Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Daks spēji sagrāba sapaja roku, un šķēps aizlidoja kaktā. Tanī pašā brīdī Karks sakampa Luigas kāju un ar spēku rāva to uz priekšu. Zaudējis līdzsvaru, sapajs no­gāzās. Daks nu uzklupa Kjeldas slepkavam un viņu ap­dullināja. Karks niknumā atvēzēja šķēpu un grasījās ietriekt Luigam krūtīs. Daks satvēra Karka roku.

— Nedrīkst! Viņš nespēj pretoties. Nav godīgi!

— Bet tevi nežēloja, in-dē-ja! — dusmās aizelsies sēca Karks.

Daks, izrāvis no tēva jostas bronzas cirvi, ar spēju vēzienu nošķēla Luigas labās rokas vidējos pirkstus.

— Nelieti! Vairs bultas necilāsi! — viņš pieslāpēti šņāca.

— Neskriesi uzbrukumā! — nicinoši teica Karks, ietriekdams šķēpu sapaja kājas pēdas locītavā.

Sai brīdī ārā atskanēja brīkšķis.

— Laukā! — klusināti izsaucās salinieku vadonis, bet Daks jau bija durvīs un, klusi iesvilpies, ar Gipu un Karku steidzās uz Luigas slepeno eju.

— Visi projām! — savējiem vēl uzsauca pārgalvīgais Tūlis un metās pāri valnim.

Apmetnes dziļumā ierējās suns. Nošņāca šķēpi, lidoja bultas, bet nesasniedza bēgļus.

Mežs atdzīvojās no vīru elsieniem un skrējēju kāju dipoņas. Kad satrauktie sapaji izskrēja pa vārtiem un tuvojās mežam, salinieki jau bija gabalā.

Pēc iebrukuma sapaju apmetnē Daks drūms un saīdzis staigāja apkārt. Skumjā vēsts par Kjeldas nāvi satrauca jūtīgo jaunekli. «Viņa bija laba, izglāba mani, savu dzī­vību neželoja … Tādu nogalināt…»

NELAIME

Aizupieši brīnījās, ka saliniekiem netrūkst ēdamā. Acīmredzot viņiem ir bagātīgi meži, raženi aug labība? Viņi nolēma to izdibināt.

Vakarā no kreisā upes krasta atgrūdās laiva ar diviem vīriem. Klusi un zaglīgi slīdēja vieglais vienkocis. Lūk, jau pretim izpeldēja sala!

Brītiņu pagaidījuši, vīri pieīrās vēl tuvāk krastmalai un, pavilkuši laivu uz sēri, satvēra lokus. Krastā neviena nebija. Tālumā blāzmoja salinieku ugunskurs. Lēni un uzmanīgi braucēji tuvojās nelielam uzkalniņam. Tur kaut kas sakustējās kā melns, četrrāpus nometies cilvēks.

— Pieiesim aprunāties! — teica lielākais laivinieks. Mazākais, cieši vērodams tumšo šūpojošos stāvu, klu­sēja.

Garais aizupietis paspēra vēl pāris sasprindzinātu soļu un iesaucās:

— Ei, saliniek, panāc, aprunāsimies!

Zvērs kļuva piesardzīgs un, ieraudzījis divus vīrus tu­vojamies, brīdinoši ierūcās un sāka čāpot uz upes pusi.

Lielākais mednieks satraukumā izšāva bultu, kura iecir- tās zvēra plecā. Bargs rēciens pārvēlās pāri ūdeņiem un atbalsojās otrā krasta mežā.

Lācis ar ķetnu sirdīgi izrāva bultu, pacēlās uz pakaļ­kājām un, druknajam ķermenim dusmās notrīsot, ļodzī- giem, bet ātriem soļiem devās pretī ienaidniekiem. Pār­bīlī iekliegdamies, abi metās bēgt un, pieskrējuši pie lai­vas, iegrūda to ūdenī. Viņi drudžaini airējās projām. Bet lācis veikli iemetās upē un laivu apgāza.

Zvērs sakampa ķetnās tuvāko — lielāko vīru un sāka to žņaudzīt. Otrs pārbīlī strauji peldēja projām no sa­tracinātā dzīvnieka. Aizupietis veikli panira zem ūdens, tādējādi paglābdamies no drausmīgās nāves.

Nu tikai sākās! Aizupieši saniknojās. Nelaimīgā Singa bojāeja bija kā uguns sausā zālē.

— Kritušais jāatriebj! Zvērs jānogalina! — draudēja vīri.

Tika pat aizsviestas krusas un lietus sakapātās baltās zaķādu atliekas — miera apliecinājums. Daudzi vairs ne­gribēja atcerēties ģints solījumu ar kaimiņiem sadzīvot mierīgi.

Vienīgi Ūrikam izdevās aizupiešus nomierināt.

NEGAIDĪTA SASTAPSANAS

Tās bija neparastas dienas. Zeme karsa un plaisāja, bet upe kvēloja kā kausēta bronza. Ugunīgā ripa no zilga­niem augstumiem lēja ņirbošu svelmi, un zāle novīta. Sīkie un lieli dzīvnieki nolīda attālos biezokņos, kur vēl bija saglabājusies veldze.

Apmetnes vīri dzīvoja galvenokārt pa upi. Ar harpū­nām vai žebērkļiem viņi dūra zivis. Sievas māla podos nesa sasilušo upes ūdeni un laistīja sējumus.

Daks ar uzticīgo Dauri pārpeldēja upi un izjāja lēze­najā piekrastē. Pēkšņi viņam pretim aulekšoja neliels brūngans zirgs ar pieplakušu jātnieku. No krūmāja zir­gam pakaļ izšāvās lūsis. Zvēra skrējiens likās dīvaini ļo- dzīgs. Viņš lēca kā ar sapītām pakaļkājām.

Pakaļdzīšanās kārē plēsoņa nepamanīja aiz krūmāja auļojošo Daku.

Zvērs bija jau pavisam tuvu. Lēciens — un ķetna pa­cēlās cirtienam. Pazibēja garie, asie nagi. Tūlīt tie iecir- tīsies jātnieka miesā …

Daks veikli svieda šķēpu, un tas dziļi iecirtas lūša sā­nos. Dobjš guldziens pārgāja gārdzienā. Spēcīgais zvērs noraustījās un palika guļam.

Bēgļa zirgs apstājās. Pārgurušais jātnieks pagrieza galvu pret Daku.

Jauneklis piesteidzās pie svešinieka. Zem noslīdējušā ģērba pavīdēja brūngani iededzis krūts apaļums.

— Sieviete! — izdvesa pārsteigtais salinieks, raudzī­damies, kā ietrīsas nepazīstamās meitenes garās, melnās skropstas. Viņas seja pamazām atdzīvojās, lūpas pavērās un acis satraukti iepletās.

— Zvērs nogalināts! — mierināja Daks.

— Silga! — izsaucās viņa un piegrūda pirkstu pie sa­vām krūtīm,

— Daks — no salas, — attrauca jauneklis. «Aiz- upiete … Naidīgas ģints … Kas notiks?»

— Salas! … Bargo vīru?… Negantā zvēra? … — jau­tāja Silga. Šķita, ka viņas piesarkušajā sejā uz mirkli iezogas niknums. Bet tad Silgas acis zaudēja skarbumu.

— Paglābi mani… Labs… Būsim draugi! Vai vēlies tikties? — Jauniete ar neatlaidīgu skatienu lūkojās savā glābējā. Tad viņa uzsmaidīja. — Rīt gaidīšu tevi up­malā, — Silga noteica un aizjāja.

Daks palika stāvam un neapjauta, ko darīt. Tikai pēc laba brīža atguvies, viņš piegāja pie nogalinātā lūša un izņēma no zvēra krūtīm šķēpu. Noslaucījis to zālē, jau­neklis ar vērtējošu aci pārbaudīja tā galu. «Atkodies, jā­uzasina,» viņš sevī nodūca un, laimīgi smaidīdams, uz­cēla smago zvēru zirga mugurā. Ļengans un vēl silts — tas ar varenām ķetnām aptvēra zirga sānus. «Nu plēsoņa vairs neapdraudēs apmetni.» Uzmeties lūsim blakus, Daks vēl iztālēm redzēja Silgu izgaistam zilganajā upmalas tālumā.

PRETIM SILGAI

Laiks mainījās spēji. Vējš sagrieza virpulī sausās pie­krastes smiltis un ar negantu spēku svieda tās pret sa­linieku mītnēm. Gaisā pajuka apmetuma mālu lauskas, un kā asas bultas tās cirtās pret nelielām, it kā no zemes izlīdušām būdām. Cilvēki centās noslēpties.

No podnieku darbnīcas pavarda cēlās melni dumi. Tur patlaban noritēja spraigs trauku apdedzināšanas darbs. Niknais vējš sadzina dūmus atpakaļ mītnē. Podu meistars nokvēpis berzēja iekaisušās acis. Nespēdams ilgāk iztu­rēt kodīgos dūmus, viņš izskrēja no darbnīcas. Vētras brāziens podnieku gandrīz notrieca zemē.

— Mani māla podi! — iekliedzās meistars un metās glābt žāvēšanai izliktos traukus, kas jau ripuļoja pa smiltīm.

— Ko gaidi! — viņš uzbļāva savam palīgam. Abi vīri vāca un nesa podus darbnīcā.

— Bet kur Daks? — jaunietis noprasīja meistaram. Viņš neziņā nogrozīja galvu.

Taču Daks šai brīdī jau traucās pāri upes atstarai.

— Hei, Dauri, pasteidzies! — viņš skubināja zirgu.

Tīksma labsajūta pārņēma jaunekļa ķermeni, iedomā­joties Silgas vingro stāvu, savdabīgās acis un maigo balsi. Šobrīd viņš aizmirsa Kjeldu, Mugiju, lāci, visus…