Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Šaubos, vai viņš darīja to tīšām, — sacīja Vor­mings. — Viņš nebija no tālredzīgajiem. īstenībā .. .

— Ak tā?

— Šajā ziņā mūsu uzskati atšķīrās. Es viņam biju kaut kas līdzīgs aizbildnim. Jūs droši vien esat daudz pieredzējis un saprotat, ka ir tādi apstākļi. .. Bet, ja tā arī būtu bijis, maz ticams, ka viņš atmodīsies. Šis miegs izsūc lēni, taču izsūc. Acīmredzot viņš lēni, ļoti lēni un neatturami virzās pretī nāvei, vai tā nav?

— Pamodies viņš laikam būtu gaužām pārsteigts. Šajos divdesmit gados daudz kas ir mainījies. Būtu gluži tāpat kā ar Ripu van Vinklu. [1]

— Mainījies ir tiešām daudz kas, — Vormings piekrita. — Starp citu, arī es esmu pārvērties. Esmu kļuvis par večuku.

Izbisters liekuļotā izbrīnā iesaucās:

— Es gan to neteiktu!

— Man bija četrdesmit trīs gadi, kad viņa baņ­ķieri — atcerieties, jūs telegrāfējāt viņa baņķie­riem — griezās pie manis.

— Adrese bija čeku grāmatiņā, ko es atradu viņa kabatā, — teica Izbisters.

— Tātad nav grūti saskaitīt, — nobeidza Vor­mings.

Iestājās klusums. Tad Izbisters lāva vaļu ziņkārei.

— Bet ja nu viņš guļ vēl gadiem ilgi? — viņš jau­tāja un pēc brīža turpināja: — Tas mums ir jāap­sver. Jūs saprotat, vienā jaukā dienā viņa īpašums var nonākt svešās rokās.

— Ticiet man, mister Izbister, šis jautājums neliek mierā arī mani. Man nav tādu radu, kam es varētu nodot aizbildnību. Neredzēti ērmota situācija.

— Tā ir, — sacīja Izbisters.

— Manuprāt, ir jābūt kādai sabiedriskai iestādei, kādam juridiski nemirstīgam aizbildnim, jo viņš tie­šām var atmosties, kā daži ārsti domā. Es faktiski jau esmu apjautājies vienam otram sabiedriskam darbi­niekam. Bet vairāk nekas nav darīts.

— Nudien nav slikta doma — nodot aizbildnību kādai sabiedriskai iestādei, teiksim, Britu muzejam vai Karaliskajai medicīnas akadēmijai. Tiesa, izklau­sās mazliet neparasti, bet jau pats gadījums ir ne­parasts.

— Grūti pierunāt viņus, lai pārņem aizbildnību.

— Kavē birokrātisms, vai ne?

— Daļēji.

Viņi apklusa.

— Tas tomēr ir interesanti, — pirmais ierunājās Izbisters. — Procenti aug un aug.

— Protams, — teica Vormings. — Kurss aizvien ceļas.

— Esmu dzirdējis, — saviebies atbildēja Izbisters. — Viņam tas nāk par labu.

— Ja tikai viņš atmodīsies.

— Ja tikai viņš atmodīsies, — atkārtoja Izbisters.

— Bet vai jūs redzat, cik smails viņam izskatās de­guns un kā nolaisti plakstiņi?

Vormings bridi skatījās uz aizmigušo.

— Diezin vai viņš atmodīsies, — viņš beidzot sa­cīja.

— Es tomēr netieku gudrs, — sacīja Izbisters,

— no kā sākās šī letarģija. Viņš gan teica man kaut ko par pārmācīšanos. Es bieži esmu domājis par to.

— Viņš bija diezgan apdāvināts, bet pārlieku ner­vozs un jūtīgs cilvēks. Viņam bija nepatikšanas ģi­menē, šķiršanās no sievas, un, es domāju, lai aiz­mirstos, viņš pa galvu pa kaklu metās iekšā politikā. Viņš bija fanātisks radikālis, sociālists jeb tipisks liberālis, kā viņi paši mēdza sevi dēvēt, progresīvu uzskatu cilvēks. Enerģisks, kaismīgs, nesavaldīgs. Pārpūlējās polemikā, un, lūk, kas iznāca. Es atceros viņa uzrakstīto pamfletu — interesants darbs. Dīvs, neprātīgs sacerējums. Tajā bija vairāki pravie­tojumi. Daži 110 tiem nav piepildījušies, citi ir noticis fakts. Vispār iepazīstoties ar viņa atziņām, tu sāc apjaust, cik daudz negaidīta ir pasaulē. Viņam daudz būs jāmācās un daudz kas jāiemācās no jauna, kad viņš atmodīsies. Ja viņš kādreiz vispār atmodī­sies . . .

— Es dotu nezin ko, — sacīja Izbisters, — lai dzir­dētu, ko viņš teiks, ieraudzīdams visur tik daudz pār­maiņu.

— Es arī, — sacīja Vormings. — Jā, es arī. — Un negaidot, kā vecs cilvēks ar nožēlu piebilda: — Bet man nebūs lemts piedzīvot viņa atmodu.

Vormings stāvēja, domīgi lūkodamies uz vaska figūru.

— Viņš nekad nemodīsies, — Vormings beidzot sacīja nopūzdamies. — Viņš nekad vairs nemodīsies.

Vormings tomēr bija kļūdījies. Atmoda tuvojās.

Cik brīnum sarežģīta ir tāda šķietami vienkārša parādība kā apziņa!

Kurš var izsekot tās atdzimšanai, mums rītos mos­toties no miega, neskaidrajām sajūtām, kas atdzīvo­jušās saplūst kopā un savijas, pirmajām neskaidra­jām dvēseles kustībām, neapzinātā izaugšanai par apzināto, apzinātā pārtapšanai vārdos vēl neizteiktā domā, līdz beidzot mēs atkal pazīstam paši sevi? Tas, kas notiek ar katru no mums, no rīta mosto­ties, notika arī ar Grehemu, kad beidzās viņa nāves miegs. Tumsa pamazām izklīda, un viņš neskaidri nojauta, ka guļ kaut kur vārgs, nevarīgs, taču dzīvs.

Pāreja uz esamību, liekas, notiek lēcienveidīgi un iziet dažādas stadijas. Milzu iedomu tēli, kas savā laikā bijuši drausma īstenība, nenoteiktu atmiņu gūzma, spokaini radījumi, neparastas ainas, it kā no citas planētas. Kaut kādas neskaidras atbalsis, īsa saruna, kāds vārds — viņš nezināja, kam tas pieder,— gan vēlāk ienāks prātā, pārsteidzoša, sen aizmirsta vēnu un muskuļu sajūta, smaga, bezcerīga cīņa, ne­būtības bezdibeņa priekšā stāvoša cilvēka cīņa. Tad pavērās nemierīgi viļņojošu ainu panorāma . . .

Grehems juta, ka viņa acis ir vaļā un redz kaut ko neparastu.

Tas bija kaut kas balts, kaut kāda mala, varbūt koka ietvars. Mazliet pagriezis galvu, viņš pārlaida acis priekšmeta kontūrām. Tās izzuda kaut kur augšā. Grehems mēģināja aptvert, kur viņš atrodas. Vai tas nozīmētu, ka viņš ir slims? Domas bija melnākas par melnu. Viņš juta nenoteiktas bailes kā cilvēks, kas pamodies pirms rītausmas. Viņam izklausījās, it kā būtu dzirdami neskaidri čuksti un ātri attālinošos solu dipoņa.

Pagrozījis galvu, Grehems saprata, ka ir ārkārtīgi vārgs. Viņš nosprieda, ka gul gultā viesnīcā, kaut gan neatcerējās redzējis tur šo balto ietvaru. Droši vien viņš bija gulējis. Tagad viņam atausa atmiņā, ka viņš bija gribējis gulēt. Arī klints un ūdenskri­tums, pat saruna ar garāmgājēju . . .

Cik ilgi viņš bija nogulējis? Kas tā par skubīgu soļu dipoņu? Un tas uzplūstošais un atplūstošais trok­snis, kas atgādina bangu čaloņu pār oļiem? Viņš iz­stiepa nespēcīgo roku, lai paņemtu pulksteni no krēsla, kur parasti mēdza to nolikt, bet pieskārās gludai, cietai, stiklam līdzīgai virsmai. Tas notika tik negaidīti, ka Grehems bija pagalam pārsteigts. Viņš pagriezās, brīdi pārsteigts skatījās, tad mēģināja uz- slieties sēdus. Tas prasīja milzu piepūli, viņš juta reiboni, vājumu un . . . izbrīnu.

Viņš izberzēja acis. Stāvoklis joprojām palika mīk­lains, taču galva bija pilnīgi skaidra, — acīmredzot miegs bija nācis par labu. Viņš atradās nevis gultā, bet gluži kails gulēja uz ļoti mīksta un atsperīga mat­rača tādā kā stikla silē. Grehems pārsteigts konsta­tēja, ka matracis ir gandrīz caurspīdīgs un zem tā ir spogulis, kurā kā caur miglu saredzams viņa stāvs. Viņa roka — viņš nodrebēja, ieraudzīdams, cik sausa un dzeltena ir āda, — bija apsaitēta ar kaut kādu dīvainu gumijas lenti, kas, šķiet, bija iegriezusies ādā. Šī gulta atradās zaļganā stikla kastē (tā viņam vismaz likās), kuras baltais ierāmējums arī bija sākumā piesaistījis viņa uzmanību. Kastes kaktā stāvēja kāds spožs un sarežģīts aparāts, pēc izskata savāds, kaut gan termometru viņš pazina.