Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Daka tēvs ik pa brīdim uzmanīgi apgrozīja kūpošo me­dījumu.

— Būs labs? — Genda jautājoši uzlūkoja vīru. Karks piekrītoši pamāja.

Pēc maltītes vīri cits pēc cita piecēlās un nozuda mītnēs.

Ugunskura liesmu apspīdēts, vizēja turpat pie sauso zaru gubas pieslietā šķēpa uzgalis. Tālumā melnoja Pla­tās upes līči. Netālu kaut kas nomurdēja. Vai tā bija upe, suns vai kāds meža zvērs?

Nakts bija nogūlusies pār salu.

Sargs pievēra gurdos plakstus un iesnaudās. No meža izlīda liels, lunkans zvērs un, pacēlis strupo, spēcīgo galvu, kāri ostīja gaisu. Brīdi uzmanīgi novērojis iemi­gušo apmetni, dzīvnieks devās uz lopu novietni.

Pāris platiem lēcieniem plēsoņa jau bija mītnes tuvumā un, pieplacis zemei, uz brīdi apstājās. Lūša ķermenis bija sasprindzināts nākamajam lēcienam. Plēsoņa slaidi metās piebūvē. Spēcīgā dzīvnieka ķetna iecirtās jēra kaklā. Ne­izlaidis no mutes laupījumu, zvērs uzmanīgi un veikli izslīdēja no lopu novietnes.

Tālu mežā ievaidējās pūce. Kaut kur gaudoja vilks, bet no blāvajām debesīm krita zvaigzne un izdzisa virs upes.

LŪŠA MEDĪBAS

Rīts uzausa miglains. Vīri bija satraukti, sievas bē­dīgas.

Gints vadonis Karks bija atklājis, ka lopiem uzbrucis lūsis. Vajadzēja ļaundari noķert.

Dziednieks Neilis vienmēr atrada izeju no visām lik­stām. Bet kā šoreiz nodrošināt sevi un medniekus pret lūša ķetnu asajiem nagu cirtieniem? Neilis bija ievēro­jis, ka āmuļu ogu sula ir lipīga, un, uzziežot to uz brūces malām, varēja nosegt ievainojumu ar sausām lapām, ku­ras pielīmējās un nekrita nost.

Gadījās, ka reiz Neilim šī āmuļu sula uzlija uz aitādas gludās, ģērētās puses. Saulē sabiezējusi, tā kļuva cieta, izturīga. Spēja doma pavīdēja gudrajā dziednieka galvā. Viņš apkaisīja sulas ieziesto, lipīgo dzīvnieka noģēreto ādu ar pelniem. Tā radās bieza, stipra aizsargkārta.

Neilis pagatavoja trīs tādas ādas un lika sievietēm pie tām piešūt siksniņas. Viņš nolēma, ka šīs drošības vestes uzvilks Karks, Daks un pats.

Lielais dabas un salas pazinējs Neilis ar Daku pēc lie­liem, dziļiem pēdu iespiedumiem zemē jau agrāk bija iz­sekojuši lūsi un uzgājuši tā apmešanās vietu — slīkšņas aizsargātajā purvā. Tur plēsonis mitinājās jau sen.

Viltīgais zvērs labi zināja visšaurāko vietu, kur tas ar varenu lēcienu tika pāri slīkšņai uz sauszemi. No šejie­nes plēsoņa vakara krēslā sāka savas laupītāja gaitas.

Pēcpusdienā, kad lūsis, paslēpies simtgadīga ozola stumbra caurumā, pēc labas maltītes saldi snauda, med­nieki devās uzbrukumā.

Vīri gāja klusi un uzmanīgi. Likās, neviens viņus ne­ievēroja. Taču mednieki nepamanīja vanagu, kas, augstu lidodams, ķērca. Šis plēsoņa barojās no lūša maltītes at­liekām, jo zvērs izvēlējās tikai labākos, mīkstākos gaba­lus. Visu pārējo viņš pameta neskartu. Tāpēc apkārtnes vanagiem bija liku likām, ar ko mieloties. Tie nu savu­kārt, pateikdamies zvēram, mēdza ar savu ķērkšanu vi­ņam ziņot par briesmām.

Mednieku ādas apavi noslāpēja katru troksnīti. Vīri virzījās lēni, zaglīgi. Asie šķēpi un bultas jau nepacie­tīgi gaidīja upuri.

Vīri bija laimīgi tikuši cauri biezoknim. Likās, kroplās priedītes tupēja slīkšņā. Neilis zināja, ka tikai pašā purva vidū bija neliels uzkalniņš, kur auga lielais, izkurtējušais ozols un dažas nosirmojušas egles.

Mednieki jau atradās ienaidnieka joslā. Daks un ve­cākie vīri gluži labi prata novērtēt lūša ārkārtīgi smalko dzirdi. Dzīvnieks pat savā vissaldākajā miegā bija kā dīvainā pussnaudā un pie katra aizdomīgā trokšņa trau­cās no migas, lai ar pāris milzu lēcieniem izglābtos no aplenkuma. Bet, ja pa ceļam gadījās uzbrucējs, tad sakai­tinātais, ievainotais zvērs bija īpaši bīstams.

Karks labi novērtēja viltīgā zvēra gudrību un spējas. Bet viņš nepazina tā apbrīnojamo dzirdi.

Lūsis jau bija sadzirdējis mednieku tuvošanos.

Nebija ilgi jāgaida, kad gaisā ieķērcās vanags un, no dzidrajiem augstumiem nolaidies, pārslīdēja pāri purva uzkalniņam.

Neilis saprata, ka zvērs jūt viņu tuvošanos. Brīdinoši pamājis, viņš lika medniekiem apstāties un sagatavoties cīņai. Taču vīri gaidīja velti. Lūsis nelēca pāri slīkšņas šaurumam. Acīmredzot dzīvnieks juta, ka tur glūn nāve. Bet varbūt viņš gribēja piemānīt ienaidniekus, likt tiem saprast, ka mainījis mitekli. Lai tikai kāds mēģina līst pāri slīkšņai pie viņa koka! Zvērs labi zināja, ka pat vis­veiklākais suns viņu nepanāks.

Velti nogaidījušies, vīri apspriedās, ko darīt. Neilis ieteica vēl gaidīt. Citi pārsvieda šaurākai slīkšņas vietai sausu priedes stumbru un devās purva vidienē, lai ar ieročiem uzveiktu briesmoni. Karks devās pirmais. Viņu nosedza Daks. Aiz tiem uzmanīgi pa šauro tiltu virzījās pārējie mednieki.

Pēkšņi gaisā pazibēja kaut kas slaids, brūngani vizošs kā spēja liesma, un spēcīgs belziens pa krūtīm pārsteidza ģints vareno vīru. Saniknotais zvērs lēcienā pārlidoja pāri medniekiem, kā zibens pārsviedās pāri slīkšņas šau­rākajai vietai un pazuda meža biezoknī.

Karks no dusmām kļuva zils.

Mednieki apstulba. Viņi taču bija paspējuši izšaut da­žas bultas. Dakam pat bija laimējies izsviest šķēpu. Bet vai tas lūsim trāpīja?

— Pa pēdām! — izsaucās Neilis. — Asinis, tur pēdu iespiedumi. Šķēpus metienam! Es palīdzēšu Karkam.

Ģints vadoni šoreiz bija glābusi zvēra ciltsbrāļa āda. Ar āmuļu sulu un pelniem sabiezināta, saulē sacietējusi, tā bija kļuvusi stipra kā bruņas. Lūša asie nagi bija tik tikko izspraukušies tai cauri. No dažām brūcēm lēni sū­cās asinis. Karks noskurinājās un ļāvās dziednieka rokām.

Neilim pie jostas arvien bija līdzi žāvēts sivēna pūslis ar brūču ziedi. Notriepis nelielos pušumus ar staipīgu ziedi, viņš pārklāja tos ar lupstāju lapām.

— Negantnieks jāsoda! — Neiļa balss skanēja neie­cietīgi un skarbi.

Vīri pētīja asiņainās zvēra pēdas. Bet velti bija viņu prieki. Tālāk vairs asiņu neredzēja. Meža dziļumā uzma­nīgais Neilis vēl atrada svaigus lūša pēdu iespiedumus, kas norādīja, ka tas izlauzies līdz upei. Varbūt to pār­peldējis? Vai arī ievainots upes straumē noslīcis?

Pārnākuši apmetnē, vīri ilgi gudroja, ko darīt.

Arī šoreiz Neilis zināja īsto padomu: «Nogaidīt. Zvērs vairs neuzbruks, dzīvos pārupes mežos. Uzveiksim vēlāk.»

jagūns un kjelda

Bija tveicīga vasaras diena. Piekrastes kokos nepakus­tējās ne lapiņa. Putni, nolīduši mežā, klusēja. Upe mie­gaini murmināja, un pa brīdim tājā noplunkšķēja no dzel­mes iznirusi zivs.

Korsiešu ģints sievas māla podos uz ugunskura kausēja savāktos priežu sveķus. Turpat krastmalā vīri rosījās ap jaunajām laivām. Zālājā sprigani lēkāja brūni iedegušie bērni.

Sī ģints bija nesen atnākusi no dienvidaustrumiem. Ap­raduši ar ceļa grūtībām, vīri nedomāja šeit ilgāk palikt. Tos vilināja netālā, zivīm bagātā jūra ar saulesakmeņiem krastmalā.

Ģints vadoni Jagūnu vairāk par visu interesēja dzelī- gie uguns ieroči — bronza. Viņš dienvidos bija uzzinājis to dzimšanas noslēpumu un jo drīzāk vēlējās nokļūt pie daudzinātiem rietumzemju bronzas meistariem. Vadoņa atsperīgais augums bija vingrs kā jaunam jaguāram. Var­būt tāpēc viņš bija mantojis Jagūna vārdu. Sī vīra glīti veidotā galva bija pārdrošu domu pilna.