Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

— Ā, tu gribi nomirt orbītā un pamest mani likteņa varā?! Paldies! Vārdu sakot, lasies pie velna! — Govors piecēlās. — Kad arī es nevarēšu vairs strādāt, tu izklās­tīsi man savus uzskatus par nemirstību. Tikai ievēro: nemirstīgie nebūs tādi kā tu un pat ne tādi kā es. Viņi būs mūžam jauni, saproti? Nu, dabiski, ar gadiem viņi kļūs gudrāki. Pagaidām tas diemžēl ne visiem izdodas. Serjogin, nogādājiet viņu mājās. Ej, veco zēn, ej — kād­reiz vakarā es tevi noteikti apciemošu.

— Labi. — Sirmgalvis šķita samierinājies ar savu lik­teni. — Tu, Govor, kā redzams, neesi brīnumdaris. Bet es no tevis gaidīju brīnumu.

— Uz kurieni jūs aizvest? — Serjogins vaicāja. — Es tūlīt visu nokārtošu.

— Pēc iespējas tālāk. Tas ir jūsu pašu interesēs. Jo, kamēr mani neaizvedīs ārpus atmosfēras, jums nebūs viegli no manis atkratīties. Es nākšu atkal. Tātad — uz drīzu redzēšanos, Govor! Kosmodromā…

Pēdējos vārdus viņš teica jau durvīs.

— Nu, — Govors norūca, — ja mani nekavētu laba audzināšana, es tagad gāztu jums ar pirmo priekšmetu, kas pagadītos pie rokas. Bet, ja jūs strādātu pie Gerta, tad, varu derēt, viņš jūs fiziski iznicinātu šai pašā mirklī.

— Es nezināju…

— Vajadzēja zināt.

— Bez tam — man viņa žēl.

— Neko teikt, labs attaisnojums! Kam gan viņa nav žēl?! — GovOrs brīdi stāvēja, cieši sakniebis lūpas un skaļi šņākdams. — Pēdējā laikā viņam nervi vairs netur. Drūms atgādinājums visiem večiem, Serjogin, un it īpaši tiem, kas dabūjuši prāvākas radiācijas devas… Lai gan… Pa­tiesību sakot, es pats esmu vainīgs. Nevajadzēja pie viņa iet…

— Bet jūs taču pie viņa negājāt, — Serjogins iebilda.

— Pie kā tad?

— Pie pilota, protams.

— A… — Govors pavīpsnāja. — Es jau pirmīt teicu, ka jūs vienmēr visu atceraties. Kur ir šis pilots? Es, ce­rams, neesmu viņu nobiedējis?

— Esmu šeit, — balss 'no istabas kakta atsaucās.

— Lieliski. Tātad jūs neesat nobijies? Lūdzu, nāciet līdzi. Parunāsimies kabinetā. Jūs arī, Serjogin. Jā… pie­dodiet, kāds bija jūsu uzvārds?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Nu jā, Rogovs. Jums vajadzēs mūs, večus, atvainot. Mani un to, kuru es, prasti runājot, izdzinu. Arī viņš kādreiz bija pilots. Un turklāt itin pie­klājīgs. Viņam pat bija otrā klase. Bet… Tempora mu- tantur… Jā, veči dažkārt ir neciešami. Tas jums jāievēro, ja gribat strādāt kopā ar mani. Un ne tikai tāpēc, ka es… Lūdzu, sēdieties! Kaut ko tonizējošu? Kā vēlaties… Es gan izdzeršu. Serjogin, jums, cerams, īpaša uzaicinājuma nevajag? Tātad, jā, ne tikai tāpēc, ka esmu vecs. — Go­vors ērtāk iekārtojās krēslā, pagrozīja pirkstos glāzīti un ielūkojās tajā kā okulārā. — Mani trūkumi nepārsniedz šai vecuma kategorijai parasto līmeni. Bet mums ir jā­strādā galvenokārt ar večiem. Ar tiem, kas dzīvo visilgāk. Mēs nodarbojamies ar gerontoloģiju, — varbūt esat dzir­dējis par tādu zinātni? Mūsu institūts risina šīs problēmas kosmosā; jūs taču zināt, ikvienā — gan lielā, gan mazā — kosmosa nostūrī ir savi īpatnēji apstākļi, kādu citur nav. Un mēs cenšamies noskaidrot, vai šie apstākļi dažādās kombinācijās varētu paildzināt cilvēka mūžu un varbūt pat… Vārdu sakot, mēs meklējam cilvēkus, kuru pie­redze nepārprotami liecina, ka tajā vai citā vietā pastāv mums vajadzīgie apstākļi. Ja tādus cilvēkus atradī­sim. .. — Viņš nolika glāzi uz galda, un Serjogins atvieg­loti nopūtās. — Vārdu sakot, mums ļoti bieži jālido. Ilgi dzīvojošo cilvēku uzskaite pat Saules sistēmā vēl ir visai nepilnīga. Tātad esmu jūs brīdinājis… Jūs tas nebiedē, ka būs jālido bieži?

— Nē, — sacīja Rogovs.

— Lieliski. Jums arī nav iemesla baidīties: jūsu izskats to pierāda. «Sigma-super» klases kuģi jums, protams, ir zināmi?

— Jā, — Rogovs piekrita un pēc brītiņa piebilda:

— Vairāk gan teorētiski, taču nupat esmu mēnesi prakti­zējies Kosmiskajā rezervē. Šie kuģi parādīj as, kad es biju pārtraucis lidot.

— Vai ilgi neesat lidojis?

— Diezgan ilgi.

— Ilgi, Serjogin, vai dzirdat? Hm… Sakiet, Rogov, — kādās trasēs jūs lidojāt?

— Starpzvaigžņu.

— Daudz? — Serjogins jautāja.

— Pagaidiet, Serjogin, tagad runāju es! Saprotams, ka daudz! Citādi viņš nebūtu ekstraklases pilots. Vai zināt, Rogov, es tomēr nesaprotu, kā jūs varēja norīkot tik necilā darbā. Ekstraklases pilotu skaits, šķiet, nav pārāk liels?

— To ir apmēram divdesmit.

— Un visi viņi lido hipertelpā, — Serjogins piezīmēja.

— Kā jums ar darba iemaņām trijās dimensijās?

— Es gandrīz visu laiku esmu strādājis trīsdimensiju iz­platījumā.

— Ļoti labi, — Govors secināja. — Izsmeļoša atbilde. Vai jūs vēl kaut ko gribat jautāt, Serjogin?

— Jā. Cik ilgi jūs neesat lidojis? Precīzi.

— Pagaidiet, Serjogin. Ko jums dos skaitļi? Nu, pieņem­sim, ka viņš nav lidojis piecus gadus. Iegūtie refleksi taču neizzūd… Bet kāpēc jūs neesat lidojis? Tas ir svarīgāk.

— Apprecējos, — Rogovs atbildēja. — Dzīvoju uz Ze­mes. Atpūtos, var teikt.

— Saprotu. Cilvēkam nepieciešama pārmaiņa … Tagad ģimenes dzīve jums, acīm redzot, apnikusi un jūs nolē­māt …

— Nē. Nevarētu teikt, ka apnikusi…

Kaut kas Rogova balsi lika sarunas biedriem vērīgāk pa­lūkoties uz viņu. Nē, viss bija kārtībā. Stalts, plecīgs vīrs — ne vecāks par četrdesmit gadiem, ar gludu seju un atlētiski veiklām kustībām. Un tomēr kaut kas viņa balsī… Vai tā nebija rūgta pārākuma apziņa?

— Hm… Bet kāpēc tad jūs, augstā stilā runājot, nolē­māt vēlreiz atstāt cilvēces šūpuli?

Rogovs paraustīja plecus.

— Saprotu. Jums nav viegli atbildēt. Savā ziņā tas pat ir labi: jūsu vēlēšanās tātad ir dabiska, organiska …

— Vai bērnu jums daudz? — Serjogins painteresējās. — Un vai sievai nav iebildumu?

— Bērni izauguši. Sieva nomira.

— Piedodiet, — Serjogins saminstinājās.

— Nē, atļausiet! — Govors sašuta. — Ko nozīmē — pie­dodiet? Un kā tas jāsaprot — sieva nomira? Mums ir gan­drīz simtprocentīga normālā mūža garantija. Katrs cilvēks tagad nodzīvo līdz savai bioloģiskajai vecuma robežai, bet jūs sakāt — nomira! .

— Acīm redzot, — Rogovs paskaidroja, — viņa bija sa­sniegusi bioloģisko robežu.

— Kādā vecumā, ja nav noslēpums?

— Kāds gan te varētu būt noslēpums? — Rogovs pa­brīnījās. — Viņai bija simt divi gadi.

Pat allaž savaldīgais Serjogins nespēja apspiest smiek­liņu, tiesa, viņš steigšus ieklepojās, mēģinādams to slēpt. Toties Govors pat nepasmaidīja.

— Jūs mani pārsteidzat, — viņš iesaucās. — Simt divi gadi? Piedodiet, bet cik tad jums gadu?

— Divi simti divdesmit septiņi, — Rogovs mierīgi at­bildēja.

— Nē taču, — Govors saviebās. — Mūs neinteresē re- latīvistiskie gadi, kas pagājuši uz Zemes, kamēr jūs lidojāt gandrīz ar gaismas ātrumu. Mēs gribam zināt jūsu reālo, fizisko vecumu, saprotat? Gadus, kurus jūs esat nodzīvo­jis! Vai tas jums ir skaidrs?

— Kāpēc ne, — Rogovs teica. — Pilnīgi skaidrs.

— Tātad…

-— Man ir divi simti divdesmit septiņi gadi. Skaitot arī relatīvistiskos — krietni pāri par trim simtiem.

Govors satvēra glāzīti un ar blīkšķi nolika to uz galda.

— Paklausieties, Serjogin, — viņš dusmīgi sacīja. — Ko jūs man esat atsūtījis? Es lūdzu pilotu, bet mūsu draugs Rogovs, liekas, ir mistifikators. Divi simti divdesmit sep­tiņi gadi? Kāpēc ne vairāk?