KAD DIEVI SMEJAS

Ir dievi stiprākie, pat laiks

Tiem ceļos krīt, un ļaudis trīs,

To lūgsnas kāpj kā vīraktvaiks,

Jo tiem ir dievi debesīs;

Jā gan, Felis.

Kārkinezs pēdīgi bija atraisījies. Viņš slepšus pameta skatienu uz grabošajiem logiem, paraudzījās augšup uz jumta sijām un mirkli ieklausījās, cik mežonīgi auro dien- vidrītenis, sakampis bungalo savos rēcošajos žokļos. Tad viņš pacēla glāzi pret kamīna uguni un līksmi uzsmaidīja vīna zeltainajam mirdzumam.

— Skaists tas ir, — viņš teica. — Visu jaukumu jau­kums. Tas ir sieviešu vīns, un to var dzert pat svētie pe­lēkos apmetņos.

— Mēs to audzējam mūsu pašu siltajos pauguros, — es attraucu ar gluži saprotamu kalifornieša lepnumu. — Tu jau vakar brauci šurp starp vīnājiem, no kuru ogām tas tecināts.

Bija vērts nogaidīt, kamēr Kārkinezs atkūst. Viņš jau patiesībā nemaz nebija viņš pats, pirms nejuta vīna kvē­les maigo reibumu dūcam asinīs. Tiesa, viņš bija māksli­nieks, arvien un allaž mākslinieks; tomēr, kad Kārkinezs nebija dzēris, viņa domu gaita kaut kā zaudēja pārgal­vīgo asprātību un viņš kļuva tikpat truli garlaicīgs kā angju svētdiena — garlaicīgs ne jau tādā veidā, kā cil­vēki parasti mēdz būt, bet garlaicīgs salīdzinājumā ar možo radījumu, kāds bija Montē Kārkinezs, būdams viņš pats.

No visa tā nevajag secināt, ka Kārkinezs, mans mīļo­tais draugs un vēl mīļākais biedrs, būtu plencis. Nepavi­sam ne. Viņš grēkoja reti. Kā jau teicu, viņš bija māksli­nieks. Viņš zināja, kad ir diezgan, un diezgan — tas viņam nozīmēja līdzsvarotību, tādu līdzsvarotību, kādā esam mēs ar jums, kad neesam dzēruši ne piliena.

Viņam piemita gudra un instinktīva mērenība — kā sena­jiem grieķiem. Tomēr grieķis viņš nebija. «Esmu acteks, esmu inks, esmu spānietis,» tiku dzirdējis viņu izsakāmies. Un tāds viņš patiesi izskatījās — it kā svešādu un senat­nīgu tautību sajaukums — ar melnīgsnēju ādas krāsu un asimetriskiem, primitīviem sejas pantiem. Viņa acis zem smagnēji velvētām uzacīm stāvēja tālu viena no otras un bija melnas — barbaru tautām raksturīgā melnumā, un pāri tām parasti nokārās biezs melnu matu mudžeklis, caur kuru viņš raudzījās kā šķelmīgs satīrs no biezokņa. Zem rievainā samta svārka viņš arvien nēsāja mīkstu flaneļa kreklu, bet kaklasaite bija sarkana. Tā viņam aizstāja sarkano karogu (kādu laiku viņš bija dzīvojis kopā ar Parīzes sociālistiem), kas simbolizē asinis un cilvēces brālību. Tāpat nekad nebija redzēts, ka galvu viņam būtu sedzis kas cits kā vien sombrero ar ādas sik­snu apkārt. Klīda pat baumas, ka viņš jau esot piedzimis ar visu šo īpatnējo galvassegu. Bet, pēc maniem ieska­tiem, tiešām bija ārkārtīgi aizraujoši redzēt šo meksikāņu sombrero pazūdam Pikadilijas ekipāžā vai kā vētras brā­zienos šūpojamies cilvēku drūzmā kāpnēs uz Ņujorkas gaisa dzelzceļa piestātni.

Kā jau teicu, Kārkinezu vīns darīja dzīvu — «tāpat kā māls kļuva dzīvs, kad dievs tam iepūta dzīvības dvašu» —, tā viņš pats to mēdza apzīmēt. Jāatzīstas, par dievu viņš mēdza izteikties zaimojoši familiāri, tomēr jāpiebilst, ka zaimošana nemaz nebija viņa garā. Kārkinezs arvien un visur bija godīgs, bet,, tā kā pats viņš bija viens vienīgs paradoksu maisījums, viņu allaž pārprata tie, kas viņu nepazina. Reizumis viņš spēja būt neapvaldīti rupjš un klaigāt kā mežonis, citreiz atkal bija smalkjūtīgs kā jauna meitene un galants kā spānietis. Un … jā, vai tad viņš nebija acteks? Inks? Spānietis?

Un tagad man jāatvainojas, ka tik daudz laika esmu veltījis viņam. (Viņš ir mans draugs, un es viņu mīlu.) Tātad māja ļodzījās negaisa brāzienos, kad viņš pievirzī­jās tuvāk kamīnam un uzsmaidīja ugunij caur Vīna glāzi. Viņš paraudzījās manī, un, redzot viņa acis spulgojam līk­smā mundrumā, es sapratu, ka nu viņš atkal sasniedzis savus kalngalus.

— Tātad tu domā, ka esi palicis uzvarētājos pret die­viem? — viņš ievaicājās.

— Kālab pret dieviem?

— Kas gan cits, ja ne viņu griba piešķir cilvēkam ap­mierinātības sajūtu? — viņš atsaucās.

— Un kas tad radījis manī gribu vairīties no šās ap­mierinātības? — es triumfēdams attraucu.

— Atkal tie paši dievi. — Viņš pasmējās. — Tā taču ir viņu spēle, kurā mēs piedalāmies. Viņi jauc un dala visas kārtis … un savāc iemaksas. Nedomā, ka tu esi at- vairījies, ja aizbēgi no neprāta apsēstajām lielpilsētām. Tu ar saviem vīnogulāju klātajiem pauguriem, ar saviem saulrietiem un saullēktiem, ar savu omulīgo, vienkāršoti pieticīgo dzīves veidu!

Vēroju tevi visu laiku, kopš esmu atbraucis. Tu neesi uzvarējis. Tu esi padevies. Tu esi noslēdzis pamieru ar ienaidnieku. Tu esi atzinis sevi par nokausētu. Tu esi pa­cēlis paguruma balto karogu. Tu, tā teikt, esi izlicis pa­ziņojumu, ka tavā mūžā iestājies bēgums. Tu esi aizmucis no dzīves. Tu vienkārši esi izspēlējis viltību, pliekanu vil­tību. Tu spēlēdams esi blēdījies. Tu atsakies spēlēt tālāk. Tu esi pasviedis kārtis pagaldē un atskrējis paslēpties — te starp saviem pauguriem.

Viņš atgrūda atpakaļ taisno matu šķipsnu no liesmai­najām acīm un uz brīdi pārtrauca runāšanu, lai uztītu garu, brūnu meksikāņu cigareti.

— Bet dievi zina. Tā ir veca viltība. Visas cilvēku paaudzes to jau ir izmēģinājušas… un paspēlējušas. Dievi zina, kā rīkoties ar tādiem kā tu. Pēc kaut ka_ cen­sties nozīmē to iegūt, bet ieguvums nozīmē apmierinātību. Un tā arī tu savā pārgudrībā esi atteicies vēl pec ka censties. Tu esi izvēlējies mieru. Nu, jauki! Dabūsi atēsties savu mieru! Tu saki, ka esot izbēdzis no apmierinatibas. Tu tikai esi to apmainījis pret vecīgumu. Un vecīgums ir cits vārds apmierinātībai. Tā ir maskota apmierinātībā. Areče!

— Bet paskaties jel manī! — es izsaucos.

Kārkinezs bija īsts dēmons — viņš prata izvilkt otram dvēseli un saplucinat to drisku driskās.

Viņš iznīcinoši apskatīja mani no galvas līdz kājām.

— Tu taču neredzi nekādu tamlīdzīgu pazīmju, — es izaicinoši teicu.

— Sairšana mēdz viltīgi aizslēpties, — viņš atsacīja. — Tu esi pārgatavojies līdz trunējumam.

Es pasmējos un piedevu viņam visu šo ļaunprātību. Bet viņš nemaz nekāroja manas piedošanas.

— Vai tad es nezinu? — viņš vaicāja. — Dievi arvien uzvar. Esmu noskatījies, kā cilvēki gadiem piedalās spēlē, kurā laimests tiem šķiet drošs. Beigās tie tik un tā zaudē.

— Vai tad tu nekad neesi kļūdījies? — es ievaicājos.

Kārkinezs domīgi izpūta vairākus dūmu gredzenus, pirms atbildēja.

— Jā, reiz mani gandrīz apmānīja. Es tev pastāstīšu. Bija tāds Mārvins Fisks. Vai tu viņu atceries? Tāds ar Dantes seju un dzejnieka dvēseli, viņš arvien dziesmoja slavu miesas baudām, īsts mīlestības pravietis. Un Eteli Beirdu — to arī tev vajadzētu atcerēties.

— Karsta un svēta, — es atteicu.

— Tā pati ir! Skaidra kā mīlestība, tikai daudz jau­kāka! Sieviete, kas radīta mīlestībai; un tomēr — kā lai to pasaka? — no viņas dvesmoja svētums, gluži kā jums šeit gaisā strāvo puķu smaržas. Nu, tātad viņi apprecējās. Viņi uzsāka spēli ar dieviem …

— Un laimēja šai spēlē, brīnišķīgi laimēja! — es iesaucos.

Kārkinezs nožēlodams pavērās manī, un balss tam du­nēja kā kapu zvans.

— Viņi zaudēja. Viņi cieta galīgu un neglābjamu zau­dējumu.