Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

— Tās lido uz ezeru, — iesaucās daudz pieredzējusī sieviete, rausdamās kājās. — Uz priekšu! Uz ezeru! — ciltsmāte aicināja, ar paceltu roku norādīdama Krūmam virzienu. Mednieki sarosījās un devās tālāk. Likās, jauna spēka šalts būtu ielijuši viņu asinīs. Tie atkal gāja tālāk, kaut gan Krūma un Gaja kājas un rokas bija dzelkšņu sa­dzeltas vienās asinīs. Krā ošņādams spraucās caur bieza­jām pacerēm arvien tālāk. Pēkšņi, priecīgi iesmilkstēda­mies, viņš paraudzījās atpakaļ uz Krumu. Mednieks pie­steidzās, ātri noliecās un uzmanīgi sāka vērot nedaudz piemīdīto zāli. Tur bija dziļi zvēru nagu nospiedumi.

— Zvēru ceļš uz ūdeni! Būs medījums, būs atpūta! — aplaizījis sausās lūpas, Krūms tīksmi nošņācās. Viņa tuk­šais vēders krampjaini sažņaudzās, bet mutē saskrēja sie­kalas. Piesardzīgi, ar līkumu visi apgāja zvēru iemīto taku un pēc laiciņa tuvojās lēzenai, smilšainai ezera krastmalai.

— Beidzot! — priecīgi izsaucās Uga.

Zem liela, kupla ozola sievas izklāja līdzpaņemtās zvēru ādas un noguldīja bērnus. Uga nolika sausā vietā savu zāļu maisu ar dziednieciskajām saknēm un miecētas ādas pūšļus, kuros glabājās augu sulas. Uga bija apmie­rināta, ka grūtajā pārgājienā velgiem nebija uzbrukušas slimības.

Vīri jau bija izklīduši, un Uga nemierīgi raudzījās uz ezera pusi, no kurienes nāca apslāpētas, murdošas skaņas. Zvejnieki uzradās tikai pēc laba laika ar bagātīgu lomu. Nu varēja mieloties ar sulīgām zivīm. Krūms, Gajs un Kūrs kāri iekodās vēl lunkanajās, sudrabaini vizošajās mugurās. Pārējie vīri vēlējās ceptas un sameklēja sau­sus zarus. Uga ar līdzpaņemtajām, pelnos saglabātajām oglēm ātri aizdedzināja ugunskuru. Sākās zivju cepšana. Vislabāk to prata Uga un Kala. Notīrītās zivis, ierīvētas ar rūgtenajām biškrēsliņu un vēl citām smaržīgām lapām un ceptas uz iesma paegļu liesmās, bija neparasti gardas.

Tuvojās vakars. No ezeriņa vēlās drēgna migla un pamazām ietina visu krastmalu. Šai bālganajā pienā med­nieku stāvi it kā peldēja. Lieli putni gurdi nolaidās krasta niedrēs. Koku ēnas pamazām sabiezēja. Vīru asinīs lēni norima plēsoņu nemiers, kas, no paaudzes paaudzē pār­mantots, viņus nemitīgi urdīja. Medību iemaņas un asie jutekļi ļāva ātri nojaust briesmas. Bet neviens no viņiem nespēja sacensties ar Krā. Tā jutīgais deguns, vērīgās acis

un asā dzirde bija nepārspējami medībās un labākie sargi naktīs.

Velgi, gājienā noguruši, pakrita zem ozola un ātri iemiga. Bet mežs vēl negulēja. Smagi aizšvīkstēja pūce, uz brīdi paspīdinot zaļgani liesmojošos redzokļus. Kaut kur tālumā nobūkšēja smags kritiens, kam sekoja žēls, gari stiepts brēciens. Tur plēsonis lūsis bija uzkritis upurim, iecirzdams asos nagus kādā mazākā zvērā. Tad viss no­klusa un apmetne pamazām iegrima nakts mierā. Vienīgi Krūma norīkotais sargs un Krā mežmalā vērīgi klausījās un cieši raudzījās nakts tumsā.

Negulēja arī Aceks. Jaunības skurbums un pēkšņi jūtu uzplūdi to urdīja un nedeva mieru. Mazliet pacēlis galvu, viņš ilgi raudzījās uz Zairas pusi. Mākonim aizslīdot, bāl­gana mēness gaisma izlija pār piekrasti, un tad viņš ierau­dzīja meiteni. Viņas maigā seja ar nolaistajiem plakstiem un nedaudz pavērtajām pilnīgajām lūpām bija kaira un aicinoša. Lēni kā sapnī Aceks klusi un nepieceldamies kā­jās, pievilkās meitenei klāt un, piekļāvis kaistošo seju tās siltajām krūtīm, pierima dīvainā, vēl nekad neizjustā laimes pārpilnībā. Bet nakts klusēja, mēness paslēpās mā­koņos, un putni mežā gulēja, pabāzuši galvas zem pūkai­najiem spārniem . ..

Austrumos jau pavīdēja blāva debess mala. Mežs vēl bija kluss. Bet tur, iesārtajos tālumos, jau bija atmodies rīts un, nedroši tuvodamies, pavēra melno meža segu. Uz zvēru takas nočabēja viegli soļi. Tumšo ūdens virsmu sakustināja mazie stirnu purniņi. Tie kāri dzēra vēso, dzīvinošo veldzi. Tad stirnas, pacēlušas galvas ar tramī­gajām acīm un ausis grozīdamas, vērīgi klausījās. Pēc tam paklusi iekrācās mežacūka. īgns, liels mežakuilis, smagi tusnīdams, pienāca, slinki noliecās un šļurpstošiem, lieliem guldzieniem ilgi dzēra. Labsajūtā nosēcies, zvērs lēni čāpoja projām no krasta. Te uzreiz — švīks! — gaisā nošņāca šķēps, un kuilis salēcās, kā grūdienu dabūjis. Rīta klusumā izskanēja negants, baismīgs rēciens, un lie­lais zvērs kaukdams izbrāzās cauri piekrastes niedrājam. Nākamajā mirklī viņš pazuda sīkajos krūmos, it kā ne­maz nebūtu bijis. Bet uz zvēru takas, neveiklā smīnā vieb­dams izkropļoto seju, iznāca Rams.

— Sabojāji medības! Kam līdi viens! — niknās dusmās rūca Krūms un pamatīgi iezvēla medniekam.

— Atradies drošsirdis! — nicīgi novilka ari Puks.

— Tagad esam bez medījuma! — Kūrs pārmeta.

Pār apmetni vēlās dobja, neapmierināta rūkoņa.

— Rams negribēja vīrus modināt, — samierinoši no­teica Uga.

Drīz velgi posās ceļā. Viņi atkal devās tālāk, pretim jauniem pārsteigumiem un briesmām.

Pēc vairāku dienu grūta gājiena mednieki uzdūrās sumbram. Pirmais zvēru ieraudzīja Krūms, kurš bija ci­tiem priekšā. Kā belzienu dabūjis, viņš apstājās un no atmiņu dzīlēm uzpeldēja skaudra aina: sumbra saplosīta viņam tuvākā sieviete, tās dziestošais skatiens. Naids un dusmas uzverda mednieka asinīs. Viņa žokļi sa­cirtās, varenās, rudām spalvām apaugušās rokas kram­pjaini sažņaudza šķēpu un naidā liesmojošās acis urbās zvēra platajā pierē. Izkliedzis bargo kaujas saucienu, tas ar negantu sparu trieca šķēpa smaili sumbra krūtīs. Slai­dais kaula uzgalis dziļi ietriecās dzīvnieka ķermenī. Mežā atskanēja baismīgs rēciens, un nākamajā brīdī ievaino­tais sumbrs brāzās uz priekšu. Tas bija briesmīgs savā ne­gantajā spēkā. Dusmu apmiglotām acīm tas metās virsū medniekam. Likās, viņš to nospiedīs kā sīku gliemezi. Bet slīpi iecirstais šķēpa gals atdūrās zemē un uz brīdi aptu­rēja uzbrukumu. Koks saliecās un, uzplēsdams dziļu brūci zvēra krūtīs, izlēca laukā.

Niknumā rēkdams, sumbrs paķēra Krumu uz ragiem un aizsvieda viņu divu briežu attālumā ar uzplēstu gūžu. Tad viņš no jauna gribēja likties virsū, bet tūlīt pieskrēja Aceks un iedūra savu šķēpu sumbra sānā. Nāvīgi ievaino­tais zvērs nepadevās. Strauji apsviedies, tas ar visu vēl atlikušo sparu metās uz jaunekli. Bet Aceks bija veiklāks par smago dzīvnieku. Pāris lēcienos viņš sasniedza resnu koku un, pirms vēl sumbrs piesteidzās, jau bija uzrāpies tajā. Satracinātais zvērs ar pēdējiem spēkiem triecās pret koka stumbru. Tas nodrebēja, salīgojās, tomēr izturēja, līdz atskrēja Gajs un ar spēju šķēpa sviedienu deva iz­šķirošo triecienu. Lielais zvērs pakrita un pēdējiem spē­kiem vēl kārpīja zemi. Tūlīt bija klāt arī Krā un iecirta zobus zvēram kaklā, apmierinādams savu niknumu.

Tālā ceļa nomocīti, velgi ar nomedīto sumbru beidzot izkļuva no biezā meža. Viņu priekšā pavērās zālains kla­jums. Netālajā ielejā vizēja liels ezers, kura lēzenais krasts tālāk mežmalā izbeidzās pie augstas kraujas. Pār- gurušie mednieki, redzēdami ūdeni, priecīgi devās turpu.

Kāju stilbi, dzelkšņu sadurti un sausu zaru saskrāpēti, asiņoja. Bet pelēcīgās, izvārgušās sejas līdzinājās liesai, neauglīgai zemei. Acu plakstiņi no odu un knišļu kodie­niem dažiem bija tā piepampuši, ka viņi gandrīz nere­dzēja. Visi pieklupa ūdenim, dzēra, iegremdējuši sakarsu­šās sejas vēsajā ezerā, un sprauslodami ļāvās tīkamai veldzei. Spirdzinājušies mednieki steidzās izlūkot nezi­nāmo krastu, jo nevarēja būt droši no svešu cilšu uz­brukuma. Gajs ar Krumu gāja pirmie, tiem sekoja Kūrs, Aceks un pārējie vīri. Izcēluši šķēpus, viņi pārstaigāja vientuļo krastmalu. Kādā vietā caur krūmiem vīri ierau­dzīja baltajā kraujā tumšu spraugu. Gajs ar Krumu salī­kuši iegāja dziļā iedobumā. Izskalotie gludie oļi un dažas apdrupušas gliemežnīcas zem gājēju kājām liecināja, ka te kādreiz tecējusi neliela upīte. Gadsimtu skrejā upītes straume bija izskalojusi šo iedobumu, tad mainījusi vir­zienu un izsīkusi.