Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Nelielajos lauciņos trūdpilnajā zemē jau līgojās bries­tošās miežu vārpas. Saules kveldinātas, tās drīz zeltojās. Nebija ilgi jāgaida, kad no graudu smaguma nolīkušie stiebri jau prasījās pēc gādīgām rokām. Genda ar jauno sirpi veikli pļāva miežus. Ragu slīpētājs bija uzasinājis taura ribu. Ielikta koka kātā, tā nu aizvietoja gludo bron­zas sirpi un bija labs palīgs citām sievām. Nopļautos miežus vīri sasēja kūļos un nostādīja kā slietņu būdiņas, lai kaltētos saulē. Vēlāk smagās vārpas izdauzīja piebū- vītēs uz māla klona.

Centīgākie salinieki daļu graudu saberza starp diviem plakaniem, raupjiem akmeņiem, līdz radās bālgans pul­veris. No tā vārīja biezputru. Prātīgā Genda šai putrai pielēja vārītu pienu. Nu tā kļuva vēl garšīgāka.

Samalis dažas saujas graudu, Neilis no miltiem gribēja izvārīt putru ar medu, uz kuru bija kārs Daks. Bet ne­gaidot uzpūta neliels vējš, un vieglie milti cēlās gaisā. Tad apķērīgais dziednieks uzlēja tiem ūdeni un sajauca mīklā. Neiļa darbošanos iztraucēja kāda māte. Pieskrē­jusi pie dziednieka, viņa ievaidējās:

— Mazajam skabarga … kājā. Palīdzi!

Neilis steidzīgi nolika akmeni ar mīklu tuvāk uguns­kuram, lai suns Buga to neapēstu, un devās pie bērna.

Kad pēc laba laika dziednieks atgriezās, mīkla uz karstā akmens bija sacepusies brūnā gabalā. Domīgi no­grozījis galvu, Neilis pagaršoja šo sacepumu. Kas par labumu! Dziednieks nevarēja pat iedomāties, ka viņš bija devis ģintij maizi. To cept iemanījās arī pārējie salinieki. Izdarīgā Genda bija novērojusi, ka treknā gaļa podā uz oglēm nepiedeg. Iesviedusi traukā mežacūkas taukus, veiklā saimniece uzplāja tiem mīklu. Pavards nosmar- žoja, un bija izcepies miežu plācenis. Karka vingrie pirk­sti satvēra brūno, silto cepumu, pārlauza, un brīnišķīgā karašas smarža maigi kairināja viņa degunu. Kas gan tas bija par ēdienu! Gendas lielās, pelēkās acis iemirdzējās un pilnīgās lūpas apmierināti smaidīja.

Citreiz Genda mīklai ūdens vietā piejauca pienu un izcepa vēl lielāku plāceni. Kāds gardums! Kraukšķīgā garoziņa bija tikpat garšīga kā cepts nēģis. Arī Daks, lielais gaļas cienītājs, bija sajūsmā par šo jauno ēdamo, kas neatgādināja ne gaļu, ne zivi.

Kādurīt gardēde Genda piejauca mīklai medu. Jaunā smaržojošā maize nu bija kā brīnums. Bērni, to nogar­šojuši, laizījās un prasīja vēl un vēl… Arī sievām iepa­tikās šie saldie plāceņi. Tā jaunais ēdiens iemantoja visu salinieku cieņu.

SADURSME

Septiņās labās medību vasarās Daks bija pieņēmies augumā un spēkā. Jauneklis reizēm devās medībās viens — bez sava drauga lāča, kurš bija izaudzis par krietnu dzīvnieku.

Todien Daks bija šķērsojis upes kreiso krastu un aiz­klīdis tālu uz augšu pret straumi. Patlaban viņš lenca krūmājā iegājušo stirnu un nemanīja, ka tuvējo egļu zari sakustējās. Nočaukstēja kritalas, un biezajos avenājos parādījās sapaju vadoņa Luigas bargā seja ar lieliem vaigukauliem un ļaunām acīm. Pavērās melniem bārdas rugājiem apaugusī šķībā mute. Mednieks paspēra soli. Pār viņa spalvainajām krūtīm vizēja blāva, repuļaina līnija — lācenes ķetnas plēsuma aprētojums. Vīrs glū- nīgi paskatījās apkārt. Kuplajā zālē ganījās stirna. Kāri tā plūca lupstāju jaunos dzinumus. Mednieka pirksti zag­līgi sarosījās, no avenājiem nobira pārgatavojušās ogas. Vīrs jau pacēla muskuļaino roku ar lielo, melno šķēpu, kad no pretējās puses nošvīkstēja Daka izšautā bulta. Stirna salēcās kā no spēja grūdiena, žēli iekaucās un nokrita.

«Ho! Labi trāpīts!» nopriecājās Daks. Viņš iznāca zā­lājā pie kritušā dzīvnieka un izrāva no tā krūtīm aso bultu.

— Padodies! — no krūma atskanēja pavēloša balss. Daks ieraudzīja, ka pret viņu ar izvērstu šķēpu stāv krastmalas uzbrucējs.

Daks sastinga tikai uz īsu brīdi. Negantās dusmās jau­neklis metās uz ienaidnieku. Taču sapajs paspēja izsviest šķēpu. Tas lidodams aizskāra Daka matus un ieurbās krūmos.

Nākamajā mirklī abi spēkavīri uzsāka tuvcīņu. Viņu sejas piesarka, acis zvēroja. Šķita, ka cīnās divi plēsoņas.

Piepeši sapaja roka atlaidās un lielie pirksti ieķērās Daka garajos matos. Negantnieks gribēja atraut jaunekli no sevis, lai ar vareno dūri viņu nobeigtu. Bet Daks veikli iesita pa sapaja krūtīm. No muskuļiem atkailinā­tās, vienīgi ar plānu rētu slānīti segtās ribas nokrakšķēja. Vīrs dobji iestenējās, saļodzījās un krita, ātrā tvērienā vēl paraudams zem sevis Daku. Jauneklis pieplaka ze­mei. Sapaja roka spēji pacēlās, un nevarīgi guļošais pui­sis sajuta belzienu pa galvu. Sāpēs ievaidējies, Daks to­mēr atgrūda no sevis smago uzbrucēju un lēni piecēlās kājās. Grīļodamies viņš izkliedza:

— Nerādies man ceļā, lāča mēsls! Dāvāju tev dzīvību!

Spējš uzvaras gandarījums saviļņoja jaunekli. Paķēris

šaujamo loku un uzsviedis plecos stirnu, Daks lēni gāja projām. Galva bija kļuvusi smaga. Sāpēja.

Tuvojoties apmetnei, viņu sagaidīja dobjais lāča rē­ciens.

No salinieku ugunskura cēlās spožas dzirksteles.

Vīri apstāja Daku un uzmanīgi ieklausījās viņa stāstī­jumā par nikno cīņu.

— Tas lielās sapaju ģints briesmonis! Uzvarēts! —• priecājās Karks.

— Daks pieveicis — īsts vīrs! — izsaucās Neilis.

Bet pavisam savāds bija kļuvis stiprais Daks. Viņš arvien biežāk sakampa galvu un žēlojās Neilim:

— Nevaru vairs, lēcējs spārdās galvā, glāb!

— To būs ietriecis negantais sapajs. Palīdzēsim, izdzī­sim laukā, — mierināja dziednieks un uzsāka ārstēšanu.

Atguldījis Daku, viņš pašķīra stiprā vīra biezos matus un uztaustīja apaļu, cietu punu trīs vilkabuku pogaļu lie­lumā.

— Skat, kāds nelabums izcēlies no sapaja dūres bel­ziena! Kas tur iekšā pukst? Vai dzīvs? — brīnījās Neilis un veikliem pirkstiem ar bronzas asmenīti nogrieza slim­nieka matus virs pieres.

— Pacieties, tūlīt izlaidīsim lēcēju, būs labi, — čuk­stēja dziednieks, no māla poda izņemdams saberztu dri­ģeņu un piparmētru lapu biezeni.

— Ļaujies, esi mierīgs, guli, guli… — lēni un mo­notoni runāja Neilis, ar asmenīti uzmanīgi skrāpēdams cieto punu. Dzēlīgais rīks griezās arvien dziļāk, līdz pēkšņi no brūces izšļācās asiņains šķidrums.

— Lūk, viss nelabums izlēca laukā, — pieslāpētā balsī ar lielu iedvesmas spēku iegalvoja cietušajam dzied­nieks. — Guli, guli, būsi vesels, vesels… — liegi kā pavasara vējš dudināja dziednieks, skalodams brūci ar avota ūdeni.

Daks vairs nejuta ne sāpju, ne lēcēja, vienīgi Neiļa labie vārdi glāstoši plūda pār viņu, līdz pazuda arī tie. Viņš bija iemidzis.

Vīri nodīrāja stirnu. Izdūruši caur liemeni spēcīgu iesmu, viņi noguldīja to uz divām staklēm virs uguns­kura.

No mītnes iznāca vecāka sieviete ar Mugiju un pa­sniedza tai zaļganu, slapju zāļu kušķi. Nosmaržoja pēc piparmētrām un dillēm līdzīgiem garšaugiem.

Vīri satvēra cepeti un, nolikuši zālē, atgāja sānis. Rud- matainā Mugija to norīvēja ar zāļu vīšķi. Pēc tam viņa paņēma no mītnes atnesto māla trauku un aplaistīja gaļu ar dzeltenīgu sāls atšķaidījumu.

— Turpiniet cept! — izrīkoja pienākusī Genda.

Kad beidzot no čurkstošā gaļas gabala sāka pilēt brūna, kairi smaržojoša sula, mednieki nepacietībā sarosījās. Katrs vēlējās drīzāk iecirst zobus šajā gardumā.