Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

Undis, pie sevis kaut ko čukstēdams, lēni atsēdās uz deviņvīruspēka ziediem piebāztā maisa.

Mednieki pierima un gaidīja, ko sacīs dziednieks. Viņš dobji ierunājās:

— Vīri! Dārdonis mākoņos draudēja. Debesu šķēps iešķēla upura ozolu. Uzlēju liesmām stirnas asinis. Uguns noslāpa. Dārdoņa dusmas norima un izlija auglībā. Pra­sīju čūskai lēmējai: kā būt? Gausajos līkumos nebija naida. Tā apvijās upura kokam, bet vairījās svaigo dzīv­nieka asiņu.

Brīdi klusējis, burvis nopētīja medniekus un piecēlās kājās.

— Vīri! Cilvēku asinīs — dzīvība. Ja tā iztek, nav mednieka. Neizlieti Vai ne?

— Neizlieti Neizlieti — atsaucās vairāki aizupieši.

Dzedrām acīm paraudzījies uz ģints vadoni, dziednieks

lēni atsēdās.

No ozolzariem apvītā paaugstinājuma piecēlās Ūriks. Viņš stāvēja stalti un brīdi vēroja savējos. Savaldīts spēks un cildenums dvesa no viņa sejas un vingrā auguma. Uguns liesmu apspīdētais rūsgani plankumai­nais lūšādas ģērbs vizēja kā bronza. Zeltaini glāsmoja viņa caunādu cepure ar ziliem sīļa spārniem. Valdonīgi pacēlis šķēpu, Uriks pagriezās pret sanākušajiem med­niekiem.

— Daks nav vainīgs vīra nāvē. Nav! Ko līdāt pie sa­liniekiem? Vai atļāvu? Sagribējāt viņu labumus? Pietiks medījuma un zivju visiem. Lai būtu miers! — Šķēps pāršķēla gaisu. Uriks apsēdās un jautājoši uzlūkoja sievu.

Safa strauji piecēlās un pagriezās pret dziednieku.

— Esmu māte._ Silgu izglāba Daks. Nu gribat viņu šķēpiem kapāt? Urik, atlīdzini savu parādu Dakam! — Strauji pagriezusies pret visvecāko mednieku, Safa no­prasīja:

— Ko darītu tu, sirmgalvi, ja Silga būtu tava meita?

Vecais vīrs piesarka kā no vēja pūsmas iekvēlojusies ogle.

— Svešais jauneklis labi darījis — glābis Silgu. Ne­sodīt! Bet, — un vīrs, dziļi ievilcis elpu, turpināja, — viņš redzējis mūsu mītnes ieročus.,. Tāpēc jau­neklim jāpaliek gūstā. Jāstrādā, jāmīl Silga.

Uriks un pārējie pārupieši piekrita vecā vīra teiktajam.

— Daks dzīvos pie mums!

UZ NAIDĪGO APMETNI

Velti salinieki gaidīja Daku atgriežamies no medībām. Pārnāca vienīgi Dauris. Karks ar Gendu norūpējušies ne­zināja, kur meklēt dēlu.

— Ko darīt? — Karks prasīja gudrajam Neilim. Dzied­nieks, raudzīdamies zemē, brīdi domāja.

— Suns pateiks, uzodīs.

Bugu aizveda līdz piebūvei, kur glabājās ieroči. Karks pabāza sunim pie purna Daka veco gurnu apmetni un uzsauca:

— Sjā! Daks! Meklē!

Buga paluncināja asti un, piegrūdis purnu pie zemes, skrēja, bet tad apstājās krastmalā un samulsis raudzījās medniekos.

— Laikam Daks pārkļuvis pāri upei, — novilka Neilis.

Viri saskatījās un devās pie upes. Sameklējuši laivas,

visi ar suni īrās uz otru krastu. Suns, ostīdams zemi, brīdi šaudījās pa krastmalu, līdz beidzot, ticis pie krūmiem, ierējās. Smilšainajā, lietus pieplacinātajā zemē vēl va­rēja saredzēt cilvēku pēdu iespiedumus.

— Tie Daka! Re, apavam ieplīsusi āda, — paziņoja Neilis.

Suns, gabaliņu paskrējis, satraukti ierējās, saboza spalvu un nikni atņirdza zobus. Salinieki sarosījās un ieraudzīja līdzās Daka pēdām, vēl citas.

— Bijusi cīņa. Lūk, asinis, — norādīja dziednieks.

— Ievainots, aizupiešu aizvests. — Karks saguma.

Vīri klusēja. «Varbūt jau nonāvēts?»

— Laikam gūstā, — smagi, kā zem sloga noskanēja ģints vadoņa balss.

— Izpirkumam prasīs gabalu no salas, — nedroši iemi­nējās Maulis.

— Gabalu no salas? Kāpēc? — sprieda Karks, Neziņas tārps grauza mednieku krūtis. Pat Neilis domīgi klusēja. Pēc brīža viņš ierunājās:

— Uriks — labsirdīgs. Paglābs.

Salinieki nolēma doties uz pārupiešu apmetni.

Vakara krēslā dziednieks ar Karku un citiem bruņo­tiem vīriem devās izlūkot krastmalu. Nonākuši iepretim aizupiešu apmetnei, viņi brīdi apspriedās, ko darīt tālāk.

— Lielais ozols pateiks, — izlēma Karks.

Neilis uzkāpa koka galotnē un ilgi vēroja aizupiešu apmetni. Pāri priedulājam ugunskura atblazmā lēnam kustējās cilvēku ēnas. «Tur nav satraukuma. Tā ir laba zīme,» prātoja Neilis.

Pārcēlušies otrajā krastā, vīri atstāja laivas ar sargu un devās uz aizupiešu uzkalnu.

— Ja viņi uzbruks? — tlrūmi jautāja vecais Maulis.

— Kausimies! — noteica Karks.

— Nedrīkst. Uriks ir miermīlīgs. Negrib asiņu, gan piekāpsies, — ierunājās Neilis un izvilka stabuli. Aici­nošs signāls trīs reizes plūda uz svešo apmetni. Salinieki tika miermīlīgi ielaisti apmetnē.

Laukuma vidū stāvēja Uriks ar bruņotiem vīriem.

Abas ģintis tuvojās ar noliektiem šķēpiem. Draudoši novizēja Ūrika bronzas ieroči. Karkam pārskrēja tirpuļi. «Varbūt tie skāruši Daku?»

Kad vadoņi bija tikai trīs briežu attālumā viens no otra, Karks apstājās un noprasīja:

— Kur mans dēls Daks?

_ — Manā mītnē ar meitu Silgu, — mierīgi atbildēja Uriks. Viņa lepnajā stājā, nosvērtajās kustībās un runas veidā jautās vadoņa diženums.

Apmulsušais Karks izbrīnā iepleta muti un brīdi ne­spēja pateikt ne vārda.

— Ar tavu meitu?! — beidzot attapies, viņš izsaucās un, atskatījies uz savējiem, pasmaidīja.

— Vai nezini, ka Daks izglāba Silgu no lūša ķet­nām? — brīnījās Uriks. — Brašais Daks mīl Silgu. Re­dzējis mūsu apmetni, ieročus. Tāpēc viņam jāpaliek šeit.

— Mēs jums neuzbruksim. Nekad! — svinīgi ziņoja Karks.

— Solāmies draudzēties, — piebalsoja Sausrīklis.

Visi salinieki līdz pat zemei nolaida šķēpus, apstiprinot

teikto.

— Nogalināt lāci! — iesaucās^ vecs aizupietis.

— Pasaukt Undi! — norīkoja Uriks.

Lēni un cienīgi sirmais burvis piegāja pie Neiļa.

— Asinis nedrīkst plūst. Mūsu ģintīm jāizlīgst. Va­renais Dārdonis tā pavēl.

— Bet niknais zvērs jāupurē! — neatlaidās vecais aiz­upietis.

— Lācis ir Daka izaudzēts, savējais, — strauji noteica Neilis.

— Jūsu vīri uzbruka, zvērs aizstāvējās, — skaidroja Karks.

Unda pelēkajā sejā atplauka lēnīgs smaids. Viņš vil­tīgi piemiedza acis un cieši ielūkojās Urika sejā.

— Vai tu upurētu Silgas audzētu lāci?

— Nekad! — noskaldīja pārupietis.

— Redzi nu! — noteica zintnieks.

Aizupieši bijīgi uzlūkoja dziednieku.

— Miers būs starp mūsu ģintīm, — svarīgi paziņoja Undis.

— Bet Daks? — pārprasīja Karks.

— Silgas vīrs dzīvos pie mums, — nolēma Ūriks.

Karks pielieca galvu un pārlauza šķēpu. Ūriks darīja

to pašu.

— Karks grib runāt ar Daku, — sacīja salinieku va­donis.

Tur jau viņi nāca — lielais, laimīgais Daks un staro­jošā Silga.

— Dak, dzīvosi šeit? — noprasīja Karks, ielūkojies viņa acīs.

— Man te labi, — atsaucās jauneklis.

DAKA RūPES

Daks tomēr nevarēja iedzīvoties svešajā apmetnē. Vīri uz viņu raudzījās neuzticīgām acīm, neņēma līdzi me­dībās. Jauneklis nespēja dzīvot bez medību prieka. Viņš kļuva grūtsirdīgs, un pat Silga nespēja to izklaidēt.

Sievas paklusām apbrīnoja Daka spēcīgo augumu.

Reiz vakarā padzīvojusi sieviete ievēroja, ka Daks veikli uzrāpjas kokā un, ieķēries zarā, raugās uz sa­linieku apmetni. Atcerēdamies draudzīgo lāci, jauneklis pieslāpēti rūca: «Urr-rū! Urr-rū! Gaidi mani!» «Gluži kā lācis!» sieva nodomāja un grasījās saukt vīru, lai paskatās, kāds ērms kokā.