Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

— Urr-rr! Urr-rr! — bargi ierūcās lācene un, draudoši atpletusi plēsīgos žokļus, traucās mežonīgajam vīram pretī.

Mednieka šķībā, melniem bārdas rugājiem apaugusī mute atiezās, saulē atplaiksnījās lielie zobi. Asais šķēps šņākdams traucās pret lāceni. Vēl mirklis — un zvērs skrējienā saguma.

— Ho, ho! — uzvaras priekā rēca negantais vīrs. Lā­cene ar spēju ķetnas kampienu izrāva sev no pleca šķēpu, aizsvieda to un negaidīti veikli devās virsū uz­brucējam. Strauji pacēlusies pakaļkājās, tā trieca ar ķetnu. Pavizēja melnie, asie nagi — un kā varens skrāpis noplēsa no mednieka krūtīm miesu.

bronza

Biezs, gandrīz necaurejams mežs kā varena, zaļa sega klāja visu lēzeno Platās upes labo krastu. Zem krēslas pilno egļu smagajiem, nolīkušajiem zariem nekad neiz- žuva treknā zeme. Saglumējusī, tumšzaļā zāle un spu­rainās papardes vietām pārsniedza cilvēka augumu. Lieli, gļotaini gliemeži, platvēderainas vardes, zirnekļi un stai­pīgās čūskas šeit ložņāja pa satrūdējušajām kritalām.

Iztālēm dūmakaini migloja ar kokiem apaudzis uzkalns. Kādu dienu Karks tur mežmalā ievēroja staigājam cil­vēkus. Tanī pašā vakarā acīgais mednieks tālumā redzēja vāju uguns atspīdumu. Tātad uzkalns ir apdzīvots.

Vēlāk Karks šo jaunumu pastāstīja Maulim. Vecais vīrs savukārt atcerējās, ka dienā krastmalā bija iznākuši sveši vīri, vērojuši apmetni, mājuši ar roku.

Karks sadrūma. Pelēkajās acīs iegūla naidīgs saltums. «Kas viņi? Vai bīstami?»

— Surp vīrus! — izsaucās Karks un smagi apsēdās uz mītnes priekšā novietotā akmens.

Ieradās mednieki un, apstājuši Karku, nogaidoši klu­sēja.

Vadonis norādīja uz attālā uzkalna pusi un jautāja:

— Tur svešinieki. Cirst vai žēlot?

— Bez šķēpiem!

— Lai bultas nesvilpj!

— Pārbaudīt! — vīru vārdus pastiprināja muskuļaino roku vēzieni.

Karks, pieliecis galvu, vēroja medniekus un domāja, kā rīkoties.

Beidzot vadoņa smagais skatiens uzgūla Maulim.

— Ko darīt?

Kā sausas rudens lapas viena gar otru berzējās Mauļa lūpas. Piesardzīgais mednieks runāja lēni, apdomīgi:

— Jāizlūko. Iesākt ar lēnprātību un draudzību! Lai runā arī Neiļa stabule.

Karks piecēlās un paziņoja lēmumu:

— Izlūkosim! Būsim lēnīgi. — Pametis ar roku Tūlim, Neilim un Maulim, viņš piebikstīja arī Dakam. — Brauk­sim!

Zēns līksmoja un aizskrēja pēc jostas ar bultu maksti.

Bruņojušies ar šķēpiem, vīri sēdās laivās, pārcēlās pāri upei un ilgi pētīja, kā izlauzties caur mūžseno mežu. Bei­dzot biezajos krūmos Neilis atrada nelielu iestaigātu ta­ciņu, kas medniekus izveda sausā nokalnītē. Pēc laba gājiena viņi tuvojās nelielam nocietinājumam.

Ieraudzījuši šaurus vārtus, vīri apstājās. Apmetnē brī­dinoši noskanēja trīs skarbi svilpieni. Karks saskatījās ar Neili un Mauli. «Kas glūn aiz sienas? Nāve vai drau­dzība?»

Vecā mednieka sirmā galva lēnprātīgi pieliecās un roka norādīja uz Neiļa stabuli.

Karks pirmais spēra drošu soli atvērtajos vārtos.

Plašajā pagalmā viņiem pretim nāca labi noauguši, gaišmataini vīri ar atklātām, pašaurām sejām, ģērbušies plānās, pieguļošās drānās.

Karks pielieca galvu un nolika zemē šķēpu, tādējādi norādot, ka viņš ir ieradies miermīlīgos nolūkos. Arī citi darīja tāpat.

Pārupieši neuzticīgi vēroja atnācējus, vērtēja viņu zvērādu ģērbus, ieročus.

— Ko ciemiņi vēlas? — labskanīgā, bet svešā valodā noprasīja parupiešu vecākais Auls.

— Mēs no salas. — Karks piedūra pirkstu pie krūtīm un, pamājis ar roku pāri upei, vēlīgā balsī turpināja: — Gribam sadzīvot.

Mūs šķir upe, var vienot draudzība, ?— noliecis sirmo galvu, skaidroja Maulis.

Neilis, izņēmis no jostas stabuli, sāka pūst. Tā bija vēlēšanās saprasties. Attālajiem kaimiņiem iepatikās šis Vīrs ar atklāto, laipno seju. Tādas saldas skaņas viņi vēl nebija dzirdējuši. Tās mulsināja neuzticīgos, visu piere­dzējušos medniekus. Kad dziednieka stabule apklusa, sā­kās sarunas. Kaimiņi centās sazināties gan ar roku kus­tībām, gan ar sejas vaibstiem.

Pārupiešu vecākā Aula seja ar maigām Vaigu bedrītēm un pilnīgām lūpām bija vēlīga, gandrīz vai labsirdīga. Vienīgi lūpu kaktiņi, zilo acu saltais spīdums un platais žoklis liecināja par stipru gribu un spītīgu neatlaidību.

Neilim iepatikās Aula dēls Kaino. Straujš un lunkans kā aļģe — viņš atgādināja Daku. Draudzīgi sarunājoties, dziednieks ieraudzīja jaunekļa zodā nelielu, bet neglītu kārpu. Neilis parādīja, ka viņš to noņems. Kaino saprata un saskatījās ar tēvu. Auls palocīja galvu.

Neiļa veiklie pirksti kļuva rosīgi. Ar zirga astriem viņš nosēja kārpas tievo sakni un vaicājošām acīm lū­kojās pēc kāda asmens. Aula rokās pazibēja neliels, iesarkani blāvs nazis. Pārsteigtais dziednieks brīdi pētīja vēl neredzēto, gludi noslīpēto asmeni. Pataustījis to, viņš nogrieza kārpas kājiņu. Nazi nu satvēra izbrīnījies Karks.

Sadabūjis dažas piparmētras. lapas, dziednieks saberza tās pirkstos un ar to zaļgano sulu nozieda ievainojumu. Kamēr Neilis domāja, ar ko nosegt brūci, pienāca spē­cīgi noaugusi gaišmate un, laipni uzlūkojot viņu, pa­sniedza plānu drānas strēmeli. Dziednieks apjukumā mirkli sastomījās, bet veiklā gaišmate ievingrinātām kus­tībām pārsēja dēla zodu.

«Vai ģints dziedniece?» Neiļa galvā rosījās jautājums.

Karks pa to laiku aplūkoja jauno ieroci.

— Dzēlīgs, — viņš secināja.

— Bronza, — no Aula lūpām izskanēja nedzirdēts vārds.

— Bronza, — atkārtoja Daks. Svešais vārds dziļi iegūla zēna apziņā.

— Debess asmens? Kur tādus taisa? — Karks nopra­sīja,

Pārupietis pamāja ar roku uz lielo ūdeņu pusi. Pagrie­zies pret zilacaino sievu, viņš turpināja:

— Randa no turienes, daudz zina.

— Lielie ūdeņi.. t bronza… Kā tikt, kā dabūt? — uz­stāja Daks.

— Izaugsi, tiksi! — drošināja Maulis.

Vēl vairāk par aso bronzu dziednieku interesēja kai­miņu vieglais apģērbs. Viņš brīdi taustīja Aula gludo, plāno drēbi, cenšoties izdibināt, no kā tā darināta.

— Redzi, — Auls norādīja uz zilganu linu lauku. Pie­gājis pie tā, viņš noplūca dažus zaļos stiebrus un brīdi lauzīja pirkstos, līdz radās šķiedras, tad tās sapina vijīgā grīstē un pielika pie sava ģērba.

Karka sejā nepārmainījās ne vaibsts, bet Neiļa acis iedzirkstījās.

Auls satvēra dziednieka roku un ieveda viņu mītnē. Kādā stūrī rēgojās stāvis — koka sastatnis ar līkstīm un tajās iestieptiem pavedieniem.

— Lūk, aug drāna. — Gudrinieks rādīja un veikli raustīja stāvī kādu gludu, guļošu koku, kas piekļāva linu pavedienus citu pie cita. Neilis ilgi vēroja, kā zem Aula lokaniem pirkstiem radās līganais, mīkstais brīnums, kas tīkami piegūlās ādai.

Kad Auls atgāja, pie dīvainā koka ragaiņa piestājās Neilis un ar nedrošām rokām atdarināja meistara kustī­bas. Nepadevās. Garenā ķemmlāde nepiesita pavedienus cieši, tie mezglojās, un audums bija neblīvs. Aula pirksti steidzās palīgā, un no satraukuma pietvīkušais dziednieks neatlaidīgi turpināja aust, līdz beidzot iemanījās. Pievēr­sies Karkam, Neilis sacīja:

— Atved Gendu, lai iemanās taisīt!

Maulis visu laiku klusēdams bija vērojis, kā darbojas šis savādais klabeklis. Nu viņš piegāja tam cieši klāt, taustīja un cilāja katru balstu, dēlīti un pētīja dziju nītis. Izbrīnās pilns vecais vīrs rādīja uz stāvi un jautāja Aulim: