Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

SKARBĀ DIENA

Pamostoties Genda pameta vēl nakts ēnu pilnās acis uz zēna pusi. «Kā gulējis? Vai labi atpūties?» Puiša ne­bija. Jaunā sieviete pietrūkās kājās un kļuva nemierīg i. Nav nekur! Parāvusi Karku aiz rokas, viņa iesaucās:

— Mosties, Daks pazudis!

Lielais vīrs lēni piecēlās; izvērsis platos plecus, viņš dziļi ieelpoja upes dzestro rīta gaisu un cieši paraudzī­jās sievā.

— Tepat vien būs — drosminieks.

Pamodās pārējie vīri, apdomīgi rosījās sievas, pielēca pusaudži zēni; satraukti viņi raudzījās apkārt. Daka ne­kur nebija. Karka krūtīs iesmeldzās sāpe kā bultas dzē- liens. Viņš paskrēja līdz mežmalai un vairākas reizes iz­kliedza:

— Dak, Dak!

Neviens neatsaucās. Pāri egļu galotnēm, tikko uzlēkusi, zeltoja saule. Rīta vējš pāršalca pāri apmetnei. Augsti virs galvām ieķērcās vanags. Kaut kur tālumā badīgi iegaudojās vilks. Dzīvā radība bija atsākusi savu dienas ritmu, pilnu skarbuma, cīņas un satraucoša prieka. Tēva sirdī iegūla tumša neziņa: «Kas būs? Ko teiks Genda?»

Smagiem soļiem lielais vīrs atgriezās apmetnē. Genda mēmā jautājumā iepleta lielās, grūtsirdīgās acis. Sāpes un pārmetums bija šai skatienā.

Mednieki devās meklēt pazudušo.

Iedegās diena. Saule jau sāka karsēt. Odi uzmācīgi dūca ap galvām, līda ausīs. Atgriezās vīri un drūmām sejām, vairīdamies no Karka skatiena, kārtoja savus ieročus. Sievas klusi nolīda pie lopiem. Vienīgi Gips. ne­skuma. Sen viņam derdzās Daka pārākums. «Visvaris tāds!»

Karka masīvo ķermeni, likās, lieca kāds neredzams smagums, bet galvā līda uzbāzīga doma: «Ja nu kāds plēsoņa Daku …»

Satrauktais Neilis turpināja meklēšanu. Pagājis_ pa zvēru iemīto taku uz upi, viņš pielieca galvu un pētīja nomīdīto zāli, pāris nolauztas smilgas un zemē iespiestās pēdas. Dziednieka asā oža vēl sajuta stipro, satraucošo zvēra dvesmu.

«Te agri no rīta gājis kāds smags, lielāks plēsoņa. Ak vai, ja Buga būtu uz kājām, pēc pēdām atrastu!»

— Dak, Dak! — skaļi sauca dziednieks. Bet lielās prie­des šalca savu vienmuļo dziesmu, un tālumā dzenis ro­sīgi kala: tuk! Tuk! Mūžsenais mežs prata glabāt savus noslēpumus.

No biezā briksnāja iznāca Maulis un gausiem soļiem tuvojās apmetnei. Viņš atcerējās daudzās medību vasa­rās piedzīvotās nelaimes. Bija reizes, kad likās — viss būs pagalam: vilks saplosīs, lūsis pārkodīs rīkli, lācis uz­bruks. Tomēr tā nenotika. Vai Daks nebija izmanīgs? Visā apkārtnē mednieki neatrada asiņu pēdas. Kas gan varētu viņu saplosīt? Lācis? Tas cilvēkiem grieza ceļu.

Atnācis apmetnē, vecais vīrs brīdi raudzījās Gendas drūmajā sejā, ciešāk ielūkojās viņas bezcerīgajās, asa­rainajās acīs. Jaunā sieviete gaidīja. Vai tiešām? …

Mauļa kaulainā seja atmaiga cerībā.

— Neraudi, Genda! Nepazudīs. Redzēsi. Daks — ma­zais Karks. Stiprs. Atgriezīsies.

Genda sāpīgi pasmaidīja — tikai ar lūpu kaktiņu — un grūti nopūtās:

— Ticu, Maulīt, gudrībiņa.

— Iziesim tikai no meža, atradīsim, pagaidi vien. Būs! — pārliecināja vecā mednieka daudzo gadu piere­dzes stiprinātā balss.

— Iesim pa krastmalu, Daks mūs panāks, nav mazi­ņais, — drošināja arī Neilis.

Skumjā Genda ieraudzīja baltu kaiju. Šķita, ka šis putns, izpletis slaidos spārnus, apstiprināja Neiļa teikto.

— Lielo ūdeņu putns. Ko es teicu. Beidzot! — ieprie­cinoši izsaucās Maulis. Karks tikai palocīja galvu, bet viņa vanaga skatiens, vēl arvien meklēdams dēlu, klīda pāri krūmājam tālumā.

Uz Daura tagad jāja Gips, bet, nejuzdams savu mīluli, zirgs niķojās.

— Pieradīsi, pinkaini! — īdzīgi norūca Gips, piespiez­dams pie zirga sāniem kājas.

Tālāk upes krasts bija aizaudzis ar lazdām un vare­niem alkšņiem. Gips nokāpa no Daura, Zemākajās vie­tās, ūdens valgmes un treknās zemes baroti, pletās lielie lupstāji un zirguskābenes. Šo augu sulīgās lapas slāņojās cita uz citas. Visa šī auglība bija tā sakuplojusi, ka iz­lauzties tai cauri likās neiespējami. Vienīgi lieli, pum­paini zirnekļi līda pa saviem stīgainajiem tīkliem, pār­varēdami šķēršļus.

Mednieki apstājās. Nevarēja zināt, kādi zvēri vai rā­puļi te mitinās.

Vīri, neizlaizdami no acīm aiz kokiem dzirkstošo upes strēmeli, devās tālāk retākajā mežā. Tuvā ūdens dzes­trums un krastmalas dzīvinošais zaļums uzmundrināja gan cilvēkus, gan lopus.

Lūza zari, čabēja pussatrūdējušās lapas. Vīru kājas sa­pinās kupli saaugušajās staipekņu stīgās, uzvēdinot gaisā izžuvušus putekšņus.

Pēkšņi… biezoknis smagi nobrīkšķēja. Aizdomīgais troksnis nāca arvien tuvāk. Kuplā lapotne pašķīrās, un no valgās puskrēslas iznira tumšs, gandrīz vai melns, liels un draudošs taurs.

Vecais bullis bija jau gurdens un, nespēdams jauna­jiem sekot, meklēja mierīgāku vietu, lai atpūstos. Ierau­dzījis cilvēkus, viņš apstājās un, izslējis plato, vareno galvu, samulsis raudzījās medniekos. Satraukti iebauro- jies, dzīvnieks novērsās un gribēja paiet medniekiem garām. Bet tuvumā izlēca Karks ar sviedienam paceltu šķēpu.

Taurs nevēlējās uzbrukt. Brīdinoši ierēcies, viņš res­nām priekškājām kārpīja zemi. Gaisā pasitās sūnas, garā zāle ar trekno melnzemi.

No varenā dzīvnieka, bailēs šņākdamas, atkāpās govis, bezpalīdzīgi ieblējās aitas. Šai brīdī, aiz Karka platās muguras slēpies, veiklais Gips izšāva asu bultu uz lielo dzīvnieku. Tā iecirtās vērša jutīgajā auss apvidū. Dobji iebaurojies, strauji noliecis galvu ar izliektajiem ragiem, dzīvnieks metās uz Karku. Tā bija nāve, kas tur brāzās. Karks veikli palēca sānis, un taura ceļā nu stāvēja ne­aizsargātais Gips. Pēkšņi pieklupa klibais Buga un ieko- dās taura pakaļējā kājā. Negants spēriens atsvieda rē­cošo suni. Gips šausmās iekliedzās un paspēra dažus so­ļus sāņus. Šai brīdī Neiļa roka pašāvās gaisā un viņa vieglais briežādas apmetnis nokrita uz zvēra galvas. Mīkstā āda aizsedza dzīvnieka acis. Tikām Karka šķēps, ieguvis atvēzi, dziļi ietriecās taura kaklā. Aumaļām sāka plūst asinis. Zvērs noraustījās un traucās uz priekšu. Aiz­klātā galva ietriecās starp divām priedēm, un druknais stāvs iesprūda. Bullis nepadevās. Sekoja negants rāviens, priedes nolīgojās, un atrautie mizas gabali nokrita pie Mauļa kājām. Vecais mednieks nu parādīja savas iema­ņas un prasmi. Viņa šķēpa asais uzgalis pazuda vērša krūtīs. Smagi iestenēdamies, varonīgais dzīvnieks nogā­zās sūnās.

Karks izsauca kareivīgo: «Hei!» — un pieklupa pie me­dījuma. Bet Neilis, sastindzis kā bronzas tēls, stāvēja apmulsis un skumjš. — Vai tā vajadzēja? — viņš domīgi novilka.

Medniekos pamodās pirmatnējo cilvēku instinkti.

Karks atšķēla lielus gaļas gabalus. Vīri steidzīgi no sausiem zariem sakūra uguni un cepa medījumu.

Visa ģints kāri ēda, cik vien gribēja. Vienīgi Neilis ne. 2ēl bija drosmīgā dzīvnieka. Jūtīgais vīrs ar skumī­gām acīm raudzījās pāri nosirmojušām eglēm, pāri pe­lēkajam uzkalniņam. Viņa lūpas bez skaņas atkārtoja: «Dak, Dak! Atgriezies!»

Mielasts bija beidzies. Vīri vēl aplaizīja taukainās lū­pas, atceroties ēdiena tīkamo garšu.

Karks ar Tūli izgrūda caur atlikušo liemeni resnākos šķēpus un norīkoja nesējus. Visi atkal devās tālāk.

Grūti bija ar smago nastu izlauzties cauri mežam. Tikai vēlā pēcpusdienā Karks iesaucās: