Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

— Kā tādu uztaisīt?

Pārupietis sāka skaidrot. Viņa pirksti veikli slīdēja gar lielajiem koka balstiem, bīdīja slīdalas un ķemmlādi.

Maulis uzmanīgi klausījās un vērīgi sekoja kaimiņa roku kustībām, un vecais meistars drīz aptvēra savādā ragaiņa tapšanu. Vienīgi pirksti vēl neticīgi taustīja taisni nogriezto šķērskoka galu.

— Kas tādu nokoda? — Viņš nošņāpa ar roku.

— Nu dēļkodis. — Atsmaidīja Auls un paņēma no plaukta ozola nūju ar vienā malā līdzeni ieķīlātiem krama šķembu zobiem. Piestājis pie koka lāviņas, viņš ar šo primitīvo zāģi vairākas reizes pārvilka pāri lāviņas ga­lam. Un brīnums — zem zilganajiem krama zobiem bal- snīja līdzena grope!

Mauļa seja atplauka, un, cieši uzlūkojis Aulu, viņš noteica:

— Atbraukšu ar Neili. Gribu tādu arī sev.

VAI LĀCIM RADA?

Daks mežā bija atradis vientuļu, mazu lācēnu. Varbūt lācene bija gājusi bojā. Kas to lai zina.

Bugam bija iepaticies jaunais draugs, kas bieži nāca pie viņa spēlēties.

Šķietami tūļīgais lācēns prata tik rotaļīgi un saudzoši aptvert savu barotāju, ka Daks gandrīz neizjūta zvērēna skarbumu.

— Tam jau nesalst, lāča āda, — par Daku zobojās Gips un paslepus čukstēja pārējiem zēniem:

— Pie lācēna alas vien dzīvo, abi saķērušies čāpo un rēc kā zvēri. Tādus tik mežā!

Daks par to sadusmojās, taču tik un tā Gips joprojām tenkoja. Drīz arī dažas vecākas salinieces, galvu grozī­damas, izteicās, ka Daka draudzība ar augošu lāci pie laba gala nevedīšot. Abi aiziešot mežā pavisam. Ko tad?

Dodoties medībās uz upes "kreiso krastu, Daks parasti gāja pa bajķu laipu pāri nelielai upītei. Gips to bija ievērojis. Nicīgi iesmējies, reiz viņš nocēla laipu un pār­svieda to upes otrajā krastā. Dakam nu vajadzēja iet caur mazo, sauso purviņu, tā saukto čūskulāju. Karstās vasaras dienās rāpuļi, izlīduši no ceriem, gozējās saulē. Šis čūskulājs bija Neiļa iemīļotais zāļu piegādātājs. At­sēdies turpat netālu, dziednieks pūta savu stabuli un gai­dīja. Karstā saule izvilināja purva iemītnieces no ceriem. Kad tās pievirzījās tuvāk, Neilis sāka čūskas bakstīt ar mežacūkas taukiem noziestu nūju. Sakaitinātie rāpuļi nikni uzbruka, iecērtot tanī indīgos zobus. Neilira to vien vajadzēja. Mītnē ar akmens šķembu dziednieks uz­manīgi notīrīja no nūjas gala čūsku saindētos taukus. Sajaucot tos ar driģeņu lapu sulu, radās vislabākais līdzeklis ierīvēšanai pret kaulu un locītavu sāpēm.

Gips labi zināja, cik nedroši iet cauri šim purvam. Taču Dakam viņš par to vēl nebija pastāstījis.

Gips, nīgrā smīnā savilcis lūpas, gaidīja atgriežamies Daku. Kati pievakarē viņš pārnāca sveiks un vesels, Gips nikni nošņācās:

— Arī čūskas neaiztiek savējo …

Daks uztvēra Gipa naidīgumu. Grūtsirdīgi nopūties, viņš atcerējās lācēna mīlīgo murdēšanu un nodomāja: «Pat zvēri ir draudzīgāki par cilvēkiem.»

Reiz vēlu vakarā apmetnē ielēca izbadējies lūsis un, sajutis lopu smaku, ātri devās uz kūti. Dzīvnieku ievē­roja Daks un Gips. Veiklajam bultu šāvējam Gipam sa­ļodzījās ceļi. Daks saprata, ka vārais šķēpa trieciens ne­nogalinās zvēru, bet tikai saniknos. Tāpēc, draudoši vicinādams mēnessgaismā vizošo ieroci, Daks ierēcās:

— Urr, urr! Puh! Prom! Prom!

Zvērs nobijās un, nikni ierūcies, atņirdza lielo, ūsaino purnu. Pēc mirkļa lielais kaķis strauji pagriezās un ar pāris veikliem lēcieniem pazuda mežā.

— Paglābi mani… Un es?… — kaunā piesarcis, ne­veikli murmināja Gips, vainīgām acīm uzlūkodams Daku.

— Nebaidies no zvēra! Tad uzvarēsi, — draudzīgi pa­mācīja Daks.

VIESOS PIE PĀRUPIEŠIEM

Nemierīgais Daks nevarēja aizmirst pārupiešu bronzas duncīti. Tas domās bija pie puiša gan dienā, gan nakts klusumā sapņos un patīkami iegūla zēna kaistošajā plaukstā.

— Gribu pie parupiešiem! Gribu! — Daks uzmācās tēvam. Arī Gendai nebija miera. «Pārupiešu vasaras ģērbs. Kāds tas ir? Kā gatavots? Vai man paveiktos?»

— Brauksim pie viņiem, Kark, brauksim! — Genda uzstāja.

— Brauksim, — viņš atrūca. Atcerējies, ka pārupiešu pusē, upes lēzenajā krastā, nedzīvo bebri un kaimiņiem trūkst šo dzīvnieku ādu, Karks Gendai pieteica:

— Paņem līdzi bebrādas! Priecāsies!

Viņus sagaidīja pats Auls. Iznāca pretim un, atvēris durvis, vedināja viesus mītnē.

Genda iegāja, bet vīri palika pagalmā aprunāties. Zil­acainās Randas apaļīgie vaigi pārsteigumā pietvīka, un, atsviedusi no gludās, augstās pieres gaišo matu cirtu, viņa vērīgi ielūkojās Gendas veselīgajā, laipnīgajā sejā un vēlīgi uzsmaidīja.

Saliniece samulsa. Viņa nezināja, ko teikt, bet ieples­tās, lielās acis kā brīnumā raudzījās pārupieties ģērbā. Randa saprata viņas jūsmu un iesmējusies piesteidzās pie koka tīnes. Ar brūni iedegušām rokām viņa izņēma gaišus linaudekla svārkus. Pielikusi tos pie Gendas auguma, Randa noteica:

— Uzvelc!

Genda piesarka. Mirkli sastomījusies, viņa novilka savu apmetni, un vieglais, garais ģērbs nu aptvēra viņas stalto augumu. Salinieces acis priekā iemirdzējās.

— Labs! Vasara! — viņa priecīgi sasita plaukstas.

— Patīk? — jautri noprasīja Randa.

Genda jūsmīgi apskāva Randu, bet nepaspēja atbildēt, jo mītnē sarunādamies ienāca vīri. Karks pārsteigts uz­lūkoja pārvērtušos sievu, bet Maulis piesteidzās pie stāva, un Auls labsirdīgi skaidroja, kā izcirst un nogludināt koka ietvarus un iestiprināt nītis.

Daks palūkojās apkārt, cerēdams ieraudzīt Kaino, bet tas nerādījās.

Randa jau bija uzlikusi galdā ceptu brieža gaļu un māla krūzes ar pelēku dzērienu. Tas bija ieskābens.

Genda nogaršoja neparasti tumīgo dzērienu un, jautā­joši uzlūkojusi pārupieti, parādīja uz krūzi.

— Milti, ūdens un trīs dienas … — Randa skaidroja.

«Mans labāks, stiprāks,» nodomāja Genda.

Strauji atraudams durvis, ienāca Kaino. Ieraudzījis kaimiņus, viņš atplauka. Daks paveda Kaino sānis un ar roku strauji gaisā nogrieza pusapli.

— Duncītis, bronza, — viņš skaidroja. Kaino saprata un, no jostas izvilcis spožo ieroci, ielika to Daka rokās.

Zēns sajūsmā gavilēja.

— Gribi zvērādas, visu .,. par šo? satraukti nopra­sīja Daks, likdam,s kāroto ieroci pie savas jostas.

Kaino sadrūma un pakratīja galvu.

— Nevaru, pašam patīk. — Cieti noslēdzās pārupieša lūpas, un, paņēmis no Daka dunci, Kaino iebāza to savā makstī.

Daks grūtsirdīgi nopūtās. Tad viņš pieveda Kaino pie Mauļa.

— Vīram labas rokas, taisa laivas, visu. Daudz medī­jis. Katru zvēru noliks. — Kaino tikai pameta ar galvu, ka sapratis, un ziņkāri vēroja vecā vīra seju. Raudzīda­mies uz viņa mezglainajiem pirkstiem un uz sirmo galvu, jaunais pārupietis centās apjaust — kur šim vīram slēp­jas tā veiklība? Līkajos pirkstos vai kaut kur citur?

Kaimiņi mielojās ilgi. Šķiroties Auls pateicībā par bebrādām iedeva Karkam maisiņu ar linsēklām.

— Audzē vasaras ģērbu! •— vēlīgi noteica pārupietis.

ZEME GRIB ELPOT

Maulim bija laimējies uziet garenu, platu laukakmeni ar plānu galu. Parādījis to Dakam, vīrs skaidroja:

— Vērtīgs kā bronza, uzšķels zemi, ļaus tai elpot.

Daks neizpratnē blisināja acis. Pienāca Karks ar Neili,