Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

DZIEDNIEKS NEIĻA MĪTNE

Pār salu virmuļoja karsta vasaras diena, kad Neiļa mītnē caur sienas lūku ielidoja raibs taurenis un nome­tās uz piparmētru slotiņām, tad nosēdās uz sārtajiem uz­pirksteņu kausiņiem.. Nē, arī tur nebija pļavu svaiguma, un, pacēlies gaisā, taurenis noplanēja uz deviņvīruspēka ziediem.

Pavērās durvis, un mītnē iespraucās saules stars. Aiz tā sekoja Karks.

Ar Neiļa palīdzību cietušais nogūlās uz koka lāvas.

Dziednieka palīdze Mugija saudzīgi un uzmanīgi ar krama asmeni nogrieza Karkam melno bārdu.

Nu sāka rīkoties pats Neilis. Viņš veikli tīrīja un ska­loja asiņojošās brūces. Mugija tik tikko paspēja pasniegt ūdeni, augu sulas un pelējuma novilkumu. Tas bija Neiļa jaunākais atradums. Ievērojis, ka mušas rudenī pirms no­beigšanās vēl glābjas pie nopelējušajām sienām un tur ilgāk paliek dzīvas, attapīgais vīrs nolēma ar pelējumu maisījumu notriept ievainojumus.

Pētnieks pelējumu samaisīja ar ūdeni un uzsildīja. Nu viņš bija ieguvis tā koncentrātu. Tad Neilis nogrieza ga­baliņu no plānās pārupiešu dotās drānas un, samērcējis to pelējuma šķīdumā, pārklāja Karka brūces. Mugijas vieglās rokas ar tās pašas drānas strēmeli pārsēja cie­tušā žokli.

Kad viss bija paveikts, Karks, aptaustījis pārsējumu, devās uz savu mītni.

Dziednieka prasme pierādījās jau tuvākajās dienās: žokļa brūces nesastrutoja. Pirms katras nākamās pārsie­šanas Neilis lika ģints vadonim brūces pasildīt stiprajā pusdienas saulē. Droši vien ari tas palīdzēja ātrāk tām sadzīt.

Trešajā dienā pēc uzbrukuma salā ieradās trīs sveši- nieki. Ar nolaistiem šķēpiem viņi tuvojās apmetnei. Karks ar pārsieto zodu, Daks, Neilis un vecais Maulis izgāja viņiem pretī.

Karka priekšā nostājās diženais Uriks lāsumainā lūš- ādas ģērbā, ar vizošu zvēru zobu virkni uz brūnā, spē­cīgā kakla. Brīdi viņš ar neslēptu interesi un gandrīz lab­sirdīgām acīm raudzījās salinieku vadonī. Urika sejā bija vairākas rētas: viena šķelta — no šķēpa cirtiena, bet citas garenas — droši vien lūša aso nagu zīmes. Ierau­dzījis Daku, aizupiešu vadonis atcerējās savas neveik­smīgās medības un sastapšanos mežā. Ar atmaigušu seju un tikko jaušamu smaidu viņš uzlūkoja jaunieti. Bet Karka naidīgais rokas vēziens un piemiegto acu bargais skatiens draudēja apslāpēt viesu vēlēšanos noslēgt mieru.

— Uzbruki! Jāsoda!

Staltais ^vešinieks paspēra pretī Karkam drošu soli.

— Es, Uriks, ģints vecākais, uzbrukt negribēju, atru­nāju. Neklausīja. Cīņu vairs nebūs. Miers!

Tā bija noteikta vīra valoda.

Taču Karks īdzīgi saviebās un dusmīgi nošņāca:

— Plēsoņas!

Tad, dziļi, ar troksni ievilcis elpu, viņš noskaldīja:

— Prasu trīs šķēpus, bultas, daudz… Draudzības zī­mei — divas lūšādas. Nekarot!

— Labi. Dzīvosim bez kaujām.

Abi vadoņi pārlauza savus šķēpus un apmainījās ar to uzgaļiem. Kā norunājuši aizupieši reizē pagriezās un de­vās uz savu mītņu pusi.

Otrā dienā salinieku pieprasītie ieroči un lūšādas tika piegādātas. Kā miera zīme virs abām apmetnēm kārtīs augsti plīvoja baltās zaķādu sloksnes.

Saliniekiem bija bēdas — vajadzēja apbedīt divus kri­tušos. Viņus guldīja izdobtos ozola šķirstos. Par mūžīgo atdusas vietu izraudzīja pakalnīti zem lielo bērzu noka­renajiem zariem.

Pēc ģints parašas kapu vietas zemi apdedzināja. Beig­tos noguldīja ar galvām uz austrumiem, lai lielā debesu uguns no rītiem tos sildītu, bet vakaros aizejot glāstītu. Kritušajiem vīriem pie sāniem nolika bijušos viņu cīņas ieročus šķēpus, bet apkārt novietoja lielus akmeņus. Pēc tam viņus pārsedza ar platām akmens plāksnēm. Nu ģints vadonis pirmais uzlika virs apbedītajiem sārtus mā­lus — uguns zīmi. Skanēja Neiļa stabule. Melodija bija klusināta, skumja. Pēc Karka mālus uzklāja ari citi sali­nieki. Beidzot uzbēra smiltis. Tā radās krietns uzkalniņš. To vēl nosedza ar zaļām velēnām un apspraudīja ar jauno eglīšu zariem.

Kad rokas piecu pirkstu ilgās sēru dienas bija pagā­jušas, vīri un sievas iebaudīja labo medaino dzērienu, lai aizskalotu vēl palikušās bēdas un asaras.

Uz salas atsākās mierīga dzīve.

LAIVINIEKA BĒDA

Daks stāvēja pie Platās upes krācēm un vēroja, kā šaudās zilsarkanpunktainie laši. Reizēm tie slaidā lokā izšāvās no ūdens un, vizuļojot saulē, iekrita putojošos virpuļos.

— Pa-lī-gā! — piepeši atskanēja izmisīgi garš sauciens. Kāds vīrs pūlējās atstumt laivu no akmens radzes. Velti! No viļņu triecieniem tā arvien dziļāk uzgūla asajai šķaut­nei. Ko darīt? Vēl daži tādi grūdieni, un iedragātā laiva beidzot iegāzīsies mutuļojošā dzelmē.

Daks, aši pavēries apkārt, pamanīja straumes izskalotu, ne pārāk resnu koku. Satvēris to spēcīgajās plaukstās, viņš devās uz nelaimes vietu.

— Ko, uzdūries?! — lūkodamies laiviniekā, iesaucās puisis. Iesviedis ūdenī zaraino koku, viņš pamāja sve­šajam:

— Rāpies šurp!

Satrauktais laivinieks tik ātri kaut ko stāstīja, ka Daks nesaprata.

Ļodzīgiem soļiem, ar tarbu rokās neveiksminieks no­kļuva krastā.

Tad abi izvilka laivu.

Izglābies ceļinieks pateicībā satvēra Daka roku un spē­cīgi pakratīja. Piegājis pie laivas, puisis aptaustīja tās sānos iedragāto caurumu. Svešinieks pielieca galvu un, ar roku rādīdams uz lielo ūdeņu pusi, žēlabaini gaudās:

— Pagalam laiva! Kur palikt, ko darīt?

Daks brīdi padomāja, tad sacīja:

— Būs laiva! Tagad uzgaidi!

Jauneklis aizsteidzās pēc Mauļa. Drīz vien abi atgrie­zās ar plakanu koka gabalu, krama urbi un bronzas cirvi.

Maulis, lietpratīgi piemiedzis vienu aci, pielāgoja no­tēsto koka gabalu laivas caurumam.

— Khe, khe! Labs, — nokrekšķināja meistars un pa­lūdza, lai Daks atnes no apmetnes izkausētus sveķus.

Maulis ar aso krama urbi izurba koka gabalā un lai­vas sānā caurumus.

Kad atgriezās Daks, meistars bija jau paspējis iztēst arī četras ozola koka tapas. Abi palīgi ar kausētajiem sveķiem, nozieda plakano koka gabalu un laivas iedra­gātā cauruma malas, tad uzlika bojājumam jauno ielāpu un to cieši piespieda. Urbumos iedzina sagatavotās tapas.

Kad darbs bija paveikts, vecais vīrs vēlīgi noteica ceļi­niekam:

— Brauc tālāk!

Laivinieks aiz prieka nezināja, kā pateikties.

Satvēris savu tarbu, ceļinieks no tās izņēma nelielu, līku bronzas ieroci melnā koka kātā un pasniedza to Maulim.

Vecā vīra acis priecīgi iēdzirkstījās. Pārvilcis pirkstus pār blāvi vizošo asmeni, viņš līksmi iesaucās:

— Dzeļ, labs!

Laivinieks paskaidroja: (

— Sirpis pļaušanai,

Maulis neizpratnē grozīja rokās neredzēto rīku.

Tad svešinieks, izņēmis no Mauļa rokām sirpi, pielie­cās un, atdarinot pļāvēja vēzienus, ritmiski vicināja roku. Veltīgi! Tik un tā Mauļa sejā vēl arvien bija izbrīns.

Ceļinieks satvēra zaļu zāles šķipsnu un ar sirpi to no­grieza.

Meistara seja sajūsmā pietvīka, nu viņš pats pamēģi­nāja pļaut.

— Gendai būs labs palīgs! — priecājās Maulis.

JAUNAIS ĒDIENS

Rudens pienāca nemanot. Nogatavojās sulīgas ogas. Sārtojās vilkabuku krūmi, no kuriem Neilis ievāca sar­kanās, sēklu pilnās pogaļas. Viņš zināja šo augļu novā­rījuma spēku. Bieži ar to dzirdīja ģints kuslākos bērnus. Sievas vāca mežābolus, kuru skābenā sula bija spirdzi­noša un garšoja kā lieliem, tā maziem. Sienā uzglabāti, ziemā šie āboli bija kārums visai ģintij.