KAD DIEVI SMEJAS

Un tad kādu dienu dusošie dievi pamodās no snaudas. Tie piecēlās un paraudzījās uz vīrieti un sievieti, kas bija gribējuši tos piemānīt. Bet vīrietis un sieviete kādu rītu paraudzījās viens otram acīs un atskārta, ka kaut kas ir zudis. Liesmu spārnotais bija projām. Nakts klusībā tas bija pametis viņu vientuļo dzīru galdu.

Viņi raudzījās viens otram acīs un saprata, ka viņus pārņēmusi vienaldzība. Alkas bija mirušas. Vai tu sa­proti? Alkas bija mirušas. Un nekad tie nebija skūpstīju­šies. Nevienu vienīgu reizi. Mīlestība bija izgaisusi. Ne­kad viņi vairs neilgosies un netvīks. Nekas viņiem vairs nebija atlicis — ne trīsas, ne nemiers, ne saldkaislās bai­les, ne sirdspuksti, ne trauksmainie pulsa sitieni, ne no­pūtas, ne dziesmas. Alkas bija mirušas. Pa nakti tās bija nomirušas — aukstajā, neskartajā guļvietā; un viņi pat manījuši nebija, kā tās izgaist. Pirmo reizi viņi to sa­skatīja viens otra acīs.

Dievi varbūt nav laipnīgi, bet bieži tie ir žēlsirdīgi. Viņi bija likuši virpuļot mazajai ziloņkaula lodītei un no- rausuši no galda visas iemaksas. Palika vienīgi vīrietis un sieviete, kas lūkojās viens otra dzestrajas acīs. Un tad viņš nomira. Šī bija tā žēlsirdība. Pēc nedēļas Marvins Fisks bija miris — tu tņču atceries to nelaimes gadījumu. Un Eteles dienasgrāmatā, kas rakstīta tajā laika, es jau daudz vēlāk izlasīju Mičela Kenerlija vārsmās:

Kaut skūpstu alkām, nebij stundas, Kad būtu skūpstījušies mēs.

— Ai, kas tā par ironiju! — es izsaucos.

Un Kārkinezs, kas uguns atblāzmā izskatījās pēc vis­īstākā Mefistofeļa samta svārkos, cieši vērās manī ar sa­vām melnajām acīm.

— Un viņi esot laimējuši, tu teici? Pasaules spriedums! Es tev pastāstīju patiesību, un es zinu. Viņu laimests bija tāds pats kā tavējais te šais pauguros.

— Bet tu, — es dedzīgi ievaicājos, — tu ar savām skaņu un jūtu orģijām, ar savām neprāta apsēstajām lielpilsētām un vēl neprātīgākajām izpriecām — vai esi pārliecināts, ka tu laimēsi?

Viņš gausi pakratīja galvu.

— Ka tu ar savu prātīgi bukolisko dzīves veidu esi zau­dētājos, tas nav nekāds iemesls, lai es paliktu uzvarētājs. Mēs nekad neuzvaram. Tikai dažreiz mums šķiet, ka esam laimējuši. Tā dievi mazliet padraiskojas.