Vilis Zemgars - Skarbajās sendienās

Krūms nošņirkstināja zobus un ķēra ar savu garo roku. Puks parāvās sānis, tomēr vadonis ar plato ķepu paspēja

sakampt pretīrunataju un aizgrūda pie citiem mednie­kiem.

— Būs zvēri — būs gaļa, būs spēks! — ierēcās vadonis. Sagrābis aiz pleca Kūru, tas uzkliedza:

— Pārbaudīt šķēpus un dunčus! — Šos viņa vārdus pa­vadīja spēcīgs grūdiens. Vīrs neveikli aizstreipuļoja. Sa­tvēris tuvāko mednieku un iekliedzis tam ausīs pāris aprautu vārdu, viņš devās uz priekšu, izraudams nākama­jam no rokām šķēpu. Asais vanaga skatiens tikai mirkli pakavējās pie trulās kaula smailes.

— Uzasināt! — kā pļauka nokrita pavēle.

Smagnējais Krūms platiem soļiem pārstaigāja apmetni.

Viņš redzēja visu: liesos medniekus, viņu iekritušos vē­derus. Stingrās, vērtējošās acis pārslīdēja jauno sievu kalsenajiem stāviem, kas ilgojās pēc sulīgiem augļiem un sātīga kumosa. Kā garāmejot Krūms pameta acis uz da­žiem vārgiem bērniem, kam trūka gaļas. Spēji nošņācies, viņš apcirtās apkārt un devās pie Ugas.

Dziednieces acīs bija apdzisusi valdonīgā liesma. Tās skatiens ar mātes maigumu kavējās pie jaunā Gaja za­ļoksnējā, varenā stāva, viņa svaigās sejas. Uga bija Gāju uzaudzinājusi. Kad māte, bērnu pasaulē laižot, aizgāja bojā, viņa jaunpiedzimušo dzirdīja ar siltām medījumu asinīm, spēcinošām augu sulām, baroja ar meža augļiem. Tas netika baudījis ne lāsi piena. Ar pirmajiem zobiem

viņš kāri iecirtās svaigajā, asiņu pilnajā gaļā. Paaudzies viņš viens pats saplosīja un, tīksmi sēkdams, apēda zaķi, bet tagad spēja notiesāt divus.

Jau pirmo reizi pieskaroties šķēpam, Gajs bija dzirdē­jis par sava tēva nāvi medībās — tas kritis no ievainota lāča ķetnas. Tālab līdz ar pirmajiem cīņas cirtieniem zēns izjuta negantu naidu pret šiem lielajiem, spalvainajiem plēsoņām, kas netaupīja neviena. Pusaudža gados Gajs jau piedalījās medībās un vēlāk spēka pārpilnībā viens pats stājās pretī saniknotai mežacūkai vai pat jaunam tauram. Viņa lielās rokas bija ne mazāk stipras kā šo zvēru spēcīgie, muskuļainie kakli. Sārtās rētas uz jau­nekļa rokām un krūtīm bija atstājuši zvēri pirms nāves.

— Ceļā piesargies! Nelien sumbram zem ragiem un Krūmam zem dūrēm, tas var būt negantāks par sumbru, — brīdināja Uga, vērodama viņa muskuļotās rokas. So roku milzu spēks un Krūma negantums — tur varēja notikt nezin kas.

Par atbildi Gajs iesmējās guldzoši, aprauti, it kā viņa lielais spēks, aizcirtis rīkli, neļautu smiekliem brīvi plūst uz āru. Vienīgi platās krūtis strauji kratījās, sadzijušām rētām blāvojot rēnajā rudens saulē.

Uga saprata, ka tālajā ceļā caur meža biezokņiem vis­grūtāk būs sievām ar trim vismazākajiem bērniem, no ku­riem viens vēl neturējās kājās. Tālab viņa kopā ar savu palīdzi, čaklo Zairu, uzņēmās par tiem rūpēties. Meitenes brūnās, slaidās rokas kā glāstā pārslīdēja bērnu tukla­jiem augumiņiem, tos ievīstot siltās zaķu ādiņās. Pārējiem vajadzēja sagādāt mīkstas, miecētas ādas, lai ceļā pasar­gātu kāju pēdas no dzelkšņu dūrieniem.

Visi gatavojās ceļam. Puskailie, kaparbrūnie stāvi čakli rosījās: tvēra slaidos šķēpus, pārbaudīja to kaula smailes, savāca raga kapļus, akmens šķembu cirvjus un harpūnas. Mežonīgais velgu suns — lielais, melnais Krā, satraukti riedams, lēkāja apkārt. Badīgām acīm vīri no­raudzījās, kā sievietes pārcilā nabadzīgos barības krāju­mus. Dažas tvarstīja bērnus, kas nedevās rokās. Notver­tajam iemeta pa pļaukai, atsvieda kādu kaltētu sēni vai sakni. Retai mātei vēl bija nedaudz žāvētas gaļas, zivju vai riekstu, pārējām — tikai saknes un kalmju stublāju mīkstie, apakšējie gali.

Velgu sejās atplaiksnījās prieks par gaidāmajām cīņām .ii zvēriem, par zveju dzidrajos upju ūdeņos, kur tie nirs Iii Iz pat zeltainajām smiltīm.

Kad diena jau dzisa un apmetne grima rieta saules sārtajā jūrā, mednieku rosība pamazām norima un viņi nolikās izgulēties, lai miegā gūtu spēkus tālajam ceļam.

No rīta Uga vēl pēdējo reizi iegāja cilts galvenajā mītnē, un viņas kalsnie, jūtīgie pirksti kā glāstot pār­slīdēja cieši savīto zaru pinumam. Viņai šķita, ka tajā vēl atbalsojas mazo bērnu jautrie smiekli un pusaudžu pir­mie, nedrošie kaujas saucieni, izejot medībās. Un tur kaktā vēl nesen skanēja slimnieka vaidi, bet tālāk pie izejas viņa priecīgie izsaucieni pēc atveseļošanās. Viss paliek, viss jāatstāj. Dziedniece ilgi noraudzījās uz cilts izdzisušo pavardu, tad, dziļi ievilkusi krūtīs elpu ar vecās mītnes smaržām un atmiņām, lēni pagriezās un, kā lielu smagumu nesdama, izgāja ārā.

Pretī nāca Gajs. No spēka pārpilnības un jūtu uzplū­duma viņš ierēcās, paķēra Ugu uz rokām, draiski pa­svieda gaisā un atkal satvēra kā bērnu platajās plaukstās. Ciltsmāte smējās un reizē sirdījās.

— Vīra bārdas vēl nav, bet kāds spēks!

— Ceļā! — gaisu piepeši satricināja vadoņa skarbais kliedziens, un viņa siekstainā plauksta izslējās pāri vīru pinkainajām galvām. Viņa acis vērīgi nopētīja velgu vī­rus, meklējot mazdūšīgākos. Tās apstājās ari pie jaunā mednieka Rama šķībās, zvēra saplosītās sejas un pārslī­dēja dziļajai rētai pār lūpām, kur bija iecirsts liels robs viņa melnajā bārdā, atsedzot uz priekšu izvirzītos zobus.

— Uzmanies! — brīdināja Krūms. — Turies pie Kūra.

Par atbildi Rams vēl šķībāk savilka seju, un tagad viņš

atgādināja plēsīgu vanagu.

Kūrs bija straujāks par Krumu. Viņa garo un spēcīgo kāju lēcieni ātrumā varēja sacensties ar staltradzi briedi. Skrējienā apstājies, Kūrs spēja ar varenās dūres belzienu apdullināt pretinieku. Tagad, dodoties ceļā, viņa platajā, asi cirstajā sejā atspoguļojās uzņēmība un cīņas prieks. Spalgi iekliedzies un nenogaidījis citus, Kūrs metās uz meža pusi. Kādā lēcienā viņa kāja atdūrās pret lielas čūs­kas līkumu, kas no vēsās rīta rasas slēpās platajās dadžu lapās. Rāpulis vēl nepaguva atvērt muti kodienam, kad mednieka rēpuļainā kājas pēda jau atkal lidoja tālāk gaisā.

Čūska strauji izcēla gludo, melni svītraino galvu un spējā sviedienā metās uz tuvojošos Aceku, bet jaunietis bija veiklāks par rāpuli. Blāvi pazibēja viņa šķēpa smaile, pāršķeļot staipīgo kaklu. Pienākusī Uga, apmierināti mur- dēdama, iemeta atšķelto galvu ādas maisā. No mīkstajiem pažokļu indes dziedzeriem viņa gatavoja dzērienu, kas remdēja kaulu sāpes un palīdzēja pret citām kaitēm. Vi- suspēcīgā Uga bija tā, kas sumbra saplosīto Ramu uzcēla kājās, kad viņš gulēja cilts miteklī un smagi gārdza. Sa­dziedējusi dziļās, plēstās brūces krūtīs un sejā, Uga ilgi dzirdīja vārgo mednieku ar dziedinošām augu sulām un rūpējās, lai tam netrūktu svaigas gaļas.

Cilts ienira zaļganā meža krēslā. Brīkšķēja koku zari, ritmiski sēca īsi^u krūtis; iztraucēti putni, skaļi kliegdami, izspurdza no biezās lapotnes. Lieli, pelēki zirnekļi atstāja savus tīklus un paslēpās koku spraugās. Pūkainās kame­nes dūkdamas pacēlās no mednieku kāju izpostītajām me­dus šūnām un nikni riņķoja ap uzbrucēju galvām. Uga tūliņ bija klāt un savāca vērtīgo medu, kas bija gardums cilts mazuļiem. Velgi devās arvien tālāk pa zvēru iemīto taku uz jaunu vietu. Pamazām mežs kļuva retāks, un tad cauri lapotnei kā gari iesmi pār gājēju galvām iz­spraucās sārti saules stari. Griezīgi saucieni gaisā lika medniekiem uzmanīties. Kādā kokā iezīmējās milzu va­naga izplestie spārni. Plēsoņas acis no šī augstuma re­dzēja vismazāko putniņu lejā. Nupat tās uzglūnēja Ugas nestajam mazulim.