KAD DIEVI SMEJAS

— Tomēr pasaule ir pavisam citādos ieskatos par to, — es vēsi attraucu."

— Pasaule tikai domā, ka uzminējusi. Pasaule redz vienīgi ārpusi. Bet es žinu. Vai tev nekad nav ienācis prātā padomāt, kāpēc viņa aplikās šķidrautu, kāpēc ap­bedīja sevi skumjā klosterī, kur nonāk visi dzīvei mi­rušie?

— Tāpēc, ka tā viņu ļoti mīlēja, un, kad viņš nomira …

No Kārkineza ņirdzīgā smīna vārdi sasala man uz lūpām.

— Parocīga atbilde, — viņš teica, — fabrikā darināta, gluži kā katūna gabals. Pasaules spriedums! Daudz gan pasaule zina par to. Viņa aizbēga no dzīves tāpat kā tu. Viņa bija sakauta. Viņa pacēla balto paguruma karogu. Un neviena aplenkta pilsēta nekad vēl nav pacēlusi šo balto karogu, liedama tik rūgtas asaras.

Tagad es tev pastāstīšu visu šo notikumu, un tev vajag man ticēt, jo man tas labi zināms. Viņi abi bija daudz sprieduši par apmierinātības problēmu. Viņi mīlēja mīles­tību. Viņi bija iepazinuši mīlestības vērtību līdz pēdējai lāsītei. Viņi tik ļoti mīlēja mīlestību, ka kāroja to karstu un trauksmainu uz mūžu paturēt savās sirdīs. Viņi aiz­rautīgi apsveica tās ierašanos; viņi baidījās to zaudēt.

Viņi ticēja, ka mīlestība ir alkas, saldas sāpes. Tā allaž meklē piepildījumu, bet, atradusi meklēto, tā mirst. At­sacīt mīlestībai nozīmē saglabāt mīlestību; atdoties mī­lestībai nozīmē iznīcināt mīlestību. Vai tu mani saproti?- Viņi redzēja, ka dzīvē taču nemēdz salkt pēc tā, kas pa­šam pieder. Ēst un palikt izsalkušam — tādu varoņ­darbu vēl cilvēks nav veicis. Apmierinātības problēma. Tā pati te ir. Mūžam paturēt skaudro, gandrīz badīgo sal­kumu pie bagātīgi apkrauta dzīru galda. Tā bija arī viņu problēma, jo viņi taču mīlēja mīlestību. Bieži viņi par to tika strīdējušies, mīlestības saldajai kvēlei kūsājot viņu acīs, mīlestības kaismei sārtojot vaigus, mīlestības sau­cienam vibrējot viņu balsīs, — te tas slepus burzguļoja krūšu dziļumā, te uzšalca tajās neizteicami maigajās ska­ņās, kādas izdvest spēj vienīgi mīlestība.

Kā es visu to zinu? Es noskatījos — daudz ko. Vēl vai­rāk es uzzināju no Eteles dienasgrāmatas. Dzi, ko es atradu tur ierakstītu — Fjonas Makleoda vārdus: «Jo tik tiešām šī klaidu balss, šie mijkrēšļa čuksti, šī rasaini saldā dvesma, šis koklētājs ar liesmu spārniem, kuru neviens nav skatījis ilgāk par acumirkli līksmes varavīkšņotā at- vizmā vai kaisles pēkšņā zibens uzplaiksnījumā, šis pār- varīgais noslēpums, ko mēs saucam par Amoru, ierodas pie mums — vismaz pie nedaudziem jūsmīgiem sapņotā­jiem —, ne jau dainodams dziesmu, kuru ikviens spēj sa­dzirdēt, ne arī jautru, tālu saklausāmu vijoles melodiju apšalkots, bet gan saspringtā aizrautībā, ar alkām, kas runā savā klusēšanā.^

Kā noturēt pie sevis šo koklētāju ar liesmu spārniem, šīs alkas, kas runā klusēdamas? Svinēt svētkus ar viņu nozīmē viņu pazaudēt. Viņi mīlēja viens otru ar dižu mī­lestību. Viņu apcirkņi bija pildīti līdz malām; bet viņi vēlējās saglabāt savas mīlas skaudri badainās alkas ne­notrulinātas.

Un viņi nemaz nebija kusli cālēni, kas gudri prātuļo, uz mīlestības sliekšņa tupēdami. Viņi bija veselīgi cilvēk­bērni, kas pazina dzīves īstenību. Viņi jau agrāk bija bau­dījuši mīlestību ar citiem — tajās dienās, kad vēl nebija tikušies; bet tajās dienās viņi bija nožņauguši mīlestību ar skāvieniem, nosmacējuši ar skūpstiem un apbedījuši apmierinatības kapenēs.

Viņi arī nebija auksti liekuļi — ne šis vīrietis, ne šī sieviete. Viņi bija kaismīgi cilvēki. Viņu asinīs nelāsoja ne piliens angliski vēsās atturības. Tās dzirkstīja saulrieta sārtumā. Paši viņi kvēloja tām līdzi. Viņos strāvoja franču līksmais baudas prieks. Ideālisti viņi bija, taču šis ideā­lisms bija gallisks. To nekavēja vēsi rāmā plūsma, kas rit angļu dzīslās asiņu vietā. No stoicisma viņos nebija ne miņas. Viņi bija amerikāņi — gan ang]u cilmes —, tomēr viņiem nepiemita ne angļu taustīgā piesardzība, ne paš- aizliegšanās.

Tieši tādi viņi bija, kā es stāstu, un radīti līksmībai, taču viņi pieņēma citu lēmumu. Lāsts visiem lēmumiem! Viņi rotaļājās ar loģiku, un tāda nu bija viņu loģika. Bet vispirms es tev pastāstīšu par sarunu, ko kādu vakaru risinājām. Mēs runājām par Gotjē attēloto Madlēnu de Mopēnu. Vai atceries šo jaunavu? Viņa bija skūpstījusies vienreiz, tikai vienreiz, un vairāk skūpstu viņa nevēlējās. Ne jau tāpēc, ka skūpsti viņai neliktos saldi, bet viņa bai­dījās, ka atkārtodamies tie notrulināsies. Atkal tā pati ap­mierinātība! Viņa gribēja spēlēt pret dieviem, neiemaksā­dama savu likmi. Tomēr tas ir pretrunā ar spēles notei­kumiem, kurus dievi paši pieņēmuši. Tikai šie noteikumi nav izkārti virs galda. Mirstīgajiem vajag spēlēt, lai tos iepazītu.

Un nu par loģiku. Sis vīrietis un šī sieviete sprieda: kālab tad skūpstīties arī vienreiz? Ja gudra rīcība ir skūpstīties tikai vienreiz, vai tad nav vēl gudrāk neskūp­stīties nemaz? Tā varētu mīlestību saglabāt dzīvu. Palik­dama nepiepildīta, tā viņu sirdīs pulsētu mūžam.

Varbūt arī iedzimtība palīdzēja viņiem nonākt pie šā nelaimīgā lēmuma. Iedzimtība laužas uz āru dažreiz pat ļoti fantastiskā veidā. To viņiem nodarīja viņos slēptais nolādētais Albionas [1] gars — šis neķītrais intrigants, ne­kaunīgais, viltīgais, aukstasinīgi apsverošais netiklis. Kā tas īstenībā ir, tikpat nezinu. Bet to gan zinu: tikai tālab, ka neizsakāmi alka pēc līksmības, viņi aizgāja līksmībai garām.

Kā viņš bija teicis (es to lasīju pēc ilga laika kādā viņa vēstulē Etelei): «Skaut tevi savās rokās — cieši un tomēr ne cieši. Kārot tevi un tomēr nekad nedabūt — tādā veidā tu vienmēr būsi mana.» Un viņas atbilde: «Lai tu arvien atrastos man nesniedzamā tālumā. Gūt tevi ik brīdi un tomēr neiegūt nekad, lai tas tā paliktu mūžīgi — arvien svaigs un jauns un arvien mūsu sirdīs kā pirmais liesmojums.»

Tieši tādiem vārdiem jau viņi to neizteica. No manām lūpām viņu mīlestības filozofija skan sagrozītā veidā. Un kas gan es tāds esmu, lai drīkstētu rakņāties viņu dveseļu dziļumos? Kā varde es tupu uz lielās tumsības miklās ma­liņas, ar izvalbītām acīm raudzīdamies viņu liesmaino dvē­seļu noslēpumos un brīnumos.

Un tiktāl viņiem bija taisnība. Viss šķiet jauks… tik ilgi, kamēr tas'nepieder tev. Apmierinātība un piederības apziņa ir nāves zirgi; tie skrien vienā aizjūgā.

Un tikai laiks mums vienmēr mācījis, Kā siržu kvēli paildzināt var.

To viņi bija ņēmuši no Alfrēda Ostina soneta. Tā nosau­kums — «Alīlas gudrība». Tas jau ir tas pats Madlēnas de Mopēnas vienīgais skūpsts! Pag, kā tas skanēja tālāk?

Mēs skūpstām, šķiramies, bet nevaram Vēl tālāk iet; lai labāk nāve skar, Pirms spēkā vājam kļūt vai zemu krist.

Bet viņi bija gudrāki. Viņi negribēja skūpstīties un tad šķirties. Viņi neskūpstījās nemaz, un tā viņi bija iecerējuši palikt mīlestības visaugstākajā virsotnē. Viņi apprecējās. Tu tolaik biji Anglijā. Nekad vēl nav bijis tādas laulības. Viņi savu noslēpumu paturēja tikai sev. Es arī toreiz ne­zināju. Viņu mīla nedzisa. Tā liesmoja arvien spožāk. Ne­kad kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Gāja laiks, gāja mēneši un gadi, bet koklētājs ar liesmu spārniem staroja negaistošā mirdzumā.

Visi bija pārsteigti. Viņus sāka uzskatīt par brīnumai­niem mīlētājiem un ārkārtīgi apskauda. Sievietes gan dažreiz līdzjūtīgi nožēloja, ka viņai neesot bērnu; tādā veidā šiem radījumiem izpaužas skaudība.