Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

— Silga! — iesaucās Daks un, nolēcis no zirga, skrēja viņai pretī.

Brīnums! Kas gan tas? Tur nāca nevis vāverādiņās tērptā vakardienas medniece, bet gan jaunava slaidām, brūni iedegušām kājām. Ap krūtīm un gurniem tai bija apņemts viegls, neredzēts ģērbs, kas dīvaini vizmoja saulē. Pienācis tuvāk, pārsteigtais Daks redzēja, ka tas ir kurmjādas apsegs.

Jauneklis apjuka. Kur bija palikusi viņa mednieka drosme un spēks? Samulsušām acīm viņš raudzījās Silgas satraukumā kaistošajā sejā un nezināja, ko teikt, ko iesākt.

Meitenes acis uzdzirkstīja. Viņa satvēra Daka roku, un nu abi traucās caur ziedošo pļavu. Skrējēju kājas pinās puķēs, Daka sejā iesitās reibinošais ziedu tvans. Jūtu skurbumā viņi neievēroja, ka no lielo ūdeņu puses šņāk­dami tuvojas negaisa mākoņi. Vētra zemu pielieca krast­malas krūmus. Lietus izslāpušais mežs iešalcās tik stipri, ka Daks gandrīz nedzirdēja Silgas vārdus:

— Hei-jā …

Ugunīga strēle izšāvās no melnā mākoņa, un nogranda pērkona spēriens.

Trauksmainas laimes pilni viņi skrēja kā jauns briežu pāris savā pirmajā pavasarī. ..

Brāzmainais lietus cirtās uz noļukušām koku lapām un pēc veldzes izslāpušajām puķēm. Abi jaunieši paskrēja

zem tuvējās liepas. Daka stiprās rokas aptvēra līgano Silgas stāvu. Kā tvanīgs zieds viņa piekļāvās jauneklim, un Daks reiba vēl vairāk nekā no skurbā Gendas dzē­riena …

Lietus bija pārgājis. Nez no kurienes attrauciēs, liegs vēja pūtiens nodrebināja atsvaidzinātās koku lapas un, uzvēdījis spirdzinošu dvesmu, pazuda.

Negaidīts zirga zviedziens atmodināja abus jauniešus no skurbuma. Dauris kā sveicienam palocīja galvu un, piebāzis purnu pie peļķes, kāri dzēra silto lietusūdeni.

gcstā

Karks, ieraudzījis dēlu, aizdomīgi viņu noskatīja.

— Atkal dosies uz upmalu? — jautājums bija negai­dīts.

— Pamedīt, — izvairīgi atsaucās jauneklis.

— Par biežu. Visu vasaru. Piesargies no aizupiešiem! — brīdināja Karks. — Varbūt esi kādu izraudzījis? — ar tēva intuīciju viņš noprasīja. Karka blēdīgi piemiegtās acis cieši ielūkojās Daka pietvīkušajā sejā.

— N-nē, — stostījās jauneklis, bet apmulsums viņu nodeva. Brīdi Dakā pat pamodās vēlēšanās pastāstīt tē­vam par Silgu, bet šaubas kā smags vāks noslēdza muti. «Noliegs satikšanos.»

— Mugija netīk? — Karks jautāja.

— Nevēlos, — sacīja dēls un spītīgi saknieba skarbi veidotās lūpas.

— Cita? — strauji pavaicāja tēvs.

— Nezinu, varbūt, — ērcīgi norūca Daks un, ātri pa­griezies, devās pie zirga.

Karks, domīgi glaudīdams bārdu, brīdi nolūkojās viņam pakaļ. «Jau nobriedis vīrs,» nodomāja tēvs un lēni aiz- soļoja uz podnieku darbnīcu.

Līdzko tēvs iegāja mītnē, Daks paķēra īso šķēpu un, veikli uzmeties Daura mugurā, nesās uz upi.

Krastmala likās tukša un klusa. Silgas nebija. Lietus vairs nelija, bet koku lapas vēl spīdēja valgā zaļumā. No meža uzvēdīja spirdzinošs dzestrums. Kaut kur tālumā iegaudojās vilks — gari, apnicīgi. ^

65

Vientulība un drūmas priekšnojautas pārņēma jau­nekli. Ar spēcīgo, no senčiem pārmantoto instinktu viņš juta, ka kāds viņu novēro, uzglūn.

3 — 1810

Daks pētoši vēroja netālos brikšņus. Neviena tuvumā nemanīja, bet viņa jutīgās ausis uztvēra pieslāpētu el- sienu. Pacēlis šķēpu metienam, viņš tuvojās biezajiem krūmiem.

Pēkšņi tie pašķīrās. Vairākas šķēpu smailes draudoši pavērsās pret Daku. Kāds uzkliedza:

— Padodies!

Strauji brāzās Daka šķēps, bet tas svešiniekiem netrā­pīja.

— Ehe, neizbēgsi!

Negaidot Daks zibenīgi metās sānis un uzrāpās tuvējā kokā. Veiklie pirksti cieši satvēra zaru.

Nosīca bulta un iecirtās Daka rokā. Otra plauksta vēl grasījās satvert stumbru, bet pirksti noslīdēja gar lapām, un, tās notraucot, jauneklis nokrita. Tūlīt viņu sagrāba stipras rokas.

— Vairs nelīdīsi pie Silgas! — nošņāca kāds aizupie- tis, piegrūzdams pie Daka muguras šķēpu.

«Tātad kāds būs mūs novērojis.»

Pārējie vīri Daku aplūkoja ar ļauniem, neuzticīgiem skatieniem kā sagūstītu zvēru. Aizupieši ar strauju grū­dienu iedzina gūstekni apmetnē.

_ — Tu — Daks? Tevi notvēruši?! — neizpratnē brīnījās Uriks. Viņš uzsauca:

— Surp Silgu, Safu! …

Pienācis pavisam tuvu sagūstītajam, aizupiešu vadonis jautāja:

— Uriku atminies?

«Ūriks! Tik tiešām viņš!» atcerējās Daks.

— Drosminieks! Silgu paglābi no lūša. — Draudzīgi uzsitis jauneklim uz pleca, Uriks smaidīja.

Tikai tagad Ūriks ievēroja Daka asiņaino roku.

— Pasaukt dziednieku!

Daka gūstītāji bija neizpratnē.

— Ūrik, saproti, Singa nāve prasa atriebību, asinis!

Ģints vadonis pārlaida savējiem ledainu, nicinošu ska­tienu un atcirta:

— Klusēt! Pats atbildēšu!

Ieradās Silga. Apskāvusi Daku, viņa izsaucās:

— Mans! Neļaušu vajāt!

Ūriks iesmējās.

— Tavs .. . Pavisam … Saņem! Bargs karotājs!

Aizupiešu vīri bija saniknoti. Veltīgi šķita arī Ūrika

skaidrojumi, ka Daks izglābis Silgas dzīvību.

— Singa asinis izlietas, miers lauzts. Jāatriebj! — vīri nebija pārliecināmi.

Uriks beidzot piekāpās:

— To izlems ģints mednieku padome.

Pievakarē visi sanāca pie lielā ugunskura. Klusēdami viņi nosēdās un nemierīgām acīm raudzījās liesmās.

Atrisināt jautājumu būs grūti. To saprata visi. Daks tagad bija ne tikai naidīgās salinieku ģints jauneklis, bet arī vadoņa Urika meitas vīrs. Tāpēc mednieku sanāksmē izņēmuma kārtā atļāva piedalīties arī Silgas mātei. Safa, stalta un spraiga, melnmataina skaistule ar viltīgi gailo­šām, ieslīpām acīm un stingru skatienu, pēc rakstura bija valdonīga. Viņas straujajās, lunkanajās kustībās un līga­najā gaitā slēpās piesardzība un arī draudi.

Ne velti Ūriks, būdams ģints vecākais, bija tālajā pusē cīnījies par šo sievieti, palīdzot viņas tēvam — drošsir­dīgam karotājam un veiklam jātniekam Akimam — kaujā. Kad cīņa beidzās ar uzvaru, cilts vadonis atdeva Urikam savu meitu par sievu un pasniedza vēl maz re­dzētu ugunsšķēpu.

Ūriks upurēja svešiem dieviem divus jērus un deva solījumu arī turpmāk atbalstīt Akima cilti kaujā pret stepju vīriem — dienvidniekiem. Abi lielie karotāji šķi­roties noslēdza ieroču brālību, ko apliecināja ar asinīm. Dziednieks Undis iešķēla abu vīru delmus un, cieši sa­kļāvis ievainotās vietas, ļāva asinīm sajaukties.

Safa izskatā bija līdzīga savai mātei — austrumniēcei, kuru Akims bija ieguvis kādā tālā sirojumā. Skaista, ru­denīgas atvasaras pilna — viņa kā teiksmaina rītzemju princese sabuļādas apmetnī sēdēja uz akmens, kas pār­klāts ar briežādu. Ugunskura liesmas dzirkstīja glēzusa krellēs uz viņas brūnā kakla.

Šai sievietei bija vīra prāts, austrumniēces viltība un mednieces piedzīvojumu kaisle. Viņa necieta gļēvuļus, bet uz īstiem vīriem meta spraigus, noslēpumainus ska­tienus, un neviens nevarēja pateikt, kas viņai padomā. Dažs mednieks zināja stāstīt, ka pat čūskas un lāči viņai dodot ceļu. Kad Safa bija saniknota, viņa ar Silgu devās medībās.

Visi gaidīja dziednieka Unda ierašanos. Viņš tuvojās lēniem, pašapzinīgiem soļiem. Sudrabpelēkās svešzemju drānas piekļāvās krūtīm, bet viegli plandījās ap viņa tie­vajām, lūšādas apavos ietērptajām kājām. Brūngani vizošs bronzas nazis karājās pie dziednieka jostas. Ar to viņš uzgrieza augoņus, tīrīja ievainojumus un nokāva upurējamos jērus. Apvaldīts iekšējs spēks dvesa no kat­ras šī dziednieka — burvja kustības, bet acis bija mie­rīgas. Visi zināja, ka ar dāvanām pie viņa nekā nepa­nāks. Viņš darīja savu darbu pilns mierīgas apziņas un taisnīguma, bet iztika ar to mazumiņu, kas bija vaja­dzīgs, lai ķermenis būtu spirgts un vesels.