Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

Aceks un Gajs bieži sēdēja pie ezera cilvēka un mēģi­nāja ar to sarunāties.

— Nebīsties,, ķeram tikai zivis, — skaidroja Aceks, ar strauju rokas sviedienu atdarinādams šķēpa triecienu ezerā. Gajs piebalsoja, guldzinādams savus miermīlīgos smieklus.

Slimais, likās, saprata un, piekrītoši palocījis galvu, pie­sita krūtīm un izsaucās:

— Ails! Ails!

Aceks darīja tāpat un savukārt teica:

— Aceks, Aceks!

Ievainotais vārgi pasmaidīja un atkārtoja: — Ateks, Ateks. — Viņš dziļi ievilka elpu, un viņa stiprais, resnais kakls savādi piepūtās, it kā saplūstot ar galvu. Pēc brīža elpa ar svelpjošu troksni izplūda no viņa platajām krūtīm un kakls atkal noplaka. Ezera cilvēka acis pavīdēja klusas skumjas, kad tās raudzījās uz netālo, spožo ezera spoguli.

— Drīz peldēsi, — Aceks viņu mierināja. Arī Uga bija pret slimnieku laipna, nesa viņam visgardākos kumosus, mierinoši bubinādama, raudzījās tā grūtsirdīgajās, mazliet iesārtajās acīs un solīja drīzu veselību.

Pamazām velgi sāka apjaust ezera cilvēka valodu, viņa roku kustības, balss apslāpētās skaņas, kas bija tik dažā­das un izteiksmīgas. Viņš stāstīja par skaisto dzīvi ūdenī, par niršanu jau no agras bērnības. Vislabāk to saprata Aceks, kura dvēselē bija vairāk maiguma nekā citiem velgiem.

Krūms mēģināja no svešā izdibināt, kur tie mitinās, vai viņu ir daudz un kā iegūst medījumu. Bet ezera cilvēks apklusa, noslēdzās sevī un izlikās nesaprotam jautājumu. Vadonis sirdīgi nošņācās un, uzmetis svešajam drūmu skatienu, aizgāja.

Kādu rītu pamodies, Aceks, kā parasti, paraudzījās uz ezera cilvēka pusi, bet tā vairs nebija.

— Pazudis, — jauneklis iesaucās, piebikstīja Gajam un parādīja uz tukšo guļvietu.

— Ezerā, — mierīgi noteica Gajs un plati pasmaidīja. Nonākuši ezera krastā, abi draugi atrada tur noliktas divas lielas karpas. To galvas bija noslogotas ar oļiem, lai zivis raustīdamās neielēktu atpakaļ ezerā.

— No Aila, ezera cilvēka, — noteica Gajs, domīgi rau­dzīdamies klusi šalcošajā niedrājā.

Katru rītu velgi atrada ezera krastā vairākas prāvas zivis, un Uga izpētīja, ka tās visas bija nodurtas ar asu smaili. Tomēr paši ezera cilvēki velgiem nerādījās. Vie­nīgi Aceks reiz iztālēm ieraudzīja Aiļu un sāka māt ar roku, aicinādams tuvāk. Ezera cilvēka raupjais, iezilga­nais ķermenis peldot locījās tik veikli, it kā būtu bez kauliem. Galva tam bija pilnīgi sadzijusi, palikusi tikai maza iedobīte nelīdzenām malām. Ar skumju skatienu ezera vīrs savā guldzošajā valodā, kas reizēm atgādināja viļņu čalas, kaut ko stāstīja, līdz beidzot pēc balss žēlās ietrīsēšanās un pirkstu ašajām kustībām Aceks atskārta, ka ezera cilvēkam noliegts sastapties ar svešajiem krastā. Nepaklausības gadījumā draudēja bargs sods.

Aceks juta draudzību pret svešo, un viņam kļuva tā žēl. īsu brīdi abi vīri raudzījās viens otrā. Ezera cilvēks pasmaidīja, pacēla rokas un iemetās ezerā. Nākamajā mirklī viņš jau nozuda, vienīgi ūdens vēl noviļņojās, līdz pamazām norima. Vēl ilgi Aceks raudzījās klusajā ezera dzelmē, kur bija izgaisis šis dīvainais cilvēks, un viņam pēkšņi iegribējās tūlīt doties tam līdzi ezera dziļumos, lai kopā nirtu, medītu zivis un pēc tam atpūstos, guļot kaut kur ezera piekrastē. Bcjt kur to vairs atradīs? Aceks no­pūtās, pagriezās un lēniem soļiem aizgāja no krasta.

Dienas velgiem pagāja zvēru medībās. Arī zvejošanu tie neaizmirsa, lai gan viņu draugs tos reizēm apgādāja ar svaigām zivīm. Ne tikai Uga, bet arī Puks bija ievē­rojis ezera cilvēka trāpīgos cirtienus nomedītajās zivīs. Drīz viņš izdibināja, ka visskaudrāk cērt tievie, smailie zivju šķēpi. Lai uzdurtais loms nenorautos priekšlaikus, Puks vienā asmens malā ņēmās ilgi ar krama šķēpeli grebt, līdz izveidoja nelielas atskabargas. Savienojot di­vas vai pat trīs zivju šķēpa smailes viena kāta galā, apķē­rīgais mednieks pagatavoja žebērkli. Ar šo ieroci varēja izcelt gandrīz katru zvejnieka nolūkoto zivi.

Sievietes bija ne mazāk rosīgas. Asiem kasīkļiem tās apstrādāja nomedīto zvēru ādas. Alkšņu mizu novārī­jumā miecētas, tās kļuva mīkstas un piekļāvīgas. Veiklie pirksti ātri iemanījās mazākus gabalus savienot tievām ādas sloksnītēm un pagatavot siltus apsegus.

Bagātais medījums un zivis — šis spēka avots stipri­nāja mazo velgu cilti. Vīri piebrieda, sievu vaigi laistījās un ziedēja, pat bērni kļuva apaļīgi un jautri lēkāja pa piekrasti.

EZERA CILVĒKU NOSLĒPUMS

Kopš ezera cilvēka nozušanas Acekam laiks ritēja lēni. Krastmalā bija vientuļi. No tālumiem uzpūta silts dienvidu vējš. Klusi guldzināja vilnīši, veldamies pār dzeltenajām smiltīm. Šīs čalas viņam atgādināja Aila va­lodu. Un jauneklis atkal vēlējās dzirdēt šīs neparastās guldzošās skaņas, redzēt slaido Aila stāvu, tik vingru, kāds nebija nevienam velgam. «Kaut es spētu tāpat peldēt un palikt zem ūdens tik ilgi kā viņš,» domāja Aceks, ļau­damies ezera glāstiem. Lēni viņš brida uz niedru pusi un tieši tajā brīdī no ūdens iznira ezera cilvēka iegarenā galva. Slapjie mati, piekļāvušies aiz ausīm, saulē spīdēja. Ezera cilvēks smaidīja, rādīja ar roku tālumā un kaut ko stāstīja, tad valgani pirksti satvēra Aceka roku. Aceks saprata: Ails aicina sev līdzi. Viegls rāviens, straujš lē­ciens — un abi pazuda ūdenī. Līganā slīdā viņi īrās uz priekšu. Visapkārt blāvoja zili zaļgana gaisma. Kad Ace- kam jau sāka aptrūkt elpas, viņa ķermenis atdūrās pret kaut ko cietu. Aila roka pavilka viņu sānis, ūdens pašķī­rās, un Aceks atradās plašā, krēslainā alā. Viņš atvieglots dziļi ievilka elpu un paraudzījās visapkārt. Viņam pretim piecēlās vairāki tumsnēji, gandrīz kaili sieviešu stāvi, bal­tiem gurnu apsegiem noplīvojot. Sievietes satraukti iegul - dzējās, pārsteigumā iepletušas lielās, biezām skropstām aizēnotās acis. Aceks apmulsa. Soli atkāpies, viņš neziņā uzlūkoja Aiļu. Bet tas iedrošinādams pamāja ar galvu, sak, nebīsties. Viegls rokas pieskāriens lika Acekam pa­griezties. Viņam cieši blakus stāvēja kāda melnūksnēja jauna sieviete un domīgām, it kā aizplīvurotām acīm jau­tājoši lūkojās viņā. Vēsa roka apņēma jaunieša plecu un veda dziļāk uz alas attālo stūri. Tur, atsēdusies uz iega­rena klints izciļņa, viņa ar vieglu rokas mājienu aicināja arī Aceku sēsties. No straujās kustības noviļņojās zilgan- melno matu klaids un pārslīdēja Aceka plecam. Meitenes rokās viņš ieraudzīja rožainu zivs gabalu, ko viņa tam sniedza pretī. Tas smaržoja pēc svaigām aļģēm, bērzu pumpuriem un dūmiem. Aceks iekoda sulīgajā, treknajā zivī un juta, ka nekad vēl nebija tādu ēdis. Tā, likās, kus- tin izkusa mutē. Notiesājis cienastu, viņš sāka ziņkārīgi lūkoties^ apkārt, kā vaicādams, kur viņa ņēmusi šo la­bumu. Ūdens meita vēlīgi smaidīja tikai ar lūpām un balto zobu mirdzumu, bet viņas acis palika nopietnas kā dziļi akači, kuriem cauri nekad nesniedzas saules stari. Viņa atkal pagriezās, lai pasniegtos pēc zivs, un Aceks izjuta saldu tīksmi, kad šoreiz atkal viņas mati pārslīdēja tā krū­tīm. Viņš ēda un klausījās, kā plūda ūdens meitas vārdu straume, kur vairākas reizes atkārtojās: Daija, Daija.

Aceks saprata, ka tas ir viņas vārds, un pasmaidījis pa­locīja galvu. Tad, piesitis savām krūtīm, viņš teica: — Aceks, Aceks!

—- Ateks, Ateks, — atkārtoja Daija. Viņa pavirzījās tuvāk un pētījošu skatienu lūkojās Acekā. Viņas vin­grais, vēsais ķermenis smaržoja pēc ūdenszālēm un rūgte- niem dūmiem. No tā dvesa kāda tīksme, kas apņēma Aceku kā miegs pēc grūtām medībām. Izgaisa Zaira, pa­zuda velgi, viss, kas bijis līdz šim …