Vilis Zemgars - Kad mostas bronza

un visi trīs nu brīdi domīgi grozīja galvas.

Pievērsies Dakam, Neilis skaidroja:

— Maulis zina… Lai audzētu labību, zeme jāuzplēš. Rokas ātri pagurst, kaplis vairs nespēj cirst. Liksim cīnī­ties plakanajam akmenim.

Ilgi visi trīs vīri gludināja, asināja vērtīgo atradumu ar kramu un graudberzi, lai tas būtu līdzīgs lielam, pla­tam kaplim. Pagāja dienas, bet vīri pacietīgi strādāja. Beidzot tas bija gatavs — ass kā šķēpa gals. Nu viņi prā­toja, kā šo lemesi — vareno zemes griezēju — ieguldīt stiprās koka rokās, lai tas kā spēcīgs taura rags uzplēstu ilgos gadsimtos gulējušo neskarto zemi. Neatlaidīgie vīri arī to izdomāja.

— Bet kas liks akmenim cīnīties un plosīt zemi? — noprasīja Karks.

— Dauris, viņam spēka diezgan! — atsaucās dzied­nieks.

Sākums bija grūts. Vispirms vajadzēja savvaļas kus­toni iegrožot ar stiprām ādas sloksnēm. Melnis nemie­rīgi svaidījās un nevilka neparasto smagumu — šo arklu. Kad viņam neizdevās atbrīvoties, tas raustījās un netu­rēja vagu, bet Karks nepadevās. Nerimtīgās pūlēs viņam tomēr izdevās panākt, ka zirgs sāka iet vienmērīgi.

Kad Karks jau bija iemanījies neierastajā darbā, pie viņa pienāca stiprais Tūlis. Brīdi vērojis, viņš pats gri­bēja izmēģināt spēkus/Lielais vīrs kā spēlēdamies turēja rokā nepaklausīgo arklu, bet viņš vēl neprata ieturēt taisnu vagu. Tikai pamazām pieredzējušais mednieks pieveica spītīgo arklu.

Neatlaidīgais Daks negribēja atpalikt no vīriem. Viņa vingrās rokas cieši satvēra akmens raga strupo koka pakausi.

— Dauri, velc! — viņš uzsauca zirgam, un lēni uz- šķēlās trūdpilnās zemes velēna.

Grūti nācās nepieradušām zēna rokām novaldīt smago arklu. Asā akmens galoda svaidījās gluži kā dzīva un reizēm izlēca no zemes. Bet Daks nepadevās.

— Lauž kaulus? — smīnēja Karks.

— Nepavisam, — nosvīdis teica arājs un turpināja dzīt savu pirmo vagu.

Jaunā arkla uzplēstais lauks vērsās platumā, bet vīru rokās pamazām iegūla nogurums.

Jau ezera salas apmetnē viņi bija iemanījušies sasaistīt kopā vairākus zarainus egļu kokus četrās rindās un vie­nādā garumā nolīdzināt zarus.

Lielie koka pirksti nu veikli grābstīja zemi.

Maulis gaidīja sējas laiku, jo viņš bija labi iemanījies graudus vienmērīgi iekaisīt atmodinātajā, irdenajā zemē.

Kad šis svarīgais darbs bija paveikts, visi atviegloti uzelpoja un devās iemīļotajās medībās. Bet sievas ar ne­pacietību gaidīja, kad zemes elpas sasildītie graudi, at­modušies no ilgā miega, sāks dīgt. Viņas jau tīksminājās par gaidāmo briedīgo graudu ēdienu, kas patika gan lie­liem, gan maziem.

MEDNIEKS AR UGUNSŠĶĒPU

Arkla un ecēšu sairdinātajā zemē kaisītie graudi pa­modās. Uznāca liels karstums. Sausie vēji izdzina no ze­mes visu auglību. Zāle apvīta, un puķes pārgurušas no­līka pie zemes. Neilis norīkoja sievietes un zēnus ar podiem nest no upes ūdeni, lai aplaistītu apvītušos lau­ciņus.

Daks devās uz upmalu. Piemiedzis acis, jaunietis ienira krūmājā. Izspraucies tiem cauri, viņš apstājās, kā brī­numu ieraudzījis: priekšā stāvēja svešinieks ar šķēpu.

Zēna acis aši pārslīdēja pāri mednieka sejai. Spēcīga, rētām izvagota — tā viņam likās labsirdīga. Bet tad viņš atcerējās nikno uzbrucēju upmalā. Tāpēc piesardzīgi at­kāpās.

— Es, Daks. Tu svešs!

— Daks, Daks, — atkārtoja mednieks un sāka skaidrot: — Es, Uriks, Uriks, draudzīgs. Kur tu dzīvo?

Daks neatbildēja un aizskrēja.

Pārnācis apmetnē, viņš pastāstīja par negaidīto sastap­šanos ar mednieku. Karks sarauca pieri: «Sveši vīri? Var­būt bronzas ieroči? Jāpārbauda.»

Nākamajā dienā viņš ar Daku un pāris medniekiem devās izlūkos. Klīstot pa upes kreisā krasta mežu, viņi ieraudzīja uzkalniņā gaišmatainus vīrus. No svešiniekiem dvesa savdabīgs skarbums, jā, pat niknums.

— Jāuzmanās! — Karks čukstus brīdināja.

Daks nejauši uzkāpa uz sausa zara. Spalgais lūzuma troksnis viņus nodeva. Pavisam tuvu izlūkiem nosīca bulta. Veikli viņi skrēja projām.

Karks devās pie kaulu slīpētāja.

Pakumpis vīrs ar vērīgām, spožām acīm cieši ielūkojās ģints vadonī un nojauta ko nelāgu.

— Būs jākaro! — Karks skarbi teica.

Meistars pārstāja slīpēt brieža ragu šķēpa uzgalim.

— Ja vajadzēs, karosim, — viņš norūca.

— Klausies! Pasteidzies! Vairāk šķēpu, bultu un kau­jas cirvju! — asi noskaldīja Karks.

Ieroču vīrs nokremšļojās un sāji pavīpsnāja:

— Ar ko karosim?

— Aiz upes redzēju bargus vīrus, — Karks skaidroja.

Apmetnē modrība pastiprinājās. Vīri vairs nemedīja

kreisā krasta mežos. Karks gaidīja nakts uzbrukumu. Krastmalā viņš ierīkoja slēpni. Vakaros tur cīņas gata­vībā nogūlās labākie mednieki.

Pagāja trīs dienas, četras… neviens nenāca. Arī sargs no augstā ozola nekā aizdomīga nemanīja. Vakaros aiz- upiešu uzkalnā blāzmoja ugunskurs. Tur rosījās ne­skaidras cilvēku ēnas.

Karks nenomierinājās. Ar Neili un citiem vīriem viņš neatlaidīgi turpināja slēpnī gaidīt uzbrucējus.

Bet arī aizupieši nesnauda. Viņi bija slepeni izlūkojuši salas krastmalu un izdomājuši, kā pārkļūt pāri upes at- starai. Lielā sala ar vareno auglību un zivju bagātību bija pārāk vilinoša. Valdonīgais ģints vadonis bija no­lēmis, ka.. s

KAUJA NAKTI

Nakts bija tumša. Vēja plosītie mākoņi ierija mēnesi. Pār trūdiem klāto zemi un purvu slīkšņām gūlās sastin­dzis, smags gaiss.

— Tādā melnumā i savējiem acis izdursi. Nenāks, — pieliecies pie Neiļa, Karks čukstēja.

— Tumsa viņiem draudzīga, paslēpj.

Pārgurusī nakts gurdi elpoja rītausmas gaidās. Sali­niekiem jau likās, ka atkal būs veltīgi gaidīts. Beidzot Karks satraukti izdvesa:

— Nāk…

Cieši sažņaudzis šķēpu, viņš sasprindzināja muskuļus. Pa mākoņu spraugu paspīdēja blāva mēness gaisma. No upes krasta krūmiem iznira tumši stāvi, pavizēja šķēpa uzgaļi. ^

— Apstāties! — pērkonīgi nogranda Karka balss. Viņa acīs bija iekvēlojusies naida uguntiņa.

Uzbrucēji paskrēja sāņus slēpņiem. Nē, tā nebija at­kāpšanās. No otras puses uz saliniekiem švīkstēdamas brāzās bultas. Divi nokrita. Neilis tika notriekts pie ze­mes no lingas izsviesta akmens. Uzbrucēju priekšā skrēja vīrs ar vilkādas cepuri galvā.

— Hei! Prom no salas! — viņš kliedza, atvēzējis roku ar šķēpu. Sai mirklī Daka bulta iecirtās mežonīgā uz­brucēja dilbā. Noelsies svešinieks nogāzās zemē. Gaisā lidoja akmeņi, šķindēja šķēpi, skanēja vīru vaidi.

Virs Karka galvas pacēlās zaraina kaujas vāle. Viņš nepaguva to atvairīt. Uzbrucēja smagais augums strauji paliecās uz priekšu, bet viņa kāja paslīdēja uz kādas koka lapas ar gļotainu gliemezi, roka sašķiebās, un vāle iebelza Karkam pa zodu. Taču viņš nepakrita un ļodzī­damies nosēca:

— Cirst vilkurīkles!

Mēness pazuda mākoņos. Tas bija baigs brīdis. Kurš savējais, kurš ienaidnieks? Kā cīnīties?

Kad mākoņi uz brīdi atsedza mēnesi, palsajā, spokai­najā gaismā naidīgo uzbrucēju priekšā iznira Orika rē­tainā seja. Pavicinājis gaisā šķēpu, viņš nokliedza: — Atkāpties!

Svešie karotāji neapmierināti ierūcās, viņu drosme bija pagaisusi. Steigā savākuši ievainotos, uzbrucēji pazuda tumsā.