Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

— Vai varam doties ceļā? — norūpējies ievaicājās ģints vadonis.

Vīri sakustējās, jautājoši saskatījās.

— Iesim! — atsaucās Maulis.

— Slimo nav? Sievas izturēs? — Karka acu skatiens cieši uzlūkoja dziednieku.

— Visi veseli, gan izturēs! — mundri atsaucās Neflis. Viņš bija platām krūtīm, bet slaidu vidukli. Balss ska­nēja neparasti smalki, īpatni. Neiļa tēvs — daudz pie­redzējis dziednieks — jau no mazotnes bija mācījis zēnu ārstniecības gudrībās. Māti viņš neredzēja. Viņa nomira tūlīt pēc dzemdībām. Tagad arī tēvs vairs nebija dzīvs.

Karks pajautāja Maulim:

— Ieroči kārtībā? Pārbaudīji?

Vecais vīrs palocīja galvu.

Biezais piekrastes mežs, pilns dzīvības un noslēpumu, satrauca Daku. Smagi, kā nelaimi vēstot, šņāca sirmās egles. Aizdomīgi sačukstējās alkšņi, un kaut kur tālāk lūza priedes zars, it kā brīdinot: «Sargies, var izlēkt lunkanais lūsis, iecirtīs' zobus miesā līdz kaularni»

Daks piespieda papēžus zirga sāniem un jāja tia priekšu. Gar seju nošvīkstēja krūmu lapas, pašķīrās zari un pēkšņi… Liels, brūns lācis izlīda no brikšņiem un, ieraudzījis jātnieku, apstājās. Zēns vēroja meža iemīt­nieku, novērtēdams tā spēku. Arī zvērs, īgni ierūcies, raudzījās zēnā. Dzīvnieka smagā ķetna pacēlās gaisā. Zirgs iekrācās, sasļējās pakaļkājās. Daks sarāvās, ķer­menis saspringa, seja pietvīka.

Pieskrēja melnais Buga un, draudīgi pavēris plēsīgos žokļus, rūkdams varonīgi nostājās zirga priekšā.

Meža valdnieks nošņācās un nevērīgi pagrozīja galvu. Šķita — viņš grasās teikt, ka nav vērts ielaisties cīņā ar tādu plušķi. Nogorījies spēkainis aizčāpoja.

— Tik varens, bet neaiztika, — jūsmīgi teica piestei­dzies Karks.

— Stiprinieks, ar godu… — ierunājās Neilis. Pienā­cis Dakam tuvāk, viņš prātoja: «Lācī vīru spēks — jā- cienī. Būs draudzīgs.»

— Daks izturīgs. Otrā saule ceļā, bet nepagurst, -i aplūkodama dēlu, sacīja Genda.

Skrajais mežs drīz izbeidzās. Biezs briksnājs aizšķēr­soja ceļu. Smagais gaiss oda pēc trūdiem un ūdens aļ­ģēm. Ko iesākt?

Gājēji nostāja. Nepacietīgi mīņādamies, iēmāvās go­vis, ieblējās aitas un kazas.

Izmanīgais Neilis ar akmens cirvi atbrīvoja čūksnī sev eju un pazuda. Atgriezies viņš paziņoja:

— Tur — ezers, krastmala.

Karks pamāja ar roku, aicinādams pie sevis Mauli ar lopiem, un piesardzīgi tuvojās ezeram. Sprigans, valgs vējiņš iesitās mednieka sakarsušajā sejā. Niedrēs brīdi­noši ķērca kāds ūdensputns. Visapkārt šaudījās zilgani zaļās spāres. Krastmala dzīvoja mūžsenajā, ierastajā ritmā. Noāvis briežādas apavus, Karks iebrida ūdenī. Tas bija tik dzidrs, ka dzelmē varēja saskatīt gandrīz katru akmentiņu. Noņirbēja ūdens, un ātri aizpeldēja liels asaris.

Tālāk Neilis, noslēpies aiz krūma, uzmanīgi vēroja dzelmi. Notēmējis viņš trieca kaula vienzoba harpūnu ūdenī. Liela, sarkanspuraina rauda locījās uz asā kaula zara.

Nu Neilim bija darbs. Vispirms viņš uzmanīgi izņēma no suņa bultu un ilgi skaloja brūci ar ezera ūdeni; pēc tam zāļoja ar augu sulām.

Vīri steidzīgi apspriedās un nolēma tūliņ doties ceļā, kamēr vēl mežonīgā ezermalas ģints nav atguvusies un sagatavojusies jaunam uzbrukumam.

JAUNAJĀ VIETA

Brikšķēja kritalas. Čaukstēja lapas. Gaisā lēni pacēlās vieglās pieneņu pūkas. Vai izlēks plēsīgais laupītājs — lūsis? Nē, zariem nošvīkstot, no krūmiem izlīda Karka pinkainā galva ar neuzticīgām acīm. Iznācis nelielā prie­dainē, viņš sasprindzināti raudzījās visapkārt. Saulē no- vizēja Karka šķēpa platā smaile. Zeltaini glāsmoja lūš- ādas apmetnis. Platās krūtis dziļi ievilka gaisu un uz brīdi pamira gaidās. Pārliecinājies, ka briesmas nedraud, mednieks nomierinājās un gāja tālāk uz nelielu laukumu. Aizaudzis ar saglumējušu, veldrē sakritušu zāli un zaļ­ganu dūksti vidū, tas bija pirmatnēji neskarts. Vietām liesmoja lieli, sārti ziedi, aplipuši ar brūnām mežabitēm. Netālu melnoja vētras izgāzta, pussatrūdējusi egle; gar tās sadrupušām zaru atliekām šaudījās sarkanplankumai- nas ķirzakas. No pusaklās dūksts gļotainā ūdens izlīda milzīga varde un, ļenganajai pakaklei smagi pulsējot, iz­bolītām acīm raudzījās medniekā. Odu bars, vienmuļi sīcot, līda acīs un ausīs.

Atgaiņājis uzmācīgos knišļus, Karks ieraudzīja aiz lau­kumiņa vizuļojam nelielu meža upi. No krastmalas pa­cēlās pīles, bet augstu gaisā rāmi un valdonīgi planēja varens ērglis. Plati izpletis lielos spārnus, viņš ļāvās vieglai vēja strāvai.

Mednieka acis priecīgi iedzirkstījās, un viņš skaļi iesaucās:

— Eijā! Šurp!

No meža iznāca četru dienu gājienā pagurušie vīri un sievas. Smagi elsoja govis, kūtri blēja aitas. Vienīgi stiprie meža zirgi vēl spraigi soļoja. Priekšējie gājēji, izvērsuši šķēpus, piesardzīgi raudzījās ikvienā krūmā.

Ūdens viņiem bija sengaidīta veldze. Atplauka gurdās sejas, locekļi atguva spraigumu. Šķiet, jauna spēka straume apskalojusi visus. Aizmirsta bija pamestā ap­metne, ceļa grūtības.

Zēni izģērbās un alkani ienira atvarā. Siltā veldze liegi glaudās gar augumiem. Caurspīdīgais ūdens peldē­tājiem likās dzīvs, tas čukstēja ausīs, šūpoja un rāva uz priekšu zaļganajā mijkrēslī.

Pēc peldēšanās visi nolikās turpat zālē atpūsties. Vie­nīgi sargs palika nomodā. Viņš neizlaida no acīm netālos krastmalas krūmus un zilganām ēnām tīto meža biezokni. Slaidais, nāvējošais šķēps un bultas bija kaujas gata­vībā.

Pamazām diena atdzisa. Krūmi jau meta garas nova­kara ēnas. Netālais mežs klusēja, neviena skaņa neatli­doja līdz apmetnei.

Daks pamodās. Pacēlis galvu, viņš paraudzījās visap­kārt un, vingri izstaipījis rokas, piecēlās. Paskatījies uz uz attālo sargu, viņš samezgloja garā bezroča — apmetņa ādas saites, apjoza mīksto jostu ar bultu maksti un sa­tvēra loku. Visi cieši gulēja. Pat nogurušais sargs nebija spējis cīnīties ar snaudienu.

Zēns devās krēslainajā mežā. Šaura, zvēru iemīta ta­ciņa veda dziļāk un dziļāk. Daks soļoja, vērīgi raudzīda­mies apkārt, vai negadīsies kāds medījums. Mežs bija tukšs. Vienīgi brūna, viegla vāverīte jautri lēkāja no zara uz zaru.

«Kāda veiklība!» jūsmoja zēns.

Taka izbeidzās. Nosirmojušas egles resniem, apsūno­jušiem stumbriem aizšķērsoja ceļu. Daks saklausīja ne­tālu čalojam strautu. Viņš sajuta slāpes. Pieplacis ūde­nim, zēns kāri dzēra spirdzinošo veldzi.

Piecēlies Daks domāja: «Jāatgriežas apmetnē.» Bet viņš gāja pretējā virzienā — puskrēslā viss izskatījās citādi. Drīz viņš atradās dziļā saaudznī. Ierastā, skarbās dzīves veidotā drosme viņu tomēr neatstāja. Izlauzies cauri bie- zājam, zēns iznāca pie plata muklāja. Aiz tā šķita re­dzama gaiša ieplaka. «Laukumiņš — mūsu apmetne.» Daks veikli pārlēca pāri apžuvušai slīkšņai un nokļuva uz sausa klajuma. Taču viss te bija svešs un neredzēts! Apmulsušā zēna skatiens atdūrās pret nelielu klinti lau­kumiņa malā.

«Uzkāpšu, paraudzīšos, kur jāiet,» nodomāja mednieks un, turēdamies pie krūmu zariem un sūnām apauguša­jiem klints izciļņiem, uzrāpās pašā uzkalna virsotnē.

Tur bija patīkami. Mīkstā, saules tveicē sasilusī sūna glāstoši pieskārās zēna plaukstām. Viegla tuvojošās nakts dvesma uzvēdīja priežu smaržu. Daks atlaidās zemē un ziņkāri ieplestām acīm raudzījās pāri uz vakara krēslas aizplīvuroto mežu. Tur tālāk kā balta vate gūlās šaura miglas lente. «Ūdens, upe?» zēna galvā modās jau­tājums, bet pamazām nogurums ar siltu plūsmu ielija ķermenī. Izzuda domas, un, liegmes pārņemts, zēns iemiga.