Vilis Zemgars: Kad mostas bronza

— Lielā upe!

Meža upe bija uztaustījusi lielo māsu un rāmi ieplūda tajā. Medniekiem pretī, aicinoši klaigādamas, traucās veiklās kaijas. Viņas šaudījās tik strauji, ka pat labam šāvējam būtu grūti tās nomedīt.

Neilis jūsmīgi iepleta rokas un, paskrējis pretim bal­tajiem putniem, izkliedza:

— A-u-u!

Viņa vingrais ķermenis vēlējās traukties kaijām līdzi.

Ģintij bija jauns uzdevums. Kā pārcelties pāri upes atstarai? Kā tikt uz lekno, kārdinošo zālāju ar bērziem un lieliem ozoliem?

Pieredzējušie vīri ātri sameklēja dažus kritušus kokus. Drīz dobji klaudzēja akmens cirvji, apcērtot zarus un īsinot stumbrus. Nu sāka darboties sievu veiklās rokas, un līganās kārklu klūgas vijīgām cilpām saradoja stum­beņus. Nelielais plosts jau šūpojās ūdenī. Karks ar Neili pirmie piestāja upes otrā krastā.

Izlauzušies cauri krūmiem, abi pārsteigumā apstājās. No krastmalas uz viņiem raudzījās milzīgs, repuļains ozols. Dziednieks atgāza galvu, lai saskatītu senatnīgā spēkaiņa saules apspīdēto galotni. Saskatījies ar Neili, Karks noteica:

— Te mēs paliksim.

Nu bija jādomā par lopiem. Zirgi zviegdami iebrida ūdenī un, jātnieku mudināti, metās peldus. Govis vēl brīdi nedroši mīņājās, līdz beidzot spurslādamas arī de­vās pāri upei. Nedaudzās aitas un kazas pretojās, un sie­vām tās vajadzēja iegrūst.

Kad vīri ar medījumu bija pāri, viņi satraukti raudzī-, jās apkārt. Iešūpojot baltās ūdensrozes, cēli aizbrida garkājes dzērves. No treknā zālāja pacēlās zaļganas pī­les. Pāri varenajam ozolam planēja platspārnains klijāns.

Sala bija dzīvības un raženas auglības pilna. Tā solīja labu un pārtikušu dzīvi.

Vīri steigā sapina no koku zariem nojumi bērniem un sievām. Ģints gatavojās naktsguļai. Uguni neiedrošinā­jās kurt. Tas varētu pievērst svešu, naidīgu mednieku uzmanību.

Lielajā ozolā uzkāpa sargs ar šķēpu, loku un bultām.

Karks ar Neili un Tūli uzmanīgi pārstaigāja krastmalu. Viņi soļoja klusi un pie katra troksnīša ausījās, vai preti necirtīsies naidīga bulta vai šķēps. Taču krastmala bija vēl neapdzīvota. Tikai lielas, brūnas vardes izlēca no leknās, saglumējušās zāles un gar ceriem locījās staipī­gās čūskas. Vīru kājas reizēm iegrima ilggadīgās, satrū­dējušās kritalās. Zemes spēka pilno auglību te bija pār­staigājuši vienīgi zvēri.

Kad atgriezās izlūki, visi jau bija atgūlušies. Mednieku locekļus pārņēma neatvairāms gurdums.

Karks vēl nebija iemidzis. Viņš ilgi gaiņāja drūmās domas par dēlu.

Genda grima nemierīgā pussnaudā. No neapjaustās tā­lienes -viņas ausis skāra Daka mīļā balss: «Gribu pie te­vis.» — «Gaidu, dēls, nāc!» bez skaņas kustējās mātes lūpas, un pamazām viņa ieslīga kā mīkstā, pūkainā zvēr­ādā.

Negulēja arī Neilis. Ilgi grozīdamies, viņš domāja par Daku. Atmiņā virknējās kopīgi pārdzīvotie prieki, un tie saviļņoja dziednieku. Piecēlies viņš brīdi pastaigājās, ieklausījās naktī. Tālumā vienmuļi šalca upes krāces.

Nošvīkstēja sikspārnis. Pāri upes atstarai mežā dobji ūjināja kāds naktsputns: «Būs, būs.»

Vasarīgo smaržu un liegmes pilnā nakts beidzot pie­vārēja arī dziednieku.

Skaidrs un mundrs atausa rīts. No mežmalas stīgoja garas, spožas saules strēles. Uzpūta spirgta dvesma un, savirmojot vēl snaudošo ūdeni, pārskrēja uz otru krastu. Upe uzdzirkstīja, iemirdzējās. Likās, milzu roka būtu pār to izbērusi pilnu riekšavu sudraba zvaigznīšu. Atmodās krastmala. Dziedāja putni.

Pirmais piecēlās Neilis un, atgainīdams skumjas par Daku, izvilināja no stabules jautru dziesmu. Modās vīri un sievas.

Karks ar bruņotiem vīriem pārstaigāja apkārtni. Tā bija liela, ar vareniem kokiem apjozta sala.

No kādas resnas liepas iedobuma zumzinot izlidoja lie­lās, brūnās mežabites. Neiļa modrās acis pārgalvīgi iemirdzējās. Aizskrējis pie ugunskura, dziednieks aizde­dzināja krietnu sūnu kušķi un veikli uzrāpās kokā. Nā­sīs iesitās kairinošā medus smarža. Aizklājis seju ar ap­metņa stūri, pieredzējušais vīrs izņēma no iedobuma lielu, pelēcīgu bunduli, pilnu ar brūngani dzidrām medus kārēm. «Būs bērniem un Gendas saldajam dzērienam,» nodomāja gādīgais dziednieks.

Salas otrajā malā vīri ievēroja lielāku uzkalnu un stei­dzās turp. Dziednieka slaidie pirksti noglaudīja sārtos uz­pirksteņu zvaniņus, kuru uzlējums straujāk saviļņoja asi­nis. Turpat vilināja ziedošie driģeņu krūmi. To augļi slimniekiem aizdzina sāpes. Tālāk upes krasta tuvumā dziednieks uzgāja sausu, cerainu purvu. Tur viņš pamek­lēs čūskas. Zintnieks zināja, ka neganto rāpuļu mutēs slēpās ne vien nāve, bet dažkārt arī sāpju remdinājuma līdzeklis.

Atkal ceļā

Spožs rīta saules stars skāra nelielās priedītes galotni un aplēja to kā ar šķidru zeltu. Pēc brīža dzirksteļojošais iesms lēni slīdēja zemāk. Nu jau tas atdūrās pret Daka seju. Zēns sakustējās, nodrebēja saules skartās melnās skropstas, un plakstiņi atvērās. Samulsušais gulētājs ar dūrēm izberzēja acis un piecēlās sēdus. Spēji viņa apziņā uzšķīlās vakardienas piedzīvojums. Satvēris loku, viņš pietrūkās kājās. Tur lejā laukumiņš pludoja rīta saulē.

Piepeši brūns lācis lēni izčāpoja no klints krūmāja un, pacēlis saulē vizošo galvu, tīksmi nožāvājās. Pazibēja baltie, asie ilkņi, un lielie žokji atkal aizvērās. Neveikli pagriezis atpakaļ galvu, lācis izgrūda aicinošu: «Kaf, kaf!» Tūliņ no krūma izvēlās mazs, brūns lācēns un, piestebe- rējis pie lācenes, pabukņīja viņu ar purniņu. Vecā, lab­sirdīgi murkšķēdama, pagrūstīja mazo un, izslējusi galvu, brīdi aizdomīgi ostīja gaisu.

Daks, ieraudzījis vareno zvēru, grasījās aiz sajūsmas iegavilēties, bet tad viņā atmodās mednieka piesardzība. Atcerējies Neiļa brīdinājumu, ka šiem zvēriem lieliska oža, viņš steidzīgi paslēpās aiz klints izciļņa.

Lācene nomierinājās un, apdomīgi cilādama kājas, lēni aizčāpoja uz laukumiņa pretējo pusi. Piegājusi pie ne­liela strauta, viņa šļurpstošiem guldzieniem ilgi dzēra. Mazais lācēns draiskuļodamies apmeta kūleni. Padzēru- sies lācene labsajūtā nosēcās un gari nožāvājās. Izsal­kums viņu dzina kaut ko pamedīt. Pa ierasto taku zvērs apgāja apkārt slīkšņai. Mazulis teciņus sekoja mātei.

Daks pa otro — lēzeno klints malu kāpa lejā.

«Projām! Meklēšu savējos, atradīšu!» zēns nolēmis de­vās uz priekšu. Bet tālāk nebija kur doties, jo viņam ceļu aizšķērsoja zaļš, ēnains biezoknis ar cieši savītiem egļu un varenu alkšņu zariem. Starp lielajiem kokiem bija saauguši staipekņi un kuploja lazdas. Vienīgi vijī­gie tītenāji spēja izspraukties cauri šai dzīvajai, vare­najai sienai. Daks beidzot zem nolīkušiem egļu zariem ievēroja melnu spraugu. Viņš devās tajā. Pamazām zēns aprada ar šīs ejas rēno, miklo pustumsu. Pieliecies Daks neskaidri ievēroja starp gļotainām gliemenēm dziļākus pēdu iespiedumus. Viņš saprata: zvēru taka uz upi. Eja kļuva gaišāka. Pretī vizēja slīpie saules stari. Un tad Daks ieraudzīja jaunu, biklu stirniņu. Pacēlusi galvu, tā gudrām, paļāvīgām acīm raudzījās dīvainajā, nekad vēl neredzētajā brīnumā. Daks, no pārsteiguma apmulsis, pa­lika stāvam. Nedroši stirna, nāsīm ieplešoties, ieostīja svešo cilvēka smaržu. Tad viņa slaidā metienā aiznesās jarām. Neskaidri pazibēja pakaļkājas un bālganā astīte.

Daks priecīgi izsaucās: