Herberts Velss - DIEVU EDIENS

Kādu brīdi milzeņu bars pastāvēja, kā jau vistām parasts, pakašņājās pa zemi, domīgi klukstēdamas, viena pat ņēmās rūpīgi knābāt ārsta bišu stropu, bet tad visas, lempīgi gāzelēdamās, vējam spalvas puri­not, lēkšiem vien joza uz Eršotas pusi un Hiklij- bravā vairs netika manītas. Netālu no Ēršotas vistas uzdūrās īsti piemērotai barībai — kāļu laukam un sāka tos aizrautīgi knābāt, taču drīz vien jau krita par upuri pašas savai slavai.

Milzīgo mājputnu negaidītā parādīšanās acumirklī izraisīja dīvainu reakciju — cilvēkiem radās neat­vairāma tieksme aurot, skraidīt un mētāt dažādus priekšmetus, un pavisam drīz jau turpat vai visi Hik- lijbravas vīriešu kārtas iedzīvotāji, arī dažas dāmas, apbruņojušies ar dažnedažādiem sitamiem un dau­zāmiem daiktiem, devās vajāt milzu vistas. Tās tika aizdzītas līdz Eršotai, kur tieši todien svinēja kaut kādus svētkus, un Eršotas iedzīvotāji milzenes sagai­dīja kā līksmās dienas cienīgu noslēgumu. Uz vistām šaut sāka pie Findonbīčas, bet arī tikai ar skrotenī- cām. Saprotams, ka tik lieli putni par skrotīm jeb­kurā daudzumā pat aci nepamirkšķina. Pie Seven- oukas vistas izklīda kur kurā, bet viena labu laiku kladzinādama trakā steigā joza gar krastu, turēda­mās blakus un dažbrīd pat aizšaudamās garām pēc­pusdienas satiksmes tvaikonim, kura pasažieri norau­dzījās neredzētajā radījumā kā brīnumā.

Ap pulksten pussešiem divas vistas veikli notvēra Tonbridžas cirka īpašnieks, — ar cepumiem un maizi viņš ievilināja putnus sprostā, kas stāvēja tukšs pēc atraitnēs palikušas dromedāru mātītes nāves …

Kad nelaimīgais Skiners tovakar no Dienvidaus­trumu vilciena izkāpa Eršotā, metās jau krēsla. Vil­ciens bija nokavējies — gan pavisam nedaudz, — un misters Skiners par to izteica aizrādījumu stacijas priekšniekam. Iespējams, viņam šķita, ka stacijas priekšnieks kaut kā zīmīgi viņā paskatās. Pavisam īsu brītiņu vilcinājies, misters Skiners aizlika roku mutei priekšā un, kā noslēpumu uzticēdams, apjau­tājās, vai todien «kaut kas» nav noticis.

— Ko jūs gribat zināt? — apvaicājās stacijas priekšnieks, vīrs, kam balss skanēja skaļi un izteik­smīgi.

— Nu, vai nav dirdēt par laptenēm un tamlīdīgi…

— Mums nu gan nebija laika domāt par lapte­nēm, — stacijas priekšnieks viņu izmēdīja. — Pietika ar jūsu pasprukušajām vistām. — Un viņš izgāza pār misteru Skineru jaunākos notikumus ar vistām tieši tā, kā dažkārt mēdz izgāzt logus politiska pretinieka namam.

— Par mitit Tkineri jūt neko neetat dirdējit? — Skiners mēģināja pārtraukt kodolīgās informācijas un dzēlīgo piezīmju krusu.

— Ne prātā nenāk! — atcirta stacijas priekšnieks, it kā, pat kaut ko zinādams, viņš nepūlētos lieki tērēt vārdus.

— Vajadēt notkaidrot, kat tur lētiet, — sacīja misters Skiners, kopdamies drīzāk projām, lai vairs nedzirdētu stacijas priekšnieka secinājumus par at­bildību, kas jāuzņemas tiem, kuri pārbaro vistas …

Kad misters Skiners devās cauri Eršotai, viņu uz­runāja kāds kaļķu cepļa strādnieks no Henkijas, apvaicādamies, vai viņš varbūt meklējot savas vistas.

— Vai jūt neetat kaut ko dirdējit par mitit Tki­neri? — jautāja misters Skiners.

Kaļķu deģis — viņa vārdus precīzi necentīsimies atkārtot — atbildēja, ka viņu vairāk gan interesējot vistas …

Bija jau pavisam tumšs — cik vien tumša var būt neapmākusies jūnija nakts Anglijā, — kad Skiners vai, pareizāk sakot, viņa galva pa durvju spraugu parādījās krodziņā «Pie jautrā lopu dzinēja» un sa­cīja:

— Tveiki! Vai neetat dirdējuķi tāt patakat par manām vitām?

— Un kā vēl! — atbildēja misters Falčers. — Kas tur ko dzirdēt, ja viena no tām pasakām ielauza ma­nai kūtij jumtu, bet otra izsita caurumu mācītāja kundzes lecektīm … tas ir … piedošanu … siltum­nīcai.

Skiners ienāca krogā.

— Iedodiet kaut ko dūķat uttaitīķanai, — viņš sa­cīja. — Kārtu ģinu ar ūdeni, tat tik ir ko vērt.

Un ikviens centās viņam pastāstīt, ko zināja par vistām.

— Apģēlojietiet! — dvesa Skiners.

— Vai par mitit Tkineri nevient neko nav dir­dējit? — viņš jautāja brīdī, kad iestājās klusums.

— Nav gan, — atbildēja misters Viterspūns. — Pat domājis nav. Ne par viņu, ne jums mēs nav domājuši.

— Vai tad jūs šodien nemaz mājās neesat bijis? — apjautājās Falčers, paceldams galvu no alus kausa.

— Ja kāds no tiem pasprukušajiem putniem iecir­tis viņai ar knābi, — misters Viterspūns iesāka, ļau­dams, lai katrs patstāvīgi iztēlojas šausmu ainu…

Visiem klātesošajiem šķita, ka notikumiem pārba­gātajai dienai iznāktu īsti atbilstošs noslēgums, ja viņi dotos līdzi Skineram palūkot, vai ar misis Ski- neri patiešām nav kas lēcies. Šādās reizēs nekad nevar zināt, kur uzsmaidīs laime ieraudzīt kaut ko interesantu. Taču Skiners, atspiedies pret leti un dzerdams džinu, kamēr viena acs maldījās gar pude­lēm bufetē, bet otra neatņemdamās blenza mūžībā, pats palaida šo izdevību garām.

— Domāt, ar tām mildu laptenēm ķodien nekādat klipat nav gadījuķāt? — viņš jautāja, tīši izlikda­mies bezrūpīgs.

— Pietika liku likām, ko rauties ar jūsu vistām, — atbildēja Falčers.

— Domāt, tāt jau kaut kur aidlidojuķat, — teica Skiners.

— Kas — vistas?

— Et gan vairāk domāju par tām laptenēm, — sa­cīja Skiners.

Un tad ar apsvaru, kas saceltu aizdomas pat nedēļu vecam zīdainim, rūpīgi izceldams gandrīz ikvienu izraudzīto vārdu, viņš apvaicājās:

— Domāt, nevient nav neko dirdējit par kādiem titiem lieliem radījumiem? Par mildu tuņiem, kaķiem vai tamlīdīgiem ērmiem? Ja jau parādījuķāt lielāt vitat. un laptenet… — Skiners palaida smiekliņu, lai visi saprot, ka viņš runā tāpat gara laika pēc.

Taču Hiklijbravas vīru sejās tūdaļ iegūla rūpju izteiksme. Falčers pirmais izteica vārdos domu, kas nodarbināja visu prātus.

— Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vis­tām … — iesāka Falčers.

— Kā tad! — piekrita Viterspūns. — Kaķis, kas spētu mēroties ar šiten tām vistām …

— Tas jau būs tīģeris, — sacīja Falčers.

— Lielāks nekā tīģeris, — teica Viterspūns.

Kad beidzot Skiners pa vientuļo taciņu devās pāri paugurainajam klajumam, kas stiepjas starp Hiklij- bravu un drūmo ieplaku priežu aizvējā, kur dziļā tumsībā milzu mežvītenis klusu, bet neatlaidīgi cen­tās pārmākt izmēģinājumu fermu, — viņš bija pa­licis viens. Sarunas biedru interese tālāk vairs ne­sniedzās.

Skaidri varēja redzēt, kā viņš uzkāpj kalnā, kā tumšais stāvs izslējās pret apvārsni, kur blāvs un bezgalīgs plešas debesu jums, un pēc tam pazūd tumsā, no kuras, šķiet, nemūžam vairs neatgriezīsies. Viņš aizgāja nebūtībā. Vēl šobaltdien neviens ne­zina, kas notika ar Skineru pēc tam, kad viņš pazuda aiz kalna kraujas. Kad pēc brīža abi Falčeri un Viter­spūns, nelāgu nojautu dzīti, arī uzkāpa kalnā un pa­lūkojās turp, kur aizgāja Skiners, viņu jau bija apņē­musi nakts tumsa.

Trīs vīri stāvēja cieši plecu pie pleca. Tumšajā mežā, kas paslēpa fermu viņu acīm, nedzirdēja ne skaņas.

— Viss kārtībā, — iztraucēdams klusumu, ierunā­jās jaunais Falčers.

— Nevienu gaismiņu nemana, — sacīja Viter­spūns.

— No šejienes jau nevar saskatīt.

— Ir sacēlusies migla, — piebilda vecais Falčers.