Vilis Zemgars: Skarbajās sendienās

SKARBAJĀS SENDIENĀS

SKARBAJĀS SENDIENĀS

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1972

Tas bija sen ..

Kad zeme bija tikko modusies no ledainā stinguma un vēl līta rasas pilna kautri dvesa. Kad plašie mežu bie­zokņi, vēl cilvēku kāju nestaigāti, slēpa savus zvēru un putnu ceļus. Kad lielajās, apžuvušajās slīkšņās radās dzī­vība un uzplauka siltās saules un valguma izvilinātie smaržīgie ziedi. Kad meža zvēri vēl nepazina nežēlīgos, asos šķēpu dzelkšņus. Un tad kādas Viduseiropas upes aizaugušajos krastos parādījās pirmie tur ienākušie iedzī­votāji. Vēl neapvaldītas rosmes un mežonīgo dziņu pilni tie uzsāka iekarotāju un dzīvās radības iznīcinātāju gaitas. Lielā ēšanas kāre un pirmatnējais cīņas prieks prasīja ar­vien jaunus upurus. Un pamazām visa dzīvā radība sāka aptvert draudošās briesmas un baidīties no šo divkājaino, stipro un viltīgo radījumu uzmācīgās varas.

Pagāja gadu simti. Gar lielās upes auglīgajiem kras­tiem jau klīda vairākas sencilvēku ģintis, kas, apvienojo-" ties ciltīs, centās sīvi aizstāvēt savu apmetni un cilts lo­cekļus no citu naidīgu cilšu uzbrukumiem. Spēcīgākās un izturīgākās uzvarēja un atspieda pārējās arvien tālāk uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem. Arī zvēru kļuva mazāk. Bēgdami no mežonīgo mednieku šķēpiem, tie aizklīda tā­lāk, aizvilinādami līdzi savus neatlaidīgos vajātājus — cilvēkus.

Mazā velgu cilts, vadoņa gribas virzīta un ciltsmātes aprūpēta, arvien vairāk pieņēmās spēkā un izturībā. Taču svešu, naidīgu karotāju pārspēka priekšā ari tai vaja­dzēja atkāpties un meklēt jaunas mierīgākas vietas, citus medību apvidus.

Pār piekrasti zemu gūlās mākoņi. Uzpūta dzestrs zie­meļu vējš un, pārskrējis seno cilvēku apmetnei, iecirtās netālajās eglēs. Slaidie koki smagi iestenējās. No skujām kā dzidras asaras nobira retas ūdens lāses.

Nelielās velgu cilts vīri, pārguruši, grūti elsdami, at­griezās no cīņas. Viņi bija uzvarējuši. Uzbrucēji atkāpu­šies, aiznesdami līdzi vienu kritušo un ievainotos.

«Asinis pret asinīm!» bija draudējuši ienaidnieku cilts vīri un, iesvieduši kaujas laukā asiņaino šķēpu, zvērējuši velgus padzīt.

— Ko darīt? — cilts vadonim Krūmam noprasīja jau­nais karotājs Gajs, liela auguma vīrs platām krūtīm.

— Krist vai dzīvot? — jautāja arī Puks, izmanīgs, ap­ķērīgs mednieks.

— Projām! Uz lielajiem ūdeņiem, jauniem medību lau­kiem! — iekrita valodā straujais Aceks, veiklākais no velgiem. Spēji satvēris Gaja roku, viņš rāva to sev līdzi.

— Kur? — noprasīja Gajs, atgaiņādamies no Aceka.

— Uga zina, — atsaucās Aceks un piesteidzās pie Krūma. — Projām no briesmoņiem! — viņš uzstāja, ar ciešu skatienu lūkodamies vadoņa sejā.

Smagnējais, kā no klints gabala cirstais Krūms klusē­dams pārlaida līkos pirkstus pār dziļo rētu vaigā un tum­šajiem bārdas kumšķiem. Sumbra raga izkropļotā seja ap­mācās.

— Negantie mežakaķi nerimsies, — viņš norūca. Uz­metis drūmu skatienu puskailajiem vīru stāviem, vadonis saviebās un trieca lielo, spalvaino dūri uz aizbēgušo uz­brucēju pusi.

«

No klints kores lēni piecēlās vecā ciltsmāte un dzied­niece Uga, stalta, nesaliekta kā sirma egle, kas pārlaidusi daudzas vētras un negaisus. Tās pelēcīgajā sejā, likās, Iiij.i iegūlušas visas cilts nelaimes un bēdas. Katra rieva stāstija par skaudrajām dienām un naktīm, kas pagājušas, cīnoties ar naidīgo cilšu vīriem, plēsīgiem zvēriem un sli­mībām.

Vēl daži ievainotie, un cilts nespēs cīnīties, — sa­cīja vecā sieva, norādīdama uz nupat pārsietajiem karo­tajiem. Atsviedusi no grumbainās pieres sirmās matu krēpes, Uga brīdi uzlūkoja sadrūmušos vīrus. Vēl nesen bija labi: ar smagu medījumu no meža atgriezās saules nokveldētie brūnie vīri un jaunās, raženās sievas aprū­pēja mundros bērnus. Bet tagad? Ugas sausās lūpas atkal pavērās, un salti vārdi cirtās vīru cietajās sejās:

— Uzbrucēji nikni, zvēru mazāk, vīri pagurst, bērni sāk nonīkt. Projām! Uz lielajiem ūdeņiem! — Un viņas kaulainā roka pasviedās uz ziemeļrietumiem. Ievērojusi Krūma saviebto seju un mednieku šaudīgos, nedrošos ska­tienus, Uga valdonīgi izslējās. No ilgstošām sāpēm sprandā tās kakls gandrīz nelocījās, tādēļ galva likās vien­mēr lepni izcelta.

Krūms nicīgi nošņācās. Viņa pelēkās, dziļi guļošās acis satraukti blisināja, žokļi kustējās kā medījumu plosot.

— Negribu, arī vīri neies! — īsas, aprautas skaņas ka­pāja ciltsmātes seju.

Bet vecā nedomāja piekāpties. Barga un stingra, kā zemē ieaugusi, viņa dzeldīgām acīm raudzījās Krūma sejā. Viņas redzokļi satumsa kā dziļi atvari pirms vētras. Un tad viņas stiegrainā roka norādīja uz diviem kusliem, dre­bošiem bērniem.

— Gribi, lai viņi nonīkst un vīri krīt, lai cilts aiziet bojā?

Krūmam netikās atstāt ierastās vietas, ērto mītni, tomēr viņš arī baidījās no šīs valdonīgās sievietes, kura vadīja visu cilts dzīvi. Viņš zināja tās varu pār velgiem, apķē­rību un neatlaidību. Pat ķildīgākie vīri noklusa un slimie pārstāja vaidēt, kad Ugas acis bargi viņus uzlūkoja. Va­doņa seja noraustījās, platā roka pazibēja gaisā, kā atgai­ņājot uzmācīgu lapseni.

— Vīriem jāmedī, jācīnās! — Krūms atcirta, un viņa melnu bārdu apaugušais žoklis izslējās gaisā, stūrainā seja ļauni saviebās.

— Vai nepietiek vīru asiņu?! — iesaucās milzenis Gajs, izsviedis uz priekšu lielās, muskuļainās rokas. Viņš vien­mēr atbalstīja ciltsmāti.

— Nē! — dusmās iebļāvās vadonis, cirzdams ar dūri pa varenā mednieka krūtīm. Tās nodunēja kā izdobts ozola bluķis no rungas spēriena, bet vīrs pat nepakustējās. Vie­nīgi viņa seja zobgalīgi sašķiebās un no lielās mutes iz­plūda guldzoši smiekli.

— Dūres pievaldi! — nikni nošņāca Uga, un tās acis draudoši nodzalkstīja,

— Gāju neaiztiec! — izaicinoši uzsauca arī Aceks un tūlīt aši kā glodene pasitās sāņus.

— Kurš te vadonis? — atkliedza Krūms. Nedaudz uz- kumpis, garām, spēcīgām rokām, uz āru izvērstiem elko­ņiem viņš tagad izskatījās briesmīgs. Viņa seja un saltās acis pauda skarbu varas apziņu un cietsirdīgu gribu. To­mēr viņš saprata, ka Ugai pretoties nav nozīmes, tādēļ izšķīrās.

— Ū-h-h-up! — viņš izgrūda dobju rēcienu, un visi sa­pulcējās ap Krumu. Viņa galva izslējās, acis pavēloši rau­dzījās velgos. Vējš raustīja viņa garo, melno matu pinkas.

— Projām! Projām uz tālajiem mežiem! — Vārdi bija skopi, bet tos pavadīja straujas roku un lūpu kustības. Velgi klausījās, pievērsuši cilts vadonim rupji veidotās sejas, blisinādami garām skropstām aizēnotās acis. Vīri uzmanīgi vēroja, vai tikai lielās, draudīgās mednieka dū­res arī šoreiz nesāks runāt vēl bargāk. Katram bija gadī­jies izjust to spēku.

Tad vīriem priekšā izlēca Kūrs, vadoņa labā roka, viens no viņa dēliem. Plati iepletis dzīslainās, melnspalvainās kājas, viņš atgādināja lāci, kas izslējies uz pakaļkājām.

— Uz tālajiem mežiem! — tas skarbā balsī noteica un spēji pagriezās pret rieta sauli.

— Uz lielajiem ūdeņiem! — nepacietīgi sauca Aceks. Viņš bija labākais velgu peldētājs un bieži devās uz attā­lās upes dzelmēm.

— Vīri panīkuši, tālu nejaudās, — domīgi ierunājās Puks, Aceka tēvs. Viņa šaurā seja ar diezgan augsto pieri un gaišo skatienu liecināja par vērīgu, bet vēl neatraisītu prātu. Viņš pašķielēja uz vadoni, tad uz Ugu.