Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

— Eisā! Upe!

Kā līkumaina, spoža čūska tā paspīdēja starp zaļajiem krastiem.

Steigā atraisījis un nosviedis ģērbu, sasilušos briežādas apavus un bultu maksti, zēns iemetās vēsajā ūdenī. Pa­šķīda šļakatas. Vizmojošais ūdens tīksmi glāstīja locek­ļus. Upe nebija plata. Drīz viņa priekšā iznira otrs krasts. No koku sakņu spraugas parādījās gluda dzīvnieka galva ar strupu purnu. Melnās ūsas taustīja slapjo krastmalas smilti. Jauns bebrs — vērīgām acīm kā divām melnām ogām — izlīda krastā. Bet tad, pamanījis ūdenī cilvēku, dzīvnieks iespurdzās, uzmeta kūleni, un nākamajā «mirkli tas bija jau ieniris.

Daks vēlīgi iesmējās un lieliem roku vēzieniem pel­dēja uz krastu.

Saulē sakarsusī smilts patīkami glāstīja pēdas. Zēnam gribējās ēst. Pakampis loku un bultu, Daks noslēpās at­vara malā aiz neliela krūma un gaidīja. Sīkas zivteles šaudījās dzidrajā ūdenī, reizēm jautri paspīdot baltiem vēderiņiem un sarkanīgām spurām. Lēni, cienīgi peldēja kāda paliela, pelēka zivs. Tās gludais ķermenis, astei līgani kustoties, slīdēja uz krastmalu. Strupā galva taus­tījās starp ūdens atskalinātām koka saknēm. Daka roka steidzīgi izšāva garo bultu. Gaisā uzsitās balta ūdens šalts. Daks metās upē. Uzmanīgi satvēris bultu, viņš rāva zivi uz krastu. Šautras cirtiens bija pārdūris zivij gaisa pūsli. Viņam izdevās noķert pāris zivju.

Ar bultas galu Daks nošķēla krietnu gabalu no treknā laša un kāri ēda savu medījumu. Paēdis zēns jutās možs un sniedzās pēc sasilušā ģērba. Vieglais apmetnis tīksmi piegūla muskuļainajam augumam. Apjozis jostu ar bul­tām, Daks jau grasījās pievākt ceļam neapēstās zivis.

No tuvējā krūmāja izlēca liels, spalvains vīrs. Kā pe­lēks vanaga spārns noplandīja viņa apmetņa stūris. Daks satraukti pasitās sānis, bet resna roka ar kampienam iz­liektiem pirkstiem sagrāba viņu. Melniem bārdas rugā­jiem aizaugusī mute skarbi pavēlēja:

— Ne soļa! — Ļaunās acis draudoši nodzalkstīja.

Karsta asins šalts ielija zēna ķermenī, augums sa­springa. Ar izmisuma spēku un lunkanu kaķa rāvienu Daks atbrīvojās no skaudrā tvēriena un bēga. Bet nik­nais uzbrucējs to jau bija paredzējis. Platiem lēcieniem svešais noķēra zēnu, un spējš dūres belziens pa galvu notrieca nelaimīgo krastmalas smiltīs …

Tikai pēc laba laika zēns atjēdzās un izbiedētām acīm raudzījās apkārt. Niknais vīrs patlaban bija apēdis viņa zivis un, laiski nožāvājies, pētīja gulētāju. Zēns pievēra acis un nekustējās. Svešinieks atlaidās saulē sakarsuša­jās smiltīs un ļāvās atpūtai.

Spēji pagrābis vieglās krastmalas smiltis, Daks trieca tās briesmoņa sejā.

— U-uh! — zvēra niknumā iekrācās negantais vīrs un pielēca kājās, bet Daks kā jauns briedis lieliem lēcie­niem brāzās uz čūkslāju.

Uzbrucējs, strauji izberzējis acis, pavērsa svelošu ska­tienu uz tuvajiem krastmalas krūmiem, kur nupat ienira veiklais bēglis.

— Nositīšu! — mežonīgā niknumā rēca briesmonis un lēkšoja pakaļ Dakam.

Bet izmanīgais zēns pa krūmājiem izmeta vairākus līkumus, lai sajauktu pēdas.

Tikai pēc ilga skrējiena zēns īsu brīdi atpūtās, lai at­gūtu zudušos spēkus. Nu jau kļuva vieglāk, un šai mirklī viņš atcerējās labsirdīgo Neili, stipro tēvu un mīlīgo māti. Strauji uzplūdušajās alkās pēc tuviniekiem Daks no jauna metās uz priekšu.

MĀJĀS

Zēns atmodās no pieslāpēta sauciena:

— Eijā! Eijā!

Pietrūcies kājās, viņš brīdi neizpratnē raudzījās ap­kārt un vēlreiz centās saklausīt šīs tik pazīstamās skaņas.

Daks spalgi un gari atbildēja:

— Eijā! Eijā!

Ar šo saucienu viņš izkliedza visas vēlēšanās, neval­dāmās ilgas pēc mātes, Neiļa un tēva. Pieklusis zēns piešķieba galvu un klausījās, kā tālumā apklust trīsuļo­jošās skaņas,

«Kas tas bija? Likās, kāds atsaucās.»

— Eijā! ** atkārtoja Daks un steidzīgi devās uz to pusi, no kurienes nāca sauciens.

— Eijā! Eijā! — patiešām atskanēja mīlīga, tik pazīs­tama balss, ka Dakam no prieka aizrāvās elpa. Reibinoša laimes sajūta pārņēma zēnu. Šķiet, viņš atsaucās ne tikai ar lūpām, ar balsi, bet arī ar visu ķermeni. Un tad no nelielā jauno egļu pudura Dakam pretī izskrēja Neilis. Viņa gaišbrūnie mati viļņojās, seja kvēloja atkalredzē­šanās līksmē. Dziednieks apkampa zēnu, un viņa acīs pa­rādījās asaras.

Izskrējuši cauri pusaizaugušai nokalnltei, draugi pēkšņi atradās pie strauta, kur pirmīt bija dzēris nomaldījies zēns. Priekšā pavērās rets priedulājs ar kuplām papar­dēm. Aiz kaparbrūniem, sveķainiem stumbriem saulē vi­zuļoja ūdens.

— Mūsu upe! — pavēstīja Neilis un, pienācis pie krasta, izstūma krūmos paslēpto plostu.

Nošvīkstēja sazaļojušās niedres, un viņi jau bija pie otrā krasta.

Apmetnes laukums bija kluss. Vienmuļi šalca Platās upes krāces. Spraigais vējš sagrieza smiltis un iesvieda tās nācējiem sejā. Daks izberzēja acis un gandrīz uz­skrēja virsū divām sievietēm. Izbrīnā tās iekliedzās un raudzījās nācējos.

— Daks! Patiešām! Atradies! — viena aiz otras tās iz­saucās un, pārsteigumā aizelsdamās, skrēja pie citām pa­vēstīt priecīgo ziņu.

Draugi pienāca pie Karka pagaidu mītnes. Neilis pa­vēra briežādas aizsegu, un Daks iegāja krēslainā telpā. Sejā viņam iesitās medaini rūgtenas puķu, zemes un mie­cētu ādu smaržas. Puskrēslā pavizēja lūšādas apmetnis, un tēvs satvēra dēlu.

— Daks! Mans! — satraukti čukstēja Karks. Skarbā mednieka seja pēkšņi pārvērtās. Nez no kurienes tajā uzradās neparasts maigums.

ZĒNU SACENSĪBAS

Apmetnes uzkalniņā pie trim liepām salinieki bija no pelēkiem akmeņiem uzcēluši ziedokli varenajam Dārdo- nim. Pēc Daka atgriešanās pateicīgais Karks pavēlēja Maulim tur sanest no ģints ugunskura kvēlojošas ogles.

Bijīgi satraukta nāca Genda un zemu noliecās pie zie­dokļa, Viņas brūnā roka uzmeta oglēm trīs saujas sausu paegļu skuju un tikpat daudz egļu sveķu. Pacēlās smar­žīga liesma. Karks nu uzlēja uz oglēm trīs plaukstas tikko nomedīta brieža asiņu. Uguns nenoslāpa, bet pret liepu galotnēm gaisā uzvijās zilgani, kodīgi dūmi.

— Upuris pieņemts! — dobji kā no pazemes dūkoja ģints vadonis, augsti pacēlis lielās rokas.

— Pieņemts, pieņemts! — priecīgi atsaucās salinieki.

Svinot dēla atgriešanos, Karks pievakarē sarīkoja zē­niem sacensības.

Daks, tērpies vieglā vāverādiņu apmetnī, droši nostā­jās vīru priekšā.

Karks, apzinadamies savu spēku un varu, strauji at­meta pinkaino galvu un pārlaida draiskajiem zēniem val­donīgu skatienu. Visi nogaidoši pieklusa.

Citkārt spridzīgais Gips šoreiz bija nomākts. Viņš ba­žīgi nolūkojās uz Daka ķermeni: «Kā uzvarēt spēcīgo sāncensi?»

— Zēni! Sākt! — Karks uzsauca.

Neviens neuzdrošinājās pirmais stāties pretim braša­jam Dakam. Zēni drūzmējās ap ugunskuru un bažīgām acīm uzlūkoja medniekus. Karks pasmaidīja un aprunā­jās ar Neili. Nolēma, ka pirmais cīņas veids būs nolikt pretinieku uz muguras. Otrais — no piecu briežu attā­luma ar šķēpu satriekt mežacūkas galvaskausu. Tre­šais — no sešu briežu attāluma trāpīt liepā iekārtajā vanagā.

Daks bija sasprindzis kā uzvilkta loka stīga un, pie­vērsis Karkam ieplestās acis, gaidīja savu pirmo preti­nieku. Velti, drosminieku nebija. Karks pameta ar roku Daka vienaudzim — ar karsoni mirušā mednieka dēlam Gipam. Arī māti viņš bija zaudējis, jau piedzimstot. Ve­cāku neaprūpēts, zēns bija audzis Mauļa un Karka uz­raudzībā. Slaids un vingrs, ar maigu seju — viņš bija pretstats pasmagajam, lielkaulainajam Dakam. Pārākumu par citiem sava vecuma zēniem, izņemot Daku, Gips bija jau pierādījis visos trijos cīņas veidos. Lepni atmetis no augstās pieres rudo matu cirtu, viņš nicīgi pasmīnēja un, savilcis kuplo uzacu lokus, glūnoši raudzījās kā jauns meža kaķis, sagatavojies lēcienam.