Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Atmodies Daks neizpratnē ar dūri berzēja acis un rau­dzījās apkārt. Kādi brīnumi! Viņš atradās resnu baļķu slietnī. Caur lielām spraugām ieplūda vēsa mēness gaisma. Netālu klusi šalca mežs. Daks mēģināja piecel­ties, bet liels nespēks viņu lieca pie zemes. Krūtīs sā­pēja. Bezgala smagā galva dunēja kā bišu spieta, pilna, bet-ķermenis karsa, un izkaltusi mute sūrstēja. Sasprin­dzinājis muskuļus, Daks pievilkās pie tuvākā staba, ap­tvēra to ar pirkstiem un mēģināja izkustināt. Velti. Tas bija dziļi ierakts. Arī pārējie stabi nepadevās. Tā bija stipra slietņu būda. No piepūles locekļus pārņēma ne­spēks, un Daks nevarīgi atkrita uz miklās zemes.

Tikai pēc laba brīža viņš atguvās un ievēroja, ka no apmetnes dziļuma iznirst blāvs stāvs. Uzmanīgi tas za­gās tuvāk būdai un nostājās meža ēnas pusē.

«Kjelda! Patiesi viņa!» Daks domās nočukstēja.

Meitene pienāca cieši pie būdas un, ielūkojusies ne­laimīgā jaunekļa sejā, klusināti ierunājās:

— Tu esi saindēts, es glābšu.

Dzirdot "viņas balsi, Daks juta ieplūstam ķermenī spēkus.

— Tu labā, mīļā! Ko darīsi? — neizpratnē izdvesa puiša sausās lūpas.

Kjeldas apmetnis pavērās un roka caur baļķu starpu iebāza nelielu krūzi.

— Dzer! Pāries karstumi, dzīvosi, — čukstēja meitene.

Pieplacis pie pasniegtā trauka, viņš kāri dzēra tīksmi

smaržojošo, viegli saldējošo šķidrumu. Gar zobiem ber-?:

zējās dzērienam piejauktās sadedzinātu liepu ogles. Ve­cais Kugra zināja šī pulvera spēku. Kad trauks bija iz­tukšots, meitene glāstoši pārvilka Daka pierei ar silto plaukstu.

— Būs labi. Izveseļosies. — Tad viņa piespieda pie puiša ievainojuma šķidrumā mērcētas treknas lapas, ku­ras apvija ar ādas sloksnēm un cieši nosēja.

— Tu laba, bet Luiga… viņš tevi… — Daks lika sa­prast, ka meitenei draud briesmas.

Kjelda papurināja galvu.

— Bīstas no Kugras. Izlaidīšu …

Viņa veikli pieliecās un izvilka no tuvējā baļķa pa­matnes vienu balstu. Rokas strauji aptvēra resno koku un izcēla stabu no zemes. Pavērās pietiekami plata sprauga, pa kuru Daks uzmanīgi izlīda no sprosta.

— Iesim ātri, tur Luigas mītne, jāsargās. — Meitene -pamāja uz tumšo būdu netālu no apmetnes vaļņa. ■— Ieraudzīs, nogalinās.

Daka gurdās, indes nomāktās acis jau pamazām sāka atgūt mednieka aso redzi un sasprindzināti raudzījās uz Luigas mītnes biezajām sienām.

— Ātrāk, ātrāk! — steidzināja glābēja un, aptvērusi Daka plecus, rāva viņu uz priekšu.

Ļodzīgiem soļiem jauneklis devās viņai līdzi.

— Apmetnes valnis apsargāts. Izlaidīšu pa Luigas sle­peno eju, — čukstēja Kjelda, pašķirdama tuvējo krūmu. — Redzi lielo plāksni? — pieliekusies pie Daka auss, jautāja meitene. Pacēlusi dolomīta plāksni, viņa pastūma to uz meža pusi. Pavērās melna un draudoša sprauga kā zvēra mute.

— Ala izvadīs tevi upmalā. Steidzies!

Daks apskāva savu glābēju un lūkojās blāvās mēness gaismas apspīdētajā, gandrīz vai bērnišķīgajā Kjeldas sejā.

— Nākšu atkal, gribu tevi redzēt, — viņš čukstēja.

Kjelda noraidoši papurināja galvu.

— Nedrīkst, bīstami! — viņa strauji izdvesa un, pirms vēl Daks paguva ko teikt, ātri aizsteidzās.

Brīdi nolūkojies, kā veiklā meitene izgaist apmetnes tumšajās ēnās, Daks ielīda alā, aizvelkot aiz sevis smago plāksni. Drēgns pazemes gaiss kā mikls maiss apņēma viņa seju. Taustīdamies gar dzestrajām sienām, Daks de­vās uz priekšu, arvien tālāk. Drīz ausis uztvēra klusu

šalkoņu. Cauri krūmājam trīsuļoja tēraudpelēkā upe. Vēl daži soļi — un jauneklis bija krastmalā.

Otrā dienā Daka nometnē pateicībā par viņa izglābša­nos no triju liepu ziedokļa pacēlās viegli gaistoši upura dūmi.

»

ATRIEBE

Salinieki bija sašutuši par Luigas nelietību. Tāpēc viņi nolēma tam atriebties.

— Sapaju midzenī iebruksim naktī. Daks ar vīriem pie- zagsies pa Luigas slepeno eju, pārējie gaidīs aiz vaļņa un, ja vajadzēs, palīdzēs, — Neilis izklāstīja kaujas plānu.

Visi nolēma, ka vakarā pa mežu jāpiezogas pie sapaju apmetnes un jāgaida, līdz Daks iesvilpsies.

Tikko iestājās krēsla, veiklākie mednieki uzmanīgi vir­zījās pa snaudošo mežu uz sapaju apmetni. Gājēji starp daudzajiem meža trokšņiem labi pazina cilvēku soļus. Tie bija viegli, klusināti, un tos nevarēja sajaukt ar lielo zvēru smago gaitu vai mazo plēsoņu zaglīgo čaboņu. Kaut varētu izsargāties no sapaju varbūtējiem slazdiem un slepenām bultām! Tāpēc tumsā mednieku acis uzma­nīgi taustīja katru krūmu, katru biezāku puduri.

Iemigušais mežs, vēja pūsmas skarts, klusināti nošņā­cās un pierima, iegrimdams snaudā. Vienīgi Platā upe Vēl miegaini murmināja. Kaut kur meža biezoknī žēli pīkstēja kāds sīks dzīvnieks, biedinoši atsaucās pūce, un pēc brīža tā pārlaidās pāri saliniekiem.

Daks ar Karku, Tūli un Gipu uzmanīgi soli pa solim lavījās pa krastmalu uz Luigas slepeno eju. Otra vīru grupa jau klusi līda tuvāk apmetnes valnim, lai novāktu sargu.

Piezagušies pavisam tuvu, vīri nepacietīgi gaidīja īsto brīdi. Vējš pūta no apmetnes puses, un sapajiem nebija dzirdami nedz uzbrucēju čuksti, nedz šķēpu smaiļu pie­skaršanās koku zariem. Naidīgais valnis draudoši melnoj i pret zilganpelēkajām nakts debesīm. Uzpūta spirgts vē­jiņš, sadrebinot koku lapas. Starp klīstošiem mākoņu lē­veriem pavīdēja mēness vaska dzeltenā seja, un atkal tā pārklājās kā ar pelēki bālganu plīvuru. Apmetnes tā­lākajā malā dega neliels Ugunskurs. Tā atblāzmā gar valni, kā upē iemesta, vientuļi peldēja sarga galva.

Četri vīri ar lokiem rokās, pieplakuši zālājam, zagās arvien tuvāk valnim un jau tvēra bultas. Mēnesim uz brīdi paspīdot, viņi labi ievēroja valni un izdomāja, ka vajadzības gadījumā tam pārkļūt.

Izšķirošais mirklis tuvojās. Daks nu jau būs ienaid­nieka apmetnē.

— Tēmēt uz sargu! — kāds izdvesa.

Vīru asie skatieni urbās pāri naidīgajam valnim. Vai Dakam ar Karku izdosies? Un ja ne?

Apmetnē, šķiet, visi jau gulēja. Mēmais klusums bija draudīgs. Aiz vaļņa sargs pagāja uz ugunskura pusi, tad atgriezās un apstājies ieklausījās pēkšņā pūces brēcienā.

Vecākais mednieks pacēla roku. Asi iesīcās bultas. Sargs, padzirdējis neparasto troksni, sarāvās un grasījās skriet, bet nepaspēja. Dobji iegārdzies, viņš, bultu sa­šauts, nogrima aiz vaļņa.

Visi gaidīja Daka klusināto svilpienu, bet tas vēl ne­skanēja. Ko darīt?

Aiz vaļņa kaut kas smagi noelsās un iekrācās. Tur, Lui­gas mītnes tuvumā, patlaban Karka varenās rokas kā spī­lēs sagrāba otru sargu. Tanī pašā mirklī Daks iegrūda viņa mutē sūnu vīšķi. Lielais Tūlis, nosviedis sargu zemē, ievīstīja tā kājas paša apmetnī, bet rokas sasēja ar jostu.

Daks, nedaudz pavilcis laukā sūnu vīšķi, šņāca:

— Kur Luiga un Kjelda? Stāsti! Atstāšu dzīvu. Nestās­tīsi — mirsi!

— Kjj-elda vii-ņu sadūra, guļ mītnē. Luiga Kjeldu no- ga-li-nāja ar bultām, — pārliecināts par meitenes nāvi, nevarīgi šļupstēja sargs.

Kjeldas nāve izraisīja Dakā negantu niknumu. Drau­doši izslējies, viņš elsa:

— Nāvi slepkavam! Gip, paliec te, uzmani sargu, vēro apmetni!

Vīru pleci triecās Luigas mītnes durvīs. Lielais sapajs ar dzīvniecisku rēcienu pietrūkās kājās un pakampa šķēpu, bet sāpēs apstājās.