Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

jais no tiem vel pagriežas un svieda šķēpu, ievainodams Kūru galvā.

Sagūstītais Aceks, divu vīru grūsts, nikni pretojās. Siz­dams dūrēm un kozdams zobiem, tas beidzot ķirzakas veiklībā izrāvās un vienā mirklī pazuda dzelmē. Velgi bija izsvieduši visus šķēpus un meta svešajiem ar ak­meņiem.

Tanī brīdī no ezera dzelmes pie plosta pēkšņi izlēca vai­rāki iezilgani vīri. Viņu rokās noplaiksnījās asas šķēpu smailes un ietriecās pārsteigto svešo iebrucēju krūtīs. Iekaukdamies tie cits pēc cita iegāzās ūdenī.

Dzelmes karotāji pazuda kā nebijuši. Ezers bija tukšs, vienīgi svešais plosts rāmi šūpojās sārtajā ūdenī.

Cīņas karstumā neviens nebija ievērojis, ka no pie­krastes klints velgiem tuvojas kāda sieviete. Viņas zvēr­ādas apsegs sudrabaini vizēja saulē. Garie sirmie mati, no­kārušies līdz pleciem, apņēma kalseno seju ar lieliem vaigu kauliem. Norādījusi uz ezeru un ar dzīslainu roku piesitusi krūtīm, tā iesaucās: — Daka! — un tuvojās Ugai. Nodzalkstījusi acīm un spēji atmetusi matus, tā palika stāvam. Abu valdonīgo sievu skatieni kā krama asmeņi uz bridi krustojās, šķiļot naida dzirkstis, bet liesmu nebija. Dakas platā mute pavērās, un, asiem zobiem mirdzot, pa­vēloši vārdi kā ledains ūdens krita pār velgiem, atsitās Ugas sejā un izšķīda sīkos skanīgos pilienos. Viņas roka ar asajiem nagiem izcēlās, norādot uz saules rieta pusi, uz zilgmainajiem mežiem tālumā. Pagājusi gabaliņu uz norā­dīto pusi, Daka vēlreiz izsvieda roku un rādīja velgiem, kur tiem būs iet.

Apslēpusi naidu pret svešo sievieti, Uga saltā mierā pa­teicās, ka tie palīdzējuši uzvarēt velgu ienaidniekus. Tad viņa izslējās gara un taisna kā kaujas šķēps un pārlaida acis zeltainajai piekrastei un plašajiem ūdeņiem. Vienā mirklī gar acīm aizslīdēja te pavadītās dienas, siltie va­kari pie ugunskura un glāstošais nakts miers. Uga atkal, šķiet, izjuta meža biezokņu aso dzelkšņu dūrienus, slāpes un nogurumu. Bet viņa arī saprata, ka šajās grūtībās ra­dusies velgu izturība un sīkstums, bez tam viņa nojauta, ka velgi nespēs cīnīties pret spēcīgajiem, veiklajiem ezera cilvēkiem. Ja šoreiz tie velgiem palīdzēja, savukārt baidīdamies no svešajiem plosta vīriem, tad nākotnē ezera cilvēki vērsīsies pret viņiem pašiem. Uga redzēja, cik straujš un izšķirošs bija to uzbrukums ezerā, cik trāpīgi bija aso šķēpu cirtieni. Gudrā ciltsmāte saknieba plānās lūpas, ap kurām ievilkās asas rievas. Nē, viņa neparādīs velgu vājumu šīs ezera sievietes priekšā. Lepni uzsmaidī­jusi Dakai, viņa noprasīja Krūmam:

— Aiziesim?

— Ezera cilvēki sakāva uzbrucējus — paklausīsim, — tas darīja zināmu velgu atbildi un, piesitis savām krūtīm, izstiepa roku uz ziemeļvakariem, norādīdams velgu ceļa virzienu.

— Labi, — Daka apmierināti norūca.

Šai brīdī pie Dakas piesteidzās Gajs un, izslējies varens kā kalns, noteica:

— Aceku! Bez Aceka neiesim! — Noliedzoši papuri­nājis galvu, viņš sastinga, gaidot atbildi.

Arī Uga bija ievērojusi, ka jauneklis ielēca ezera dzelmē un nav vēl atgriezies. Stingru un nopietnu seju viņa raudzījās Dakā un atkārtoja:

— Aceku! Aceku!

Dakas seja noraustījās. Tad viņa iesmējās spalgi un s.iusi, it kā ledains ziemeļu vējš būtu iecirties piekrastes eglēs.

— Varbūt Aceks negrib! — tā atsvieda kā pliķi.

— Velgi gaidīs, — valdonīgi sacīja Uga. — Gaidīs līdz rītam.

— Aceku vai Daku! — izsaucās arī Gajs. Pagriezies pret rītiem, lielais vīrs lika saprast, ka ar saules lēktu Acekam jābūt šeit.

Daka palocīja galvu, sapratusi viņa vārdus, un lēniem soļiem devās uz krastmalu. Šoreiz tā nekāpa kalnā, bet iegāja ūdenī un, tikusi līdz dziļumam, laidās dzelmē. Noplīvoja baltais apsegs, un viņas vairs nebija.

Velgu vīri iebrida ezerā. Ar niknumu nolūkodamies kritušajos uzbrucējos, viņi pagāja tiem garām un tuvojās savādajam, nekad neredzētajam plostam. Ilgi tie pētīja resnos baļķus, taustīja stiprās kārklu klūgas, ar kurām koki bija sasaistīti. Krūms pieķērās plakanai šķilai un mē­ģināja kulstīt ūdeni, kā to bija darījuši svešie uzbrucēji, tuvojoties krastam. Un brīnums — plosts sakustējās.

— Re! — lepni iesaucās Krūms.

Arī Gajs paņēma plakano šķilu, savukārt iegremdēja to ūdenī un izdarīja spēcīgu vēzienu. Plosts strauji padevās uz priekšu.

— Tā viņi atpeldēja, — Krūms palocīja galvu.

— Tā palika guļot, — nicīgi noteica Gajs, iesperdams tuvākajam ienaidniekam ar kāju.

— Lai mirkst ezerā, — Krūms norūca.

— Nē, tie jāaprok. Ezera cilvēkiem nepatiks zvejot, — iebilda Puks.

Krūms, Gajs, Puks un citi vīri ezera piekrastē atrada zem kāda vētras izgāzta koka dziļu iedobi. Tur viņi no­guldīja mirušo velgu vīru. Uga vēl uzlika tam uz sejas un krūtīm smaržīgās mētru lapas, pārsedza ar zvērādu un, klusi murminot atvadu vārdus, atglauda mirušā kuplos matus. Krūms nolika blakus viņa kaujas šķēpu un uzmeta pirmo smilšu kārtu. Šķēpiem krakšķot, sausā piekrastes smilts sāka birt uz mirušo, nošķirot to no skarbās, nežēlī­gās dzīves.

Svešos uzbrucējus velgi iemeta pavasara plūdu izska­lotā bedrē klints pakājē, uzvēla tiem piekrastes akmeņus un uzbēra smiltis. Pēc tam vīri ilgi pētīja svešo mednieku šķēpus ar asām, melnām krama smailēm. Tie viņiem vēl noderēs turpmākajās cīņās.

ACEKS ATGRIEŽAS NO GŪSTA

Jau agri no rīta velgi norūpējušies lūkojās uz ezeru. Aceka vēl nebija. Gajs nemierīgi staigāja pa krastmalu un velti skatījās uz niedrāju. Tur viss bija kluss. Piekras­tes klints virsotnei jau pārslīdēja pirmie slīpie saules stari, un reizē ar tiem no kalna šķautnes nokāpa divi cilvēki.

— Aceks! — iekliedzās Gajs un steidzās draugam pretī. Līdzi Acekam, saules apmirdzēta, nāca Daija. Stiprās Gaja rokas satvēra jaunekli un gabaliņu nesa uz apmetnes pusi. Daija apmulsumā piestāja un plaši ieplestām acīm raudzī­jās lielajā cilvēkā. Tad Gajs palaida Aceku un viņa va­renās rokas sagrāba Daiju. Likās, tās saspiedīs ūdens mei­tas liego stāvu kā trauslu putna olu. Klusi iekliegušies, Daija pievēra acis, bet, uzrauta gaisā, viņa drīz atkal at­radās uz kājām. Lielais vīrs kratījās nevaldāmos smieklos. Visi velgi saskrēja apkārt. Katrs gribēja Aceku redzēt, pataustīt, vai tiešām viņš ir tas pats, ar kuru tie kopā vēl tik nesen ezerā dūra zivis.

Atskrēja arī Zaira un, spēja prieka sviesta, metās Ace­kam pretim, iesaukdamās:

— A-a-a-cek!

Kā upe, kas, izlēkusi no krastiem, noslauka visu savā ceļā, tā Zairas vētrainā sajūsma atsvieda Daiju.

Aceks sastomījās un palika stāvam, ļaudamies šai ne­valdāmajai palu straumei. Tikai pēc brīža tas attapās, atbrīvojās no Zairas rokām un paraudzījās uz Daiju. Ezera meitas tumšā seja likās cieta kā no akmens, tad tai pārlija spējš sārtums, viņa soli atkāpās. Aceks atguvās, piesteidzās Daijai un aptvēra tās plecus, laipni lūkoda­mies viņas sejā. Pamazām Daijas satraukums izgaisa. Bet Zaira lēni atgāja sānis, un neviens nedzirdēja viņas no­pūtu, kur bija rūgtums un sāpes.

Aceka priekšā nostājās Uga. Gudrā ciltsmāte visu sa­prata. Satvērusi jaunekli un Daiju aiz rokas, viņa, mur- dēdama labus vārdus, veda abus uz velgu mītni. Tur Uga nosēdināja viņus pie dziestošā pavarda un iedeva katram pa ceptai zivij. Arī pārējie velgi apsēdās, lai stiprinātos ceļam. Kad zivis bija apēstas, Uga piecēlās, brīdi norau­dzījās degošajās uguns pagalēs, satvēra vienu, iznesa no mītnes un aizsvieda to uz meža pusi, kur tiem vajadzēja iet. Pagriezusies viņa pievērsās Acekam un ūdens meitai, cieši raugoties viņu sejās, kā vēlēdamās izzināt jau­niešu nākamos ceļus bargajā cīņā par kailo dzīvību.