Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

— Patvērums! — priecīgi iesaucās Krūms. Arī pārējie vīri pienākuši apmierināti nosēcās. Beidzot atnāca arī Uga. Aplūkojusi izskalotās sausās sienas, dziedniece vē­līgi nočāpstināja lūpām un noteica:

— Te varēs palikt, iedobums jāpadziļina, jāpieslien koki.

Uga ar citām sievām sakūra uguni. Patīkamais siltums glāstīja nogurušos medniekus, viņi atmaiga, aizmirsa grūto gājienu un bīstamos brīžus cīņā ar sumbru.

Tanī vakarā apmetnes ļaudis jutās līksmi — biia uz­veikts liels zvērs.

Kamēr sievietes kopā ar Krumu un Kūru sagatavoja sumbru cepšanai, citi devās uz ezeru pēc zivīm. Gajs un Aceks, uzmanīgi cilājot kājas, brida dziļāk niedrājā. Tur sākās dziļums. Pēkšņi viņu priekšā uzspurdza divas sud­rabpelēkas pīles un, pagriezušas pret vīriem tumšās, kas- taņbrūnās krūtis, strauji pacēlās gaisā. Mednieki kāri no­lūkojās tām pakaļ. Viņu gausie šķēpi nespēja panākt šos veiklos putnus.

Šai brīdī no niedrāja pacēlās divas cilvēku galvas un plati ieplestām acīm slepus vēroja atnācējus. Kad pīles pazuda, abi velgi sakustējās un, turot gatavībā izceltos šķēpus, brida dziļāk ezerā. Acumirklī galvas ierāvās lie­lajās niedrēs, pie kam vienai noviļņojās gari, melni sie­vietes mati. Tūliņ pēc tam noplunkšķēja ūdens un nekas vairs nebija redzams. Dzidri zaļganais ūdens, caurspīdīgs

līdz pašām dzīlēm, pavēra jaunajiem velgiem visu savu bagātību. Zivis, nenojauzdamas briesmas, slīdēja gar med­nieku kājām, reizēm pašaujot gaisā sudrabainos vēderus. Izveicīgie vīri alkatīgi vēroja veiklās peldētājas. Ierau­dzījis lielu, glumu samu, Aceks spēji cirta šķēpu ūdenī. Izcēlis smaili, tas kāri satvēra laupījumu un steidzās uz krastu. Pēc brīža sekoja Gajs ar prāvu līdaku. Citas zivis aši nozuda, bet viltīgie mednieki klusi gaidīja, līdz kāda atkal parādījās, un asmens zibenīgi iecirtās tajā.

Kamēr nodīrāto sumbru vēl laizīja uguns liesmas, daži vīri jau iekodās kūpošajās, uz iesmiem ceptajās zivīs. Bet tad jau arī smaržīgais gardums bija gatavs. Spēcīgie velgu zobi plēsa vēl karsto, sulīgo gaļu. Tīksmi sēcot un šņak­stinot zobiem, vīri nodevās ēšanas priekam. Pārgājiena grūtības, nogurums — viss bija aizmirsts. Pats cilts va­donis, nevērodams brūci kājā, jutās kā apskurbis. Ar asu šķēpeli uzlauzis sumbra galvaskausu, tas līkiem pirkstiem kārpīja laukā zvēra smadzenes un ātriem guldzieniem rija garšīgo ēsmu. Beidzis mieloties, tas priecīgi iedūcās kā milzu vabole. Šī dziesma bez vārdiem vēlās pāri nokalnī- tei un atbalsojās tuvējā mežā.

Mielasts turpinājās. Sumbra smadzeņu pieēdusies, Uga gausi piecēlās un brīdi noraudzījās velgos. Tad viņa kaut ko atcerējās, nozuda tumsā un pēc brīža, uzvaroši iesmē- jusies, atkal parādījās. Tās asiņainajā rokā vizēja meža- kuiļa galvaskauss, pilns ar nogalinātā sumbra asinīm. Baigo kausu virs ugunskura liesmām augstu izcēlusi, tā nepacietīgi iesaucās:

— Krum! Acek!

Vadoņa melņā mute pavērās, tumšie bārdas kušķi ietrī­sējās, un pār apmetni aizvēlās prieka sauciens.

— Krum! Velgi! — vēlreiz iesaucās ciltsmāte, ar val­donīgu skatienu lūkodamās apkārtējos.

— Krum, tava mirusī Apa ir atriebta! Sumbrs nogali­nāts! Uzvarēja Krūms un Aceks! Dzeriet zvēra asinis, un jums būs viņa spēks! — Uga sniedza cilts vadonim gal­vaskausu. Ugunskura liesmu apspīdētās varenās mednieka rokas sniegumu kāri pakampa. Pagriezis to ar tumšajiem acu dobuļiem pret velgiem, viņš alkatīgi dzēra, tad pa­deva Acekam. Kad viss bija iztukšots, sākās deja. Uga ritmiski sita pa caura koka stumbru, kas dobji dunēja, un deja kļuva arvien straujāka.

Sevišķi jautrs bija Aceks. Jauno asiņu skurbums un uz­varas prieks virda viņa ķermenī un svieda to ap uguns­kuru. Viņa acis dzirkstīja un jūsmīgā, bezbārdainā seja liesmoja. Ieraudzījis Zairu, jauneklis brīdi noklusa, tad satvēra meiteni aiz rokas un grieza to arvien straujāk un ātrāk. Zairas garie, melnie mati viļņoja kā upe negaisa naktī. Viņas zaļoksnējais augums dvesa reibinošu meža un zemes smaržu. Aceka krūtīs viss šalca un gavilēja: bija uzplaucis viņa pirmais, lielais pavasaris . ..

Labi paēdušie velgi gulēja dziļā, veselīgā miegā. Tie nemanīja, ka no krēslainā ezera izkāpa slaida sieviete ar tievu šķēpu rokā. Tūliņ aiz viņas parādījās vairāki ar tādiem pašiem šķēpiem bruņoti vīri. Slēpdamies piekras­tes krūmu ēnā, viņi tuvojās velgu apmetnei. Sieviete ilgi raudzījās uz guļošajiem velgiem, gribēdama zināt, cik to ir, bet attālums bija' par lielu. Pagriezusies pret saviem pavadoņiem, viņa klusi, bet pavēloši kaut ko teica. Vīri uzmanīgi klausījās, brītiņu domāja, tad noliedzoši pakra­tīja galvas. Lielā sieviete sirdīgi nošņācās un draudoši pa­vērsa pret viņiem savu šķēpu. Vīri neapmierināti murdēja un, krastmalas sīkajiem akmentiņiem čirkstot, kāpās at­pakaļ. No šī trokšņa iztraucētais Krā sāka riet. Piecēlās aiz ugunskura sēdošais samiegojies sargs un neizpratnē raudzījās apkārt. Dīvainie bruņotie karotāji aizmetās uz ezeru un brīdi vēlāk pazuda niedrājā.

Saule jau pacēlās pār tuvējo mežmalu un žāvēja rīta rasu uz kokiem un zāles. Zeme viegli kūpēja, viss apmet­nes laukums atdzīvojās. Labi izstaipījušies, vīri atcerējās palikušo vakara mielastu un atkal ķērās pie ēšanas. Spē­cīgie zobi cirtās gardajā, stiprās meža smaržas pilnajā sumbra gaļā. Vīri ēda ilgi, tīksmi izbaudīdami šo prieku. Jaunieši pirmie beidza mieloties. Aceks veikli pielēca kā­jās. Straujumā un lokanumā viņš līdzinājās jaunam lūsim, un tā roku zvēliens varēja būt tikpat bīstams kā lielā me- žakaķa ķepas cirtiens. Aceks uzsauca Gajam:

— Redzi koku?

— Tur mežmalā? — Gajs jautāja un piemiegtām acīm novērtēja deviņu briežu attālumu.

— Gajs trāpīs ar šķēpu? — Aceks viņu izaicināja, ce­rēdams uz drauga neveiksmi. Gaja brūnie rokas muskuļi saspringa, un šķēps, klūsu iešņākdamies, ietriecās kokā. No spējā cirtiena stumbrs nodrebēja.

— U-h-h-up! — spalgi iekliedzās Krūms. Apmetnē ļau­dis sakustējās. Bagātīgais mielasts un spirdzinošais miegs bijā devis medniekiem jaunus spēkus. Atpūtušies locekļi prasījās pēc darba un kustībām. Krūma pamudināti, visi tagad ķērās pie jaunās mītnes ierīkošanas. Padziļinātajam iedobumam no ārpuses pieslēja garus kokus, kurus pār­klāja egļu zariem. Tikai vienā mītnes malā atstāja šauru spraugu ejai. Naktī to varēs aizlikt ar ezera malā atrastu platu akmens plāksni. Šis miteklis velgus pasargās no auksta vēja, lietus un plēsīgiem zvēriem. Vēlāk varēs uztaisīt vēl arī būdu, lai visi būtu zem jumta. Naktīs kāds arvien bija nomodā un vērīgi klausījās, bet tramī­gais Krā bija vēl modrāks un dzirdēja niecīgāko trok­snīti.

Otrā dienā Gajs ar Aceku pirmie steidzās uz ezeru. Dzidrie ūdeņi tos aizvien vilināja ar savu noslēpumaino, kluso čalu rāmā laikā un viļņu brāzmām vētrā. Šoreiz ūdens bija kluss un kā milzeņa acs nekustīgi raudzījās at­nācējos ar zaļganu, vēsu skatienu. Draugi jau gribēja ļauties tā glāstiem, te pēkšņi no netālā niedrāja izlīda iezilgana galva un divas acis cieši raudzījās viņos.

— Ķeram! — Gajs iesaucās un metās ūdenī. Tam pakaļ traucās Aceks. Bet notika brīnums: vienā mirklī galva ienira ezerā, ūdens noviļņojās un nekā vairs nebija, tik pāris apļu tai vietā pamazām pletās arvien platāki, līdz beidzot nozuda arī tie.