KAD DIEVI SMEJAS

Es arī nezināju viņu noslēpumu. Es gudroju, brīnījos. Pirmāk es, liekas, gluži neapzināti gaidīju, ka viņu mī­lestība pāries. Tad ievēroju, ka paiet vienīgi laiks, bet mīlestība paliek. Nu manī modās ziņkāre. Kas viņiem par noslēpumu? Ar kādām maģiskām važām viņi saista mīles­tību pie sevis? Kā viņi spēj noturēt šo nežēlīgo laumiņu? Kādu mūžīgās mīlestības eliksīru viņi kopīgi dzēruši — kā senos laikos Tristāns un Izolde? Un kā roka maisījusi šo brīnumdzērienu?

Kā jau minēju, es kļuvu ziņkārīgs un sāku tos novērot. Viņi bija bez prāta aiz mīlestības. Viņi dzīvoja nebeidzamā mīlestības līksmībā. Viņi bija to izvērtuši par krāšņiem svētkiem un svinībām. Viņi paši izkusa savā izsmalcinā­tajā un poētiskajā mīlestībā. Nē, tie nebija nekādi neiro­tiķi! Spirgti un veseli viņi bija, pie tam vēl mākslinieki. Bet viņi bija sasnieguši neiespējamo. Viņi bija guvuši nemirstīgas alkas.

Un es? Es satiku viņus bieži un vēroju bezgalīgo mī­lestības brīnumu. Es biju samulsināts; es lauzīju galvu un tad kādu dienu …

Kārkinezs negaidīti aprāva runu un ievaicājās:

— Vai esi kādreiz lasījis dzejoli «Mīlestības gaidu laiks»?

Es papurināju galvu.

— To sarakstījis Peidžs — Kertizs Hidens Peidžs, man liekas. Nu jā, šis dzejolītis palīdzēja man atminēt. Kādu dienu loga nišas sēdeklī netālu no flīģeļa … tu atceries, kā viņa prata spēlēt? Reizēm viņa smējās un teicās šaubā­mies, vai es nākot viņu pašu vai mūzikas dēļ. Reiz viņa nosauca mani par «mūzikas nēsāti», par «skaņu baudkā- rumnieku». Un kāda Mārvinam bija balss! Kad viņš dzie­dāja, es sāku ticēt mūžībai, mana cienība pret dieviem vērtās gandrīz vai bijībā, un es gudroju par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem varētu droši pārspēt viņu viltību un izpētīt, kā viņi to panākuši.

Tas bija skats, ar ko dieva aci priecināt, — šie divi cilvēki, kas, jau gadiem precējušies, dziedāja mīlas dzies­mas ar tādu neskartas jaunības svaigumu kā nupat dzi­musī mīlestība, tomēr ar brieduma un degsmes bagātību, kādu jauni mīlētāji nemaz nevar pazīt. Jauni mīlētāji šķita bāli un mazasinīgi līdzās šiem sen precētajiem cil­vēkiem. Bija tiešām ko redzēt, kā tie kvēloja vienās ugu­nīs, liesmās un maigumā, no tālienes trīsaini tverdami acu un balss glāsius ik ar kustību, ikvienā klusuma mirklī, kā mīla trauca tos vienu pie otra, bet tie pretojās kā lido­joši taurenīši, jo bija viens otram sveces liesma, un tā viņi riņķoja viens ap otru neprātīgi mulsā lidojumā pa brīnumainu orbītu. Likās, ka, sekodami kādam lielam fizikas likumam, varenākam nekā Zemes pievilkšanas spēks un daudz maigākam, viņi ķermeniski izkusīs viens otrā turpat manu acu priekšā. Nav nekāds brīnums, ka vi­ņus sauca par brīnumainiem mīlētājiem.

Nu es novirzījos no temata. Tagad pie atminējuma. Kādu dienu šajā loga nišas sēdeklī es atradu dzejoļu sē- jumiņu. Tas atšķīrās pats no sevis bieži lasītā vietā pie «Mīlestības gaidu laika». Lappuse bija pirkstu skā- rienu ieburnīta un šķirstot sadeldēta, un tajā es izlasīju:

Tik skaisti stāvēt tikai šķirtie spēj, Viens otru labāk pazīt, saglabāt To maigumu, kad divi saskaras…

Vēl ne, ak, mīla!… 1,.auj jel, jaukā. Jauj,

Lai mūsu mīlu ietin noslēpums,

Ļauj vēl mums gaidīt, gados nākamos

Kas būs; vēl ne, vēl ne… kaut kad… vēl ne..,

Ai, ļauj kaut brīdi mūsu mīlai augt!

Kad tā būs ziedos, laimē viņa mirs,

Klāj to ar skūpstiem, lūpām neskarot, lai dus

Tā atteikdamās vēl kaut brīdi vien…

Ai, vēl mazliet, ai, vēl mazliet, mazliet!

Es aizvēru grāmatu, paturēdams īkšķi starp lapām, un ilgu laiku sēdēju klusi un nekustīgi. Es biju sastindzis aiz pārsteiguma par skaidro ainu, kādu man pavēra šie panti. Tie bija spožs staru kūlis. Tie bija kā dieva zibens šautra elles tumsībā. Viņi gribēja noturēt mīlestību, šo šaudīgo meža garu, šo jaunas dzīvības vēstītāju — jaunas dzīvības, kas pavēlnieciski piesaka savas tiesības būt dzi­mušai!

Es vēlreiz prātā pārskatīju šīs rindas: «Vēl ne… kaut kad» — «Vēl ne, ak, mīla» — «Klāj to ar skūpstiem, lū­pām neskarot, lai dus». Un es skaļi iesmējos — ha, ha! Kā spilgtā vīzijā es skatīju viņu nevainīgās dvēseles. Tie taču bija bērni. Viņi nekā nesaprata. Viņi rotaļājās ar dabas ugunīm un gulās līdzās kailam zobenam. Viņi smē­jās par dieviem. Viņi gribēja apturēt Visuma gaitu. Viņi bija izdomājuši savu spēles sistēmu un sēdās ar to pie dzīves spēles galda, cerēdami, ka nu jau laimēšot. «Sar­gieties!» es izsaucos. «Pretī jums pie galda sēž dievi. Viņi rada jaunus likumus pret katru sistēmu, ko vien kāds sagudro. Jums nav ne mazāko cerību laimēt.»

Viņiem pašiem jau es to neuzsaucu. Es nogaidīju. Gan viņi atskārtīs, ka viņu sistēma ir nederīga, un atmetīs to. Viņi samierināsies ar laimi, kādu dievi viņiem piešķir, un necentīsies pakampt sev ko vairāk.

Es vēroju. Es neteicu ne vārda. Mēneši arvien vēl nāca un gāja, un vēl arvien viņu mīlas salkums auga skaud­rumā. Ne reizes viņi neremdināja to, neatļāvās nevienu glāstošu skāvienu. Atteikdamies viņi kairināja un asināja savu salkumu, un tas vērtās skaudrāks un skaudrāks. Tā tas turpinājās, līdz pat manī sāka mosties šaubas. Vai tad dievi aizmiguši? Es netiku gudrs. Vai arī tie miruši? Es smējos pats pie sevis, šis vīrietis un šī sieviete bija darījuši brīnumu. Viņi bija piekrāpuši dievu. Viņi bija metuši kaunā visu miesīgo, likuši dusmās satumst labās zemesmātes sejai. Jo tie taču rotaļājās ar viņas uguni un tomēr nebija sadeguši. Tie bija neaizskarami. Viņi paši bija kā dievi, zinādami atšķirt labo no ļaunā, tomēr ne­baudīdami to. «Vai varbūt tādā veidā rodas dievi?» es jautāju pats sev. «Es esmu varde,» es teicu. «Bet, ja ma­nas acis nebūtu dubļiem aizsērējušas, tās apžilbinātu šā brīnuma spožums, kura liecinieks esmu kļuvis.» Es biju piepūties aiz gudrības un gribēju nodot spriedumu par dieviem.

Tomēr arī šī mana vispēdējā gudrība bija aplama. Viņi nebija dievi. Tie.bija vīrietis un sieviete — trausli radī­jumi, kas trīsēja un nopūtās, alku dedzināti, dīvainu vājību gurdināti, dievi tādas nepazīst.

Kārkinezs atkal pārtrauca stāstu, lai saritinātu cigareti un skarbi iesmietos. Tie nebija patīkami smiekli; tie ska­nēja kā velna izsmiekls, tie auga skaļumā, līdz pārska­nēja negaisa aurus, kas no ārpasaules dārdoņas līdz mūsu ausīm nonāca tikai klusināti.

— Es jau esmu varde, — viņš teica aizbildinādamies. — Kā gan lai viņi spētu to saprast? Viņi taču bija māk­slinieki, ne biologi. Viņi gan pazina studijas mālu, bet nepazina mālu, no kura paši darināti. Bet tas man jā­saka — augstu spēli viņi bija uzsākuši. Tāda spēle vēl nav bijusi, un es šaubos, vai jel kādreiz tāda atkal būs.

Nav bijis tādas mīlētāju jūsmas. Viņi nebija ar skūp­stiem nokāvuši mīlestību. Viņi bija iedvesuši tai dzīvību ar atteikšanos. Un atteikdamies viņi to saspriegoja, līdz tā gailēja vienās vienīgās alkās. Un liesmu spārnotais koklētājs vēdināja pār viņiem savus svelmainos spārnus, līdz viņi tvīka bez atmaņas. Tas bija īsts mīlestības ār­prāts, tas neatslāba, tas auga augumā nu jau nedēļām un mēnešiem.

Viņi ilgojās un tvīka tīksmajās mokās un saldi kai­rajās sāpēs, tik dziļi izbaudot šīs jūtas, kā vēl neviens mīlētājs nekad nav izbaudījis ne pirms viņiem, ne arī pēc.