Herberts Velss Velss: KAD GULOŠAIS MOSTAS

— Mēģiniet naktī iemigt, — viņš sacīja, — un jūsu izmisums pagaisīs kā nebijis. Pieminiet manus vārdus.

Tagad Izbisters bija pārliecināts, ka tā ir liktenīga sastapšanās. Vēl pirms pusstundas viņš bija juties ārkārtīgi vientuļš. Turpretī tagad viņam bija veicams grūts un cēls uzdevums. Izbisters saprata to uzreiz. Vispirms šai nelaimīgajai būtnei bija vajadzīga sa­biedrība. Izbisters atlaidās uz sūnainas klints malas blakus nekustīgi sēdošajam svešiniekam un kā vien prazdams mēģināja viņu izklaidēt, bet klausītājs bija iegrimis apātijā. Viņš drūmi raudzījās uz jūru un atbildēja tikai uz Izbistera tiešiem jautājumiem un arī ne uz visiem. Taču svešais neiebilda pret šo laipno iejaukšanos viņa izmisumā.

Šķita, ka viņš ir pat pateicīgs, un, kad pēc īsa brīža Izbisters, matīdams, ka bez atbildes viņa runa draud apsīkt, ieminējās, vai viņi nevarētu kāpt lejā no kraujas un kopā atgriezties Boskāslā, lai pamie­lotu acis ar Blekapitu, svešais labprāt piekrita. Ejot viņš sāka sarunāties pats ar sevi un piepeši pagrieza bālo seju pret ceļa biedru.

— Ar ko tas beigsies? — viņš jautāja, pavēzē- dams roku. — Viss griežas, griežas, griežas. Viss griežas un griežas, griežas un griežas vienā laidā.

Viņš apstājās, vilkdams ar roku gaisā apļus.

— Viss būs labi, draudziņ, — Izbisters atteica veca paziņas tonī. — Esiet bez bažām. Ticiet man.

Vīrietis nolaida roku. Viņi kāpa augstāk gar krau­jas malu, dodamies uz zemesragu aiz Penellijas, un bezmiega mocītais bez mitas žestikulēja un izmeta atsevišķas frāzes, kas bija radušās nemiera uzvandī­tajās smadzenēs. Nonākuši līdz ragam, viņi apstājās tajā vietā, kur paveras skats uz drūmo, noslēpumaino Blekapitu, Un svešinieks apsēdās atvilkt elpu. Tik­līdz taciņa kļuva platāka, viņi sāka soļot blakus un Izbisters atjaunoja sarunu. Viņš tikko bija sācis stāstīt par grūtībām, kādas jāpārvar sliktā laikā, būvējot Boskāslas ostu, kad ceļa biedrs negaidot pārtrauca viņu.

— Man kaut kas nav kārtībā ar galvu, — sveši­nieks teica. — Vairs nav tā, kā bija. Es jūtu tādu kā spiedienu, kā smagumu. Nē, tā nav miegainība. Tas ir kaut kas līdzīgs ēnai, melnai ēnai, kas pēkšņi un ātri uzkrīt kaut kam dzīvam, darbīgam. Domu jūk­lis — atvars, kas atvars. Tas nav izstāstāms. Es tikko spēju koncentrēties un runāt ar jums par to.

Viņš kā paguris apstājās.

— Neraizējieties, draudziņ, — mierināja Izbisters. — Man šķiet, ka es jūs saprotu. Vismaz nav nekādas vajadzības stāstīt par to.

Bezmiega mocītais ņēmās berzēt acis. Izbisters mē­ģināja atsākt sarunu, tad viņam iešāvās prātā kāda doma.

— Nāciet man līdzi, — viņš teica, — pasēdēsim, uzsmēķēsim. Es parādīšu jums savas Blekapitas ski­ces. Gribat?

Svešinieks paklausīgi piecēlās un sekoja. Viņa kustības bija gausas un nedrošas, un Izbisters dzir­dēja, ka ceļa biedrs, kāpjot lejā, vairākas reizes pa­klūp.

— Nāciet iekšā, — aicinā-ja Izbisters, — un no­baudiet pāris cigaretes un dievišķo alkohola indi. Vai jūs lietojat alkoholu?

Pie dārza vārtiņiem svešais saminstinājās. Šķita, ka viņš nav drošs, vai rīkojas pareizi.

— Es nedzeru, — viņš lēni atteica, iedams pa dārza celiņu, un pēc brīža piemetināja: — Es neko ne­dzeru. Viss griežas, griežas kā ritenī…

Uz sliekšņa viņš atkal paklupa un iegāja istabā, it kā neko neredzētu.

Tad viņš smagi atkrita vienkāršā krēslā. Atspiedis galvu rokās, viņš noliecās uz priekšu un sastinga. No krūtīm viņam izlauzās apslāpēta nopūta.

Izbisters rosījās pa istabu nervozi, kā maz piere­dzējis namatēvs, izmezdams pa frāzei, kas gandrīz neprasīja atbildes. Viņš paņēma mapi, nolika to uz galda un palūkojās kamīna pulkstenī.

— Cerams, ka neatteiksieties paēst kopā ar mani vakariņas, — Izbisters sacīja, turēdams rokā neaizde­dzinātu cigareti un domādams, ka viņa viesis cieš no pārmērīgas narkotisko vielu lietošanas. — Varu piedāvāt tikai aukstu jēra gaļu, taču tā ir vienkārši lieliska. Velsas gaumē. Jā, un vēl, man šķiet, augļu pīrāgu.

Brīdi nogaidījis, viņš atkārtoja uzaicinājumu.

Viesis neatbildēja. Izbisters apstājās ar sērkociņu rokā un uzlūkoja svešo.

Klusums ieilga. Sērkociņš nokrita zemē, un neaiz­dedzinātā cigarete tika nolikta uz galda. Šķita, ka svešais ir aizmidzis. Izbisters paņēma mapi, atvēra to, nolika uz galda un, nezinādams, ko iesākt, šaubīda­mies nočukstēja:

— Varbūt.. .

Viņš palūkojās vispirms uz durvīm, pēc tam uz krēslā sēdošo viesi. Tad Izbisters, atskatīdamies uz svešinieku, uz pirkstgaliem izzagās no istabas.

Viņš klusiņām aizvēra durvis. Ārdurvis palika vaļā, un viņš izgāja dārzā un palika stāvam pie kur­pīšu krūma. No šīs vietas pa atvērto logu varēja redzēt svešinieku, kas aizvien vēl sēdēja, atspiedis galvu rokās. Viņš nebija pakustējies.

Pa ceļu ejošie bērni apstājās un ziņkāri raudzījās uz mākslinieku. Kāds jūrnieks pasveicināja viņu. Izbisters nosprieda, ka viņa gaidošā poza laikam izliekas neparasta. Smēķējot viņš varbūt izskatīsies dabiskāk. Viņš izņēma no kabatas pīpi un tabak- maku un sāka lēnām stampāt pīpē tabaku.

— Savādi, — viņš nočukstēja mazliet neapmieri­nāts. — Katrā ziņā jāļauj viņam izgulēties.

Viņš sparīgi uzrāva sērkociņu un aizsmēķēja.

Šajā mirklī viņš izdzirdēja tuvojamies dzīvokļa saimnieci, kas ar aizdedzinātu lampu nāca ārā no virtuves. Izbisters pagriezās un, pametis saimniecei ar pīpi, apstādināja viņu uz viesistabas sliekšņa. Viņš mēģināja čukstus paskaidrot, kas notiek, jo sieviete nezināja, ka pie viņa kāds atnācis. īsti neno­ticējusi viņam, saimniece ar visu savu lampu iegāja atpakaļ, bet Izbisters, pietvīcis un juzdamies drusku neērti, paslēpās aiz verandas stūra.

Kad pīpe jau sen bija izdzisusi un visapkārt sāka laidelēties sikspārņi, ziņkāre beidzot guva virsroku un viņš ielavījās atpakaļ tumšajā viesistabā. Atvēris durvis, viņš apstājās. Svešinieks sēdēja kā sēdējis, viņa stāvs iezīmējās pret logu. Vakars bija kluss, tikai no tālienes, no mazajiem kuģīšiem, kas pārva­dāja šīferi, atlidoja matrožu dziesma. Uz tumšā pa­kalnu fona taisni un nekustīgi slējās kurpīšu un del- fīniju pīķi. Piepeši Izbisters satrūkās, noliecās pār galdu un ieklausījās. Nelāgās aizdomas izvērtās pār­liecībā. Pārsteigumu nomainīja bailes.

Krēslā sēdošais cilvēks neelpoja!

Izbisters lēni un klusi apgāja apkārt galdam, divas reizes apstādamies un ieklausīdamies. Beidzot viņš uzlika roku uz krēsla atzveltnes un noliecās, tā ka viņu galvas gandrīz saskārās.

Tad Izbisters noliecās vēl zemāk, lai ielūkotos ap­meklētājam sejā. Viņš nodrebēja un iekliedzās. Acu vietā viņš ieraudzīja tikai baltumus.

Viņš ielūkojās vēlreiz un redzēja, ka acis ir vaļā, bet zīlītes paslēpušās zem plakstiņiem. Izbisters no­bijās. Viņš sagrāba svešinieku aiz pleca un sapuri­nāja.

— Vai jus guļat? — viņš skaļi uzsauca. — Vai-jus guļat?

Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka cilvēks ir miris. Izbisters sarosījās, sāka šaudīties pa istabu, uzgrūdās galdam un piezvanīja.

— Nesiet, lūdzu, ātrāk lampu! — viņš sauca gai­tenī. — Ar manu draugu nav labi.

Viņš atgriezās pie nekustīgi sēdošā svešinieka, vēl­reiz saņēma to aiz pleca, sapurināja un uzrunāja. Saimniecei ienākot ar lampu, istabu piepildīja dzel­tenīga gaisma. Izbistera seja bija bāla, kad viņš pa­griezās pret sievieti.