Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

Aceks pamodās kā no sapņa. Kaut kur tālāk čaloja cil­vēki. Pelēkā puskrēslā klīda zilganas dūmu strēles, kas lēni cēlās pa iegareno alu augstāk un augstāk, līdz kaut kur izgaisa. Saudzīgi atbrīvojies no Daijas, Aceks, apkārt lūkodamies, devās uz alas vidu. Tur dega neliels uguns­kurs, ap kuru sēdēja vairāki vīrieši, sievietes un bērni. Ieraugot Aceku, tie sakustējās un paraudzījās uz sirmu liela auguma sievieti ar baltsvītrotu zvērādas apsegu. Pie­cēlusies viņa panācās Acekam pretī, tad apstājās netālu no tā un pētoši nolūkojās viņā, kā vērtējot jaunekļa spēku. Tās skatiens bija vēss un nekustīgs kā plānā, cietā ūdens kārta, kas parādījās uz ezera aukstajā laikā.

Tad viņa sāka runāt. Vārdi bija skopi, tie izskanēja asi un pavēloši. Viņa satvēra Daiju un pieveda pie Aceka. Pārējie ezera cilvēki piecēlās kājās un uzmanīgi klausījās. Pabeigusi runāt, sieviete paņēma Aila pasniegto zivju duramo šķēpu ar tievu kaula smaili un pacēla to gaisā pret Aceku. Smaile nāca arvien tuvāk, un īsu mirkli jau­nietim jau likās, ka tā ietrieksies viņam krūtīs. Aceks sa­lēcās kā dzelts. Ezera sieviete atvilka šķēpu, ap tās plā­najām lūpām noplaiksnījās tikko j aužams smaids. Tad viņa nolieca šķēpa aso galu un novilka lielu apli, ieslēdzot tajā Daiju un Aceku. Pēc tam viņa pagājās uz alas augš­galu un norādīja Acekam uz blāvo gaismas spraugu alas griestos. Jauneklis paraudzījās turp un saprata, ka tā ir izeja no alas. Bargās sievietes acis piemiedzās, tās ska­tiens kā asmenis durstīja jaunekli. Viņa noliedzoši pa­kratīja galvu, un roka ar šķēpu izdarīja spēju cirtienu. Aceks saprata, ka tur viņš nedrīkst iet. Ar rokas mājienu pieaicinājusi Aiļu, viņa tos abus pieveda tuvāk šai gaiša­jai spraugai, likdama saprast, ka vienīgi kopā tie drīkst atstāt alu.

Beidzot visi alas iemītnieki, apmierināti čalodami, sasē­dās ap ugunskuru. Daija satvēra Aceka roku, nosēdināja to starp Aiļu un sevi un visu laiku kaut ko dudināja.

— Daka, Daka, — viņa brīžiem atkārtoja, norādot uz sirmo, valdonīgo sievieti. — Bīsties viņas.

Sākās maltīte. Visi dabūja pa prāvai kūpinātai zivij. Daija tādu pasniedza arī Acekam. Šoreiz tā bija ar plānu dzeltenu ādiņu.

Vīri ēda laizīdamies un šmakstinādami. Acīm redzot, šādu ēdienu tie katru dienu nebaudīja. Ails domīgi klu­sēja, šad tad iesāņus noraudzīdamies Acekā un Daijā.

Kad zivs bija apēsta, daži viri piecēlās un, pagājuši sānis, nometās knūpus pie zemes. Aceks izbrīnījies viņos noraudzījās, bet tad saprata, ka tie dzer no neliela strau­tiņa. Nu arī viņš nometās tiem blakus, iebāza visu seju ūdenī, ļāvās šai tiksmajai veldzei un lieliem malkiem sūca ūdeni.

Piecēlies Aceks raudzījās pēc Daijas, bet, viņas neatra­dis, pievērsa skatienu citām sievietēm, kas cītīgi berzēja savus mazuļus dzeltenām smiltīm, pa reizei uzlejot sār­tajai ādai kādu biezu šķidrumu. Tā viņu āda jau no ma­zotnes norūdījās un kļuva raupja, izturīga. Tad Aceka uz­manību piesaistīja divi zēni, kas saķērušies cīkstējās. Aiz viņiem stāvēja Ails; uzlīcis, gatavs katru brīdi iejaukties, viņš vērīgi sekoja ikvienai kustībai. Kā jauni meža kaķi zēni tvarstīja viens otru, cenšoties apsviest uz muguras un piespiest pie zemes. Viens no viņiem nokrita, bet, Aila izsauciena uzmundrināts, strauji sagriezās, apsviedās un bija kājās. Ails apmierināti nosēcās, tad ieraudzīja Aceku un pamāja tam ar galvu, aicinādams līdz uz alas augšgalu. Tur viņš apstājās un sāka dīvaini kustināt locekļus. Aceks pārsteigts raudzījās, kā trīs un vibrē ikviens viņa mus­kulis.

— Kā dzīvi! — iesaucās Aceks.

Ails piestāja un pasmaidījis tagad izvērsa krūtis, dziļi ievilkdams elpu. Viņa krūtis izpletās, bet rokas lēni kā peldot airējās, pleciem šūpojoties līdzi. Pagāja krietns brīdis, tad nāca izelpa. Gaiss ar klusu šņācienu izplūda, krūtis pamazām sakritās, rokas norima. Tā izelpo briedis pēc tāla skrējiena.

— Tagad tu, — teica Ails, atiedams sānis.

Aceka augumam pārskrēja silts prieka vilnis, un viņš mēģināja raustīt locekļus tāpat, kā to bija redzējis darām Aiļu. Tomēr tie neklausīja. Tad viņš ievilka krūtīs elpu, cik vien varēja, bet tās tikai mazliet papletās. Likās, tās turēja kāda neredzama roka.

— Vēl, vēl! — sauca Ails. Atkal un atkal viņš lika Acekam atkārtot vingrinājumu, līdz jauneklis sāka sa­prast, kā tas īsti darāms.

— Labi! — Ails beidzot teica, aicinādams Aceku iz­beigt. Aceks noguris pakrita uz vēsajiem oļiem. Tīkams gurdums pārņēma viņa krūtis, rokas, visu ķermeni. Kļuva tik labi.

Otrā rītā Aceks atkal jutās spēka pilns. Viņš satvēra Daiju un pēkšņā pārgalvībā rāva to uz tumšo ezera dzelmi zem klints spraugas. Daija slīdēja viegli, diendienā piera­dusi šaudīties pa dzelmi, bet Aceka rokām nebija tā sprai­guma un veikluma. Drīz Daija redzēja, ka viņam jau pie­trūkst elpas, un ievilka atpakaļ alā.

Laiks skrēja nemanot. Acekam patika neparastā dzīve pie ezera cilvēkiem, tikai viņš nekādi nespēja iemācīties elpot tā, lai varētu nirt tāpat kā Daija un Ails.

Pēc dažu dienu neatlaidīgas cīņas ar savām krūtīm Aceks kādā rītā jutās kā zaudētājs. Likās, it kā viņš nupat būtu spēkojies ar lāci un šai cīņā cietuši pleci un krūtis. Tās sāpēja un šķita kā salauztas.

— Diezgan, — Ails teica un paskaidroja, ka krūtīm nu ir par daudz, tām nepieciešams miers.

Tad palīgā nāca Daija. Dakas pamācīta, viņa stipriem pirkstiem rīvēja un žņaudzīja Aceka plecus, rokas, pa reizei uzlejot kādu lipīgu sulu.

Un tiešām, viņam kļuva labāk, krūtis vairs nesāpēja, un pēc pāris dienām viņš varēja atsākt pārtrauktos vingri­nājumus.

Reiz, kad ezera cilvēki sēdēja pie sava nelielā uguns­kura, bet Ails ar Aceku bija vieni pie augšējās ejas, tas viņam pastāstīja, ka redzējis Gāju ilgi staigājam gar ezeru un lūkojamies uz dzelmi aiz augstajām kalmēm. Pirms tam no klints ejas viņš novērojis, ka velgu vīri ar garu koku urķējas pa ezeru.

— Viņi kaut ko meklē, — Ails smīnēdams noteica.

Aceks saprata: velgi meklē viņu, grib atrast kaut vai

mirušu* Un pēkšņi jaunekli pārņēma ilgas pēc Gaja, Zai- ras un citiem velgiem.

Tanī vakarā viņi par abiem atbīdīja lielo klints bluķi no ejas un uzmanīgi izkāpa kraujas malā. Aila rokās bija kaujas šķēps. Aceks labu brīdi vēroja velgu apmetni, līdz beidzot ieraudzīja Gāju ejam uz ezeru. Spējā saviļņojumā viņš iesaucās:

— Gaj!

Ails dusmīgi parāva to pie zemes. Viņa acis ļauni no- zibsnīja, seja piesarka, lūpas atņirdzās kā niknam sunim pirms kodiena. Sagrābis Aceku, viņš grūda to alas spraugā. Jauneklis noripoja līdz pat alas vidum. Stīvi pie­cēlies, viņš niknumā pakratīja dūri pret Aiļu, bet tas nai­dīgi nošņāca: — Mīkstmiesis!

Pārsteigumā Aceks iepleta acis un ilgi nolūkojās pakaļ bijušam draugam.

«Acekam jābūt piesardzīgam,» viņš nodomāja.

Tagad viņš viens pats vingrinājās elpošanā. Beidzot krūtis sāka klausīt. Kā roka medībās lika šķēpam lidot, tā viņš pēc vēlēšanās varēja aizturēt elpu. Nu jau viņš pavisam viegli slīdēja zem ūdens un drīz iemanījās ietriekt zivij vēderā šķēpa smaili.

Aceks ar Daiju medīja agri rītos, kad zivis bija tikko modušās. Lai gan Daka bija noliegusi Acekam rādīties krasta tuvumā un vienmēr netālu riņķoja Ails ar šķēpu, brīžiem viņi tomēr iznira no ūdens. Šie mirkļi Acekam ar­vien vairāk sāka likties par īsiem. No spožās dienas gais­mas un spirgtā gaisa viņš jutās kā noreibis. Dzīve gaišajā, priecīgajā pasaulē ar satraucošajām medībām, zvēru rē­cieniem un Gaja stipro roku tvērieniem Acekam jo bieži tagad rādījās sapņos. Reizēm viņš trūkās no miega, svai­dījās rokām, kā šķēpu metot, un kaut ko kliedza.