Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

Kādā vakarā, kad Aceks stāvēja pie augšējās ejas, vē­roja kalna nogāzi un klausījās meža elsās, lejā pie uguns­kura ezera cilvēki lēma par velgu dzīvībām. Ja Aceks būtu tuvāk un labāk saprastu ezera cilvēku valodu, viņš uzzinātu, kas gaida viņa cilts ļaudis.

Toreiz, kad ieradās svešie mednieki, ezera cilvēki sa­traukti tos vēroja. Cilts vadone Daka, ieraugot vareno Gāju, bija nodrebējusi. Tik lielu vīrieti viņa vēl nebija redzējusi. Arī citi mednieki ar spēcīgajiem locekļiem un smagajiem šķēpiem ezera sievietei likās bīstami.

— Tie jāiznīcina, — Daka toreiz lēma.

— Zivju pietiks, — Ails iebilda.

— Bet ne zvēru mežā! — dusmīgi atsaucās kāds vecāks vīrs, domīgi plūkādams šķidro bārdiņu.

— Jāsaglabā mūsu noslēpums — mītne, — neatlaidās Daka, niknām acīm urbdamās Aila jauneklīgajā sejā.

— Zēl lielā vīra, — tas atrūca.

— Un gaišā jaunekļa, — piebilda Daija, kas ezerā sle­pus bija vērojusi Aceku ar bālgano, dīvaini gludo ādu.

— Pažēlo pats savu dzīvību, Ail, — bargi noteica Daka, uzmezdama viņam ledainu skatienu.

Ails nodrebēja, viņš saprata — Daka nevilcināsies no­triept savu šķēpu ar viņa asinīm. Tikpat viegli viņa gribēja upurēt velgu dzīvības pirmajā naktī pēc to parādīšanās, lai tikai saglabātu ezera cilvēku noslēpumu.

Vīri vēl tos paglāba, ieteicot nogaidīt. Daka uzdeva Ailam piekļūt tuvāk velgiem un visu par viņiem izdibināt. Bet viņam neveicās: ar draugu vērojot velgus, lejā noripoja akmens, Krā viņus pamanīja un sāka neganti riet. Uztrau­kumā Ailam paslīdēja kāja, un viņš nokrita no klints šķautnes. Draugs steidzās tam palīgā, bet par vēlu: velgi jau bija klāt. No slēptuves viņš redzēja, ka Ails smagi ievainots un nevar aizbēgt ezerā. Tas vēl dzirdēja Aila brīdinājumu neuzbrukt velgiem.

Kad Ails atgriezās, Daka izdomāja kaut ko citu: lai Ails atvilina Aceku pie viņiem un tad redzēs, ko tālāk darīt, jo Daka šaubījās, vai ar spēku viņi velgus padzīs. Tagad vajadzēja rīkoties.

— Uzbruksim atnācējiem? — Daka cieši noprasīja sa­viem ļaudīm.

— Bet ja nu parādās upes vīri? — tie atsaucās.

— Lai nāk un kaujas ar Aceka cilvēkiem mūsu vietā, — viltīgi piemiedzis alas dūmos sasarkušās acis, ierunājās vecais vīrs.

— Lai uzvar velgus un paliek šeit?! — izsaucās Daka.

— Neļaut uzvarēt! — Ails noskaldīja.

— Bet velgu medniekus? — Daka smīnēdama uzmeta skatienu Daijai.

— Iznīcināt vai aizraidīt! — nikni iesaucās Ails.

-— Tagad tu esi bargs, bet kādreiz žēloji, ■— brīnījās ciltsmāte, nogrozīdama galvu un pārmaiņus nolūko­damās Ailā un Daijā. Viņa sāka nojaust Aila naidu pret laimīgo sāncensi.

BĪSTAMAIS PLOSTS

Velgiem šī ziema aizritēja medībās un zvejā. Jau drīz pēc atnākšanas viņi blakus alai uzslēja vēl būdu, un tagad visi varēja paslēpties no aukstā vēja, kas brāzās no aiz­salušā ezera. Velgi iemanījās izgatavot kaula vedgas [1] āliņģu izciršanai. Nu varēja zvejot ar kaula āķiem un rei­zēm ietriekt zivs mugurā atskabargaino žebērkli vai smailo šķēpu.

Kādreiz Gajam, stāvot pie āliņģa un domīgi raugoties uz

nokaltušo niedrāju, izcirstajā caurumā pēkšņi parādījās Acelca galva ar pierei pielipušiem matiem. Gajs iekliedzās kā no sumbra raga dūriena un strauji sasvērās uz priekšu. Bet kas tad tas? Nekā vairs nebija, ūdens noviļņojās un pamazām norima. Gajs izberzēja acis, aptaustīja savu seju, iebelza ar dūri pa krūtīm. Nē, viņš negulēja, nesapņoja. Neticīgi pakratījis lielo galvu, viņš lēni gāja uz apmetni, vēlreiz atskatījās, tad īdzīgi nomurdēja un grūti nopūtās. Varenais mednieks nevienam nestāstīja, ko bija redzējis. Viņš baidījās pārējo izsmiekla.

Pavasaris atnāca ātri. Irdenais sniegs izčākstēja, ūdeņi aizskrēja, un ezers nokritās. Gajs ar Kūru vēroja, kā labāk piekļūt dziļākām vietām, lai nomedītu kādu prāvāku zivi. Lielais Gajs pēc Aceka nozušanas bieži bija drūms, maz runāja, bet pēdējā laikā reizēm savādi iesmējās un, galvu grozīdams, nolūkojās uz niedrāju. Arī Zaira bija pārvēr­tusies, bet Uga prata viņu izklaidēt, stāstot piedzīvoju­mus no sava garā mūža.

Kādu pēcpusdienu, kad velgu vīri ezerā aizrautīgi me­dīja zivis, Puks pamanīja tālumā kādu tumšu priekšmetu.

— Skaties, Gaj! — viņš iesaucās, izstiepdams roku uz savādā priekšmeta pusi.

— Kas par zvēru! — atsaucās lielais mednieks, izbrīnā iepletis acis. Nu arī Krūms bija to ieraudzījis. Sirdīgi no­rāvis no žebērkļa līdaku un aizsviedis krastā, viņš ar asu vanaga skatienu ilgi vēroja dīvaino parādību.

— Peld tuvāk. Uzmanīsim! — vadonis skarbā balsī pa­vēlēja.

— Tur ir cilvēki! — satraukts iesaucās Gajs.

— Vairāki, — Puks svaidījās rokām un gandrīz izlaida no pirkstiem zivju šķēpu.

— U-h-h-up! Visi krastā! — nokliedza Krūms. Vīri tūlīt izskrēja malā un sasprindzināti lūkojās peldošajā ne­zvērā.

— Cilvēki! Viņi neslīkst, bet staigā, — brīnījās Kūrs.

— Pēc šķēpiem! — nodārdēja cilts vadoņa balss, un vīri pajuka, steigdamies uz mītni.

Drīz tie atskrēja, vicinādami asos šķēpus. Satraukti rie­dams, lēkāja Krā. Visi nepacietībā gaidīja savādo, līdz šim neredzēto brīnumu.

Nu jau skaidri varēja saskatīt uz peldošiem kokiem vai­rākus bārdainus vīrus. Viņu rokās vizēja melni ieroči.

Svešie savukārt raudzījās velgos un kaut ko izkliedza ne­saprotamā valodā.

— Lai nāk pa cirtienam! — izsaucās Krūms, sašūpojis šķēpu.

Lēni, bet neatlaidīgi svešie vīri tuvojās. Nu jau drīz sāksies sēklis, tiem vajadzēs nokāpt no kokiem un brist pa ūdeni.

Pirmais iznāca krastā liela auguma vīrs ar brūnu lāč­ādu ap gurniem. Milzu spēks dvesa no viņa smagnējā, muskuļainā stāva. Atsviedis no bargās sejas melnās matu pinkas un izslējis bārdu, tas izkliedza kādu pavēli. Pā­rējie vīri ar asiem šķēpiem rokās nostājās aiz viņa un, niknām vilku acīm graizot velgus, nogaidoši sastinga.

Krūms savukārt atkliedza:

— Projām no mūsu krasta! — pavadīdams savus vārdus ar pavēlošu rokas metienu uz ezera pusi, no kurienes svešie bija atpeldējuši. Šai mirklī Krā, Krūma rokas svie­dienu saprazdams kā pavēli grābt, nikni ierūcies, metās uz svešo vīru un iecirta asos ilkņus viņa resnajā gurnā. Izbijies no neparastā zvēra un sāpēs iekliedzies, tas atlēca atpakaļ, bet suns neatlaidās. Iespēris tam ar kāju un atvē­zējies, svešais svieda uz velgiem smagu šķēpu. Asmens šņākdams paskrēja garām Krūma plecam, noraujot ādu, un iecirtās zemē. Tagad lidoja velgu šķēpi. Viens no sve­šajiem vīriem nokrita, otrs streipuļodams atkāpās, bet viņu vadonis izķēra no sava tuvākā karotāja rokām šķēpu un negantā niknumā svieda, mērķēdams Kūrām. Tas veikli pasitās sānis, un šķēps ietriecās kāda velga sānos.

Pēkšņi no niedrāja izlēca dzīvs Aceks un, skarbi ieklie­dzies: «U-h-h-up!» — metās virsū svešajiem uzbrucējiem. Velgi pārsteigti samulsa.

— Mirušie palīdz! — iesaucās pieskrējusi Uga. Nu vīri ar divkāršu sparu brāzās virsū svešiniekiem. Aceka šķēps ieurbās kāda bārdaina vīra krūtīs. Tas, rokām tvarstīdams gaisu, nogāzās. Kāds cits, spalgi iekliedzies, ar paceltu šķēpu metās uz Aceku. Vēl mirklis, un viņa vairs nebūtu. Bet tajā brīdī Gajs ietrieca šķēpu svešajam vīram kaklā. Izšļācās asiņu strūkla, un vīrs lēni, bez skaņas noslīga pie zemes. Nolūzušais šķēpa kāts iebelza Gajam pa krūtīm, viņš tikai nolīgojās, bet palika stāvot. Satracinātie sveši­nieki, redzēdami Aceku bez šķēpa, klupa viņam klāt, sa­grāba un stiepa uz ezeru. Velgi kāvās ar izmisīgu spēku, bet uzbrucēji jau metās ūdenī, lai sasniegtu plostu. Pēdē-