Vilis Zemgars: Skarbajās sendienās

Gajs neizpratnē paraudzījās uz Aceku, tas nogrozīja galvu un gausi,'kā šaubīdamies, noteica:

— Cilvēks?

— Tam jāiznirst! — Gajs pārliecināti sacīja, un viņa lielās acis ziņkārīgi iepletās, vērojot plašo ezera līmeni. Bet tur viss bija kluss un nekustīgs. Ne virmojums, ne burbuļošana, nekas neliecināja, ka dziļumā būtu cilvēks.

Abi jaunieši metās ūdenī. Viņi ienira dzelmē un, spa­rīgi airējoties rokām, traucās uz priekšu, izlodāja visu tuvāko apkārtni un beidzot iznira patālu no krasta.

— Pazudis! — iesaucās Aceks.

— Varbūt zivs? — Gajs minēja.

— Cilvēka galva, bet gluda kā zivij, — teica Aceks.

Kad krastā atnāca arī Krūms un citi mednieki un no­klausījās abu draugu stāstu, tie nīgri iesmējās, neteikdami ne vārda. Vienīgi Krūms izsvieda nicīgi kā spļāvienu:

— Zivs.

Izpeldējušies vīri atkal nodevās zivju medībām un, kad dzīvā sudraba bija diezgan, kāpa krastā.

Dienas velgiem aizritēja veiksmīgās medībās un zvejā. Gluži kā zvēri un putni tie baudīja dienas priekus un nakts mieru, nedomājot par rītdienu. Vienīgi Gajs ar Aceku, reizēm iebriduši ezerā, domīgi vēroja niedrāju, kur tiem reiz bija parādījusies dīvainā cilvēka vai zivs galva. Un tad kādā agrā rītā abi draugi pamanīja ezera dziļumā nozūdam kādu tumšu stāvu, kas tāpat kā cilvēks airējās rokām un veikli locījās kā zutis. Bet saules apspī­dētā ūdens virsma no nelielā vējiņa viegli ņirbēja, dzirk­stot sīkiem vizuļiem, un jaunie mednieki tikai neskaidri redzēja savādo būtni aizpeldam. Abi metās dziļumā un centās to panākt, bet velti — dzelmē nekas vairs nebija redzams.

Lai nekristu pārējo velgu apsmieklā, abi nolēma neko vairs nestāstīt. Otrā rītā tie agri piecēlās un, klusi slēp­damies aiz krūmiem, devās uz ezeru. Un tad pēkšņi viņi notālēm ieraudzīja krastā kādu stāvu platām krūtīm,

iegarenu galvu, garām rokām un spēcīgi attīstītām locīta­vām. Tā slaidais augums bija nedaudz saliecies uz priekšu. Likās, it kā krastā būtu izlēkusi milzu zivs, lai tūliņ atkal mestos ezerā. Abi jaunieši kā apburti bridi raudzījās dī­vainajā parādībā. Tad Aceks atguvās pirmais.

— Ķeram! — viņš klusi sacīja un strauji rāvās uz priekšu. Nočirkstēja smiltis, un acumirklī svešais slaidā loka iemetās ezerā. Gaisā uzšāvās spožas ūdens šļakatas, noviļņojās ezers, un dīvainā būtne bija pazudusi.

— Redzēji? Cilvēks zivs! — izsaucās Gajs, un viņa platā seja atplauka naivā smaidā.

— Bēg, bail no mums, — ar nožēlu noteica Aceks, vienā stiepienā ielēkdams ezerā.

— Nepanāksi, jau dzelmē, — Gajs bezcerīgi atmeta ar roku.

Abi nolēma no rīta piecelties vēl agrāk, paslēpties krastmalā un izsekot svešo parādību. Bet dienā velgus satrauca kāds cits gadījums. Tālāk pie stāvās kraujas pēkšņi atskanēja cilvēka kliedziens. Krūms, Gajs, Aceks un citi vīri steidzās uz turieni un ieraudzīja zemē guļam puskailu cilvēku. Viņa platās iezilganās krūtis daļēji sedza gaiša, vizoša lūša āda. Šaurā seja bija savilkta sāpīgā vaibstā, slaidās, muskuļainās kājas pierautas pie vēdera. Savādais ievainotais cilvēks vaidēja.

— Izskatās kā mūsu cilvēks zivs! — iesaucās Aceks, lepni uzlūkodams Krumu. Tikai tagad velgi ievēroja, ka svešinieka galvā bija dziļa brūce, no kuras lēni sūcās asinis.

— Ugu šurp! — uzkliedza Krūms. Kāds zēns aizskrēja pēc dziednieces. Nelaimīgais no Krūma kliedziena spēji sarāvās, viņa plaksti nodrebēja, plati atvērās, un tumšie redzokļi kā melni atvari izbijušies raudzījās pienākušajos velgos.

— Nebīsties, palīdzēsim, — teica Aceks un laipni uz­lūkoja guļošo.

Atsteidzās vecā Uga ar Zairu. Redzot svešās sievietes, ievainotais atkal bailīgi notrīsēja un gurdi pievēra acis. Dziedniece noliecās pie cietušā un uzmanīgi vēroja viņa brūci. Tad izslējās, paraudzījās uz klinti un paziņoja:

— Nokritis, ielauzis galvas kaulu. Zaira, — nazi, ūdeni, sulas un sausas kalmju lapas! — viņa norīkoja meiteni un, pieliekusies nelaimīgajam, mierinoši bubināja:

— Pāries, sadzīs, nesāpēs.

Vīri mīņājās neziņā. Tad Aceks pacēla savainotā galvu, atglauda tā tumšos matus un atbalstīja pakausi pret pla­kanu akmeni. Zaira jau bija klāt ar visu vajadzīgo, un abas dziednieces ķērās pie darba. Apmazgājusi ievaino­jumu, Uga ar krama šķēpeli uzmanīgi izvilka dziļajā pu­šumā iestrēgušo kaula šķembu, tad izskaloja brūci un ielēja tur zaļganu šķidrumu, kas likās vēss un uzvēdīja gaistošu smaržu. Svešais sakustējās, it kā gribētu šķid­rumu nokratīt.

— Nebīsties, kož, bet dziedē, — mierināja zintniece. Zaira saudzīgi pieturēja slimnieka galvu, bet Ugas veiklie pirksti brūcei uzlika sažāvētu zāļu kušķi un aptina sausām kalmju lapām. Cietējs pārstāja vaidēt un pateicīgu, lū­dzošu skatienu uzlūkoja Ugu.

— Labi! Nest uz .apmetni! — pavēlēja dziedniece, uz­mezdama stingru skatienu Krūmam. Vadonis pagriezās un pārlaida acis pārējiem medniekiem. Te viņš pamanīja otru svešinieku, kas, slēpdamies aiz klints šķautnes, klusi vē­roja velgus. Domājams, svešais jau agrāk bija tur slēpies, noraudzīdamies Ugas darbā.

— Nāc, nebaidies! — uzsauca Gajs, arī ieraudzījis vē­rotāju un pasperdams soli uz klints pusi. Svešais paskrēja tālāk, bailīgi lūkodamies velgu vīros. Viņa platās krūtis, gludā, iegarenā galva un spēcīgās rokas bija tādas pašas kā savainotajam.

— Ezera cilvēki! — priecīgi iesaucās Gajs, saskatīda­mies ar Aceku.

— Nirēji, — draugs pamāja ar galvu.

— Bailīgs, — Gajs teica un jautājoši uzlūkoja vadoni.

Krūms paspēra dažus soļus uz bēgļa pusi un pacēla

roku, aicinādams svešo tuvāk. Tas sastomījās, paraudzī­jās uz guļošo un kaut ko nomurdēja nesaprotamā valodā, kas atgādināja strauta guldzēšanu. Ievainotais paslēja galvu un, mīksti veldams vārdus, kaut ko atbildēja. Dzir­dētā iedrošināts, ezera cilvēks panācās tuvāk un ar pētīgu skatienu brīdi uzlūkoja Krumu, tad ilgi un bailīgi norau­dzījās lielajā Gajā.

— Nāc, nekodīsim, — iesmējās milzenis, laipnām acīm uzlūkodams ūdens vīru. Arī ievainotais kaut ko pateica, un beidzot svešinieks šķietami nomierinājās. Vadoņa acis ieurbās svešinieka sejā, tad viņš pārlaida skatienu tā spē­cīgajām locītavām un platajām plaukstām. Tādas liekšķe- res bija kā radītas ilgai peldēšanai un niršanai. Redzami apmierināts Krūms klusi nosēcās un pavēlēja nest ievai­noto uz velgu mitekli. Vīri saudzīgi satvēra cietušo un piecēla, lai nestu, bet tas pats nostājās uz kājām un strei­puļodams devās līdzi velgiem. Viņa draugs klusēdams sekoja, kaut gan vēl arvien bailīgi raudzījās te uz Gāju, te Krumu. Vienīgi Aceks abiem iedvesa lielāku uzticību, un kad tas, piegājis savainotajam ezera vīram klāt, viegli pieskārās viņa rokai un vēlīgi noteica: -— Nebaidies, draugs, — svešais nomierinājies pasmaidīja ar bērnišķīgu uzticību un kaut ko pateica otrajam ezera cilvēkam. Tas palocīja galvu un tālāk vairs negāja.

Savainoto ieveda velgu miteklī un noguldīja uz sausa siena. Uga to padzirdīja ar dziedinošām augu sulām, bet Zaira pasniedza gabalu ceptas zivs. Svešais paņēma sniegto un sāka ēst.

Krūms izgāja no mitekļa, lai aicinātu ari otru sveši­nieku, bet tas jau bija pazudis.

— Aizgājis, — Krūms likās satraukts.

— Šie nav bīstami, — Gajs mierīgi noteica.

Ezera cilvēks veseļojās ātri. No dziļās brūces pa lai­kam vēl sūcās gaiša, rožaina sula, bet pamazām ievaino­jums sāka dzīt, parādījās sīki, sārti grumbulīši, kas kļuva arvien bālāki. Ik dienas Uga noņēma kalmju lapas, tīrīja brūci, ielejot tanī nedaudz dziedinošā augu šķidruma. Pēc tam viņa izveda ievainoto no mitekļa un, pagriezusi ievai­nojumu pret sauli, lika slimniekam kādu brīdi tā sēdēt. Arī nelielās kāju brūces ātri apdzija.