Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

Atkal velgus apņēma ēnainie meža brikšņi, atkal die­nām ilgi tie spraucās cauri tumšiem, vēsiem biezokņiem vai brida pāri plašām slīkšņām. Simtgadīgi koki, sirmām sūnu bārdām apauguši, reizēm pilnīgi aizsprostoja ceļu, tālab nācās mest lielu līkumu. Pēkšņi pamats zem med­nieku kājām salīgojās: gadsimtiem krājušies, kritušie koku zari un lapas laika gaitā bija pārvērtušies čaganā mīklā. Gājējiem nāsīs iesitās rūgtena trūdu smaka. Cits pie cita turēdamies un atbalstīdamies uz šķēpiem, velgi beidzot izkļuva no šī apvidus. Zvēru bija maz, un vīri meklējošiem, alkatīgiem skatieniem velti tvarstīja gaisto­šās meža ēnas, ieklausījās koku vienmuļajā šalkoņā, kur nedzirdēja zvēru rēcienus vai to zaglīgos soļus. Smagi cē­las viru kājas, bet odu un knišļu aplipušajās sejās iegulās tumšas ēnas; viņu drūmajās acīs bija lasāmas tikai alkas pēc barības un atpūtas. Daži jau gurdi apstājās, bet, Ugas pamudināti, pēc brītiņa atkal gāja tālāk. Kāda vārga sie­viete Jodzīgiem soļiem, Zairas balstīta, tikko vilkās līdzi pārējiem. Ugas spēcinošās augu sulas un kāds ūdens malks vēl uzturēja dzīvību izdēdējušajā ķermenī. Vēl grū­tāk ceļā klājās vismazākajiem. Viens no tiem sāka nīku­ļot un kļuva arvien vārgāks. Nelīdzēja nekāda Ugas māka — mazā dzīvība izdzisa kā sīka oglīte vējā. Nelai­mīgā māte pakrita līdzās mirušajam un vairs necēlās. Tad Gaja stiprās rokas to satvēra un viegli kā izkaltušu zāļu nastu užsvieda plecā ar visu mirušo bērnu, no kura tā ne­gribēja šķirties. Gājiens turpinājās. Tikai pret vakaru māte nomierinājās- un atdeva auksto ķermenīti Ugai. Dziedniece to apraka zem milzu skābarža.

Un tad koku vairs nebija, bet gājēji līdz krūtīm pazuda biezās papardēs. Šai zaļganajā pakrēslī zeme nekad ne- izžuva un lipīgas gliemenes, izlīdušas no cietajām čau­lām, kāri bija piesūkušās jaunajiem, maigajiem asniem. Tālāk rieta saulē atvizēja lēzena nokalnīte ar garu, treknu zāli un retiem lupstājiem. Mednieku jūtīgie deguni saoda valguma dvesmu.

Uzpūta silts dienvidu vējš. Aiz velgiem palikušais tum­šais mežs klusi šalca, tālumā izdzisa žēls putna brēciens. Tad vējš pierima, un šai gaidošajā klusumā pēkšņi iegau­dojās vilki, badīgi, niknumā piesmakuši, kā laupījumu trencot.

Krūma acis uzliesmoja un platā rēta sejā piesarka, viss lielais mednieka stāvs saspringa. Piešķiebis galvu un pie­licis plaukstu ausij, viņš uzmanīgi klausījās. Viņa jutīgā dzirde uztvēra vieglu dipoņu, kas uz brīdi noklusa aiz klints. Krūms spēji nošņācās un, izcēlis roku, pavēloši noskaldīja:

— Zvērs skrien!

Vīri aizdrāzās. Visstraujākais bija Aceks. Tas, likās, lidot lidoja, un viņa šķēpa gals brīžiem blāvi pavīdēja ātrajā skrējienā. Jaunais, vingrais ķermenis kā auka brā­zās zvēram pretī.

Cīņas alkstošo mednieku skatienam pavērās neliela no­riņa. Pēkšņi no avenājiem izmetās jauns briedis un pla­tiem stiepieniem aulekšoja uz ezera pusi. Tikai šķēpa sviediena attālumā tam pakaļ traucās izbadējušies vilki.

Izkāruši sarkanās mēles, baltas putas šķiežot, tie brāzās pakaļ briedim. Baiļu trenktais dzīvnieks ieraudzīja pretī skrejošo Aceku un spēji pacirtās sāņus. Jaunu briesmu drauds tikai mirkli palēnināja skrējienu. Tai pašā brīdī nošņāca spēcīgi sviestais šķēps. Asmenis ietriecās dzīv­nieka sānā. Augstu salēcies un skaudri iebrēcies, dzīv­nieks turpināja skriet, šķēpa kātam slīdot pa zemi. Vilku bars, ieraudzījis cilvēkus, aprāva skrējienu un draudīgi noklabināja žokļus, atiežot baltus, asus ilkņus. Brieža auļi kļuva gausāki. Tam pretī brāzās Gajs ar suni Krā. Vairs nepaspējis izsviest šķēpu, mednieks pacēla varenās rokas un nostājās dzīvnieka priekšā: plati ieplestajās acīs lies­moja tāds draudīgs spēks, ka pat nāves briesmās bēgošais dzīvnieks mirkli samulsa. Krā straujā lēcienā pieklupa un iecirtās brieža pakaļkājā. Dzīvnieks to nevēroja, bet, stalto galvu pieliecis, ar mežonīgu spēku triecās pret mednieka stāvu. Gajs pasitās sānis, cieši sakampdams brieža ragu. Sekoja varens rāviens, un dzīvnieks piestāja. Kaut mednieka kājas uz mirkli atrāvās no zemes, taču arī otrs brieža rags bija sakampts. Gaja spēcīgie roku mus­kuļi saspringa un sagrieza brieža galvu ar ragiem uz leju. Nokrakšķēja dzīvnieka kakla skriemeļi, un tas sabruka.

Sievietes ar dažiem vīriem jau bija apmetušās nelielas upītes krastā. Rams ar Puku nesa kurināmo ugunskuram. Ieraugot medniekus ar lielo dzīvnieku, visi satraukti stei­dzās tiem pretim. Sievietes skraidīja, bērni spiedza, un mednieki drūzmējās /p ugunskuru. Drīz uz divām staklēm balstījās resna kārts ar tanī uzdurtu nodīrāto medījumu. Drošas rokas to pamazām grozīja. Gaisā pacēlās ceptas gaļas smarža. Izsalkušie vīri grūstījās, kāri laizījās un spiedās tuvāk lieliskajam cepetim. Suns badā žēli smilk­stēja. Krūma dūres belzieni atgrūda uzmācīgos, taču no­turēt pienācīgā attālumā nespēja, jo izsalkums bija pārāk liels. Miesa prasīja savu spēka tiesu. Draudoša murdoņa jaucās ar ugunskura sprakstiem. Tvarstīgi pirksti kāri sniedzās pēc karstās, kūpošās gaļas, negribēdami ļaut tai pilnīgi izcept. Kad beidzot brūnais gardums jau sāka plai­sāt un gaisā juta sūru sviluma smaku, Krūms ar spēcīgu kājas spērienu aizsvieda milzu cepeti no ugunskura. Bet te viņa valdonīgā roka vairs nespēja apturēt izbadējušo vīru baru. Kad pirmais izsalkums bija apmierināts, Krūms vēl nošņāpa gabalu sev, bet atlikumu sadalīja sievietēm un bērniem.

Ceptā, sulīgā gaļa bija apēsta. Mednieki vēl saskaldīja lielos kaulus, lai pamielotos ar treknajām smadzenēm, no kurām daļu nodeva Ugai. Dziedniece tās sajauca ar sa­smalcinātiem sarkaniem vilka rožu paaugļiem un mež- .ibolu sulu. Šis dzēriens darīja stiprus un veselīgus kuslos bērnus un vājiniekus. Neskaitāmas medības pārlaidusī sieviete daudzkārt bija pieredzējusi arī nāvi, ko atnesa zvēru cirstās brūces vai pēkšņas slimības. Jaunībā viņai bija laimējies diendienā redzēt piedzīvojušas zintnieces darbu. Tā gadiem ilgi apmācīja Ugu savās gudrībās. Vē­rodama karsto asiņu plūsmu, zintniece sāka pamazām ap­jēgt šīs sarkanās sulas varu. Liekas, tā deva visu — gan vīriem spēku, gan bērniem mundrumu. Kad tā iztecēja — dzīvība aizgāja un stiprās mednieku rokas vairs necēlās. Apķērīgā zintniece mēģināja apturēt dzīvinošās sulas aiz­plūšanu, aptinot ievainojumam platu, piekļāvīgu ceļmal­lapu. Viņa bija ievērojusi, ka visstraujāk šī sarkanā sula plūst no ievainotām krūtīm. Reiz, aplūkojot ar šķēpu uz- šķeltu stirnas krūti, viņa dziļumā saskatīja savādu sar­kanu putnu, kas nemierīgi spārdījās, bet netika laukā. Kas to turēja? Pamazām tas pierima, un smagi ievaino­tais dzīvnieks kļuva arvien gurdāks, līdz pārstāja raus­tīties.

«Varbūt šis putns rada strauji verdošo, sarkano sulu?» domīgi bija sacījusi zintniece savai palīdzei Ugai un ne­nojauta, ka tikai viens solis to šķīra no lielās patiesības. Drīz zintniece nomira, un jautājums palika neatbildēts.

Dienu no dienas uz ziemeļrietumu pusi virzīdamās, mazā velgu cilts pārgura. Likās, mežs nekad nebeigsies. Cīņās rūdītos, drošos medniekus, kas gandrīz nepazina baiļu un labprāt stājās pretī visniknākajam zvēram, tagad māca izmisums — viņi bija nozaudējuši zvēru ceļu, jo tuvumā nebija ūdens, kas tos vilinātu. Velti Krūms rai­dīja gudro Krā meklēt zvēru taku. Suns, kādu brīdi lau­zies cauri biezoknim, atgriezās ar izplūkātu ausu spalvu un uz kakla pielipušiem dzelkšņiem. Nokaunējies un juz­damies vainīgs, tas klusi nolīda pie sievietēm. Uga no­glāstīja viņa pieri un ilgi ar apdzisušu skatienu raudzījās zilgani pelēkajās debesīs. Klau! Gaisā ieskanējās sidra­baini zvārgulīši — «krro-krrro!». Tūlīt viņa arī ierau­dzīja lidojam balto gaigalu pāri. Tikai īsu brīdi pamir­dzēja šo skaisto putnu tumšās galvas ar balto kakla gre­dzenu un vizošiem, izplestiem spārniem.