Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

Dažus mirkļus vēlāk arī Igors aptvēra sirmgalvja ieceri: tā kā Dzērves nebija izdevies noķert iepriekš izliktajos slazdos, viņš gribēja tagad uzmest slazdu vienai no Dzēr­vēm, kad tā atradīsies kuģim vistuvāk.

Rādītāju bultiņas ietrīcējās, kad varens delta lauka sa­blīvējums izšāvās no kuģa mežģīņveidīgajām antenām. Un atkal divi cilvēki noliecās pār ekrānu.

Neredzams tīkls bija izpleties tieši vidū starp divām Dzērvēm. Aizmugurējai nenovēršami vajadzēja sapīties tā enerģētiskajos audos …

Nē, ne velti sirmgalvis daudzus gadus bija rakņājies pa filmotēkām un ierakstu glabātavām, ne velti ar vissarež­ģītāko vienādojumu sistēmām pārslogojis skaitļojamās mašīnas; viss bija aprēķināts pareizi — Dzērves ātrums samazinājās tieši tā, kā tam vajadzēja samazināties, un drīz vien melnais audekls kā piesiets karājās kuģa tu­vumā.

Mīklains un neizprotams nezināmas vielas vai enerģi­jas sablīvējums šķita sastindzis deltavizora redzes laukā. Bet šis sastingums bija tikai šķretams. Lai apjaustu, kāda c>ņa patlaban noritēja starp dīvaino matērijas formu un kuģa enerģētisko sirdi, pietika paskatīties uz zaļgani mir­gojošajām skalām, uz kuru fona kā drudža lēkmē kratījās rādītāju bultiņas. Un cilvēki skatījās. Skatījās tik ilgi, ka­mēr bultiņas pamazām nomierinājās, apliecinot, ka Melnā Dzērve beidzot ir sagūstīta un tās pretestība pil­nīgi pārvarēta. Sirmgalvis triumfēdams pacēla roku, bet jauneklis gatavojās uzsākt mežonīgu gaviļdeju. Tikai vē­lēšanās atkārtoti pārliecināties par savu uzvaru lika abiem vēlreiz paskatīties uz ekrānu.

Viņi zināja, ka ieraudzīs tikai Melno Dzērvi, kas neva­rīgi sastingusi kuģa tuvumā. Konusam jau vajadzēja at­rasties ārpus redzes lauka, jo kuģis joprojām lidoja ne­daudz lēnāk par Dzērvēm. Taču konuss arvien vēl atra­dās redzes laukā, un tas bija nesaprotami.

Dzērves šķita apstājušās. Tās, acīm redzot, pielāgoja savu ātrumu kuģa gaitai! Bet šāds manevrs bija iespē­jams tikai vienā gadījumā: proti, ja visas Dzērves būtu saistītas ar to, kas iekļuvusi viņu izliktajās lamatās. Pa­tiesību sakot, nebūtu nekāds brīnums, ja izrādītos, ka tās kaut kādā veidā ir saistītas. Taču arī šāds izskaidrojums nebija pieņemams. Delta ģeneratoru jaudas taču ne­pietika, lai aizturētu pat divas Dzērves, kur nu vēl visu melno kāsi!

Un tomēr Dzērves bija apstājušās! Varētu likties, ka tās gaida atpalikušo biedreni. Varētu, ja vien šie enerģi­jas lauka sablīvējumi būtu spējīgi kaut ko gaidīt un ja tiem būtu kaut kādi biedri… Dzērves nekustīgi karājās izplatījumā, bet atpalikušais melnais audekls bija sastin­dzis divus tūkstošus metru no kuģa. Arī kuģis likās apstā­jies, kaut gan cilvēki zināja, ka tas kopā ar Dzērvēm katru sekundi par simt piecdesmit tūkstošiem kilometru attālinās no Zemes.

Igors jau gribēja teikt, ka šī nekustība viņam nez kā­pēc sevišķi nepatīk, kad sirmgalvis ar enerģisku rokas mājienu piespieda viņu klusēt. Pavēries norādītajā vir­zienā, jauneklis pieliecās cieši jo cieši pie ekrāna.

Dzērvju kāsis beidzot it kā sakustējās. Varbūt tas pat nebija apstājies? Varbūt nezināmu spēku ietekmē šie de­bess ķermeņi tikai bija mainījuši virzienu un tagad attā­linājās, joprojām palikdami deltavizora redzes laukā? Igors vēl nepaspēja aptvert, cik nejēdzīgs ir šāds izskaid­rojums, kad ekrāns skaidri parādīja, ka viņš maldās.

Konuss tikai nupat bija sācis kustēties. Pareizāk sakot, nevis konuss, bet gan atsevišķas tā sastāvdaļas. Radās iespaids, it kā atpalikušās Dzērves dēļ tagad izjuktu visa ierinda. Melnie audekli pārkārtojās un pēc brīža konusa vietā izveidoja kaut ko līdzīgu cilindram. Pēkšņi Igoram iešāvās prātā, ka arī dzīvas būtnes droši vien tā sapul­cētos, lai kaut ko apspriestu. Taču nākamajā mirklī izira arī cilindrs. Līdz ar to sabruka fizikas likumu pēdējās pa­liekas. Sirmgalvis pacēla rokas, it kā gribēdams atgaiņā­ties no uzmācīga, ļauna murga.

Dzērvju ierindas yairs nebija. Bija tikai atsevišķi melni, plandoši audekli, kas šķietami haotiski izklīda telpā. Drīz deltavizora redzes laukā palika tikai viena vienīga Dzērve — tā, ko savās ķetnās bija satvēruši delta slazda varenie ģeneratori. «Laiks pievilkt šo noslēpumaino vei­dojumu tuvāk un izpētīt to,» — sirmgalvis noliecās pār vadības pulti. Taču tai pašā mirklī ģeneratori iedūcās augstākā toņkārtā un vecais izmēģinātājs atrāva roku no pults, it kā būtu pieskāries pie nokaitēta metāla.''

— Vai jūs kaut ko saprotat? — viņš nomurmināja. — Ieslēdziet plašā pārskata ekrānus!… — Un tūdaļ pats tos ieslēdza.

Šauri delta staru kūlīši, izlauzdamies no daudzajām kuģa antenām, ietriecās izplatījumā. Uzzibsnīja un atkal satumsa ekrāni. Dīvainā kārtā tajos vairs neredzēja ne­vienu zvaigzni.

Pasaule bija kļuvusi absolūti melna. Melna un klusa. Šajā pasaulē kauca tikai delta ģeneratori un. trīcēja mēr­aparātu bultiņas. Tās trīsēja tik intensīvi, ka jauneklis ar visu ķermeni izjuta rādītāju saspringumu. Delta ģene­ratoru dziesma kļuva arvien žēlabaināka — varenās ma­šīnas, šķiet, sūdzējās par to, ka nezināmu iemeslu dēļ tām kļūst arvien grūtāk noturēt gūstekni. Bet tai pašā laikā šī dziesma apliecināja, cik tas ir labi, ka antiviela kuģa konteineros netiek izolēta ar delta lauku, jo, pieaugot neciešamajai slodzei, tie kuru katru brīdi varēja apklust. Apmēram tā cilvēki izprata ģeneratoru melodiju. Bet, ka­mēr jauneklis veltīgi lauzīja galvu, meklēdams iespēju atvieglot ģeneratoru darbu, sirmgalvis par to, liekas, pat nedomāja. Viņš nespēja atraut acis no plašā pārskata ek­rāniem.

Melnums ap kuģi sakļāvās arvien ciešāk. Un šis mel­nums nebija nekas cits kā vien tās pašas Dzērves, kas, ielenkušas kuģi no visām pusēm, tagad lēni, bet neatvai­rāmi tuvojās tam… Sirmgalvis nomurmināja kaut ko par ķermeņu mijiedarbību labilās sistēmās, kurās, līdzsvaram zūdot, izraisās dažādas perturbācijas. Taču varēja just, ka arī viņš pats ne visai tic šādam izskaidrojumam. At­rast citu viņam diemžēl vairs nebija laika.

Ģeneratori iekaucās spalgi jo spalgi. Pasaule kļuva pa­visam šaura. Melnie audekli ielenca kuģi tik cieši, ka va­dības centrālē sāka it kā pietrūkt gaisa. Rādītāju bultiņas trīcēja arvien drudžaināk. Pēkšņi ģeneratoru kaukšana pārvērtās par griezīgu svilpšanu. Gigantiskā pārslodze lika mašīnām rīstīties. Kaut kas daudz varenāks par kuģa delta lauku nepārprotami centās izjaukt ģeneratoru darba ritmu. Melnie audekli tagad atgādināja vēja piepūstas buras. To nekustība bija kā klusums pirms vētras, un pārtraukumi ģeneratoru darbā šķita tikai priekšspēle tam, ko varēja sagaidīt visai drīz.

— Jāsamazina spriegums! — jauneklis iesaucās un iz­stiepa roku pret ekrānu, kas joprojām bija necaurredzami melns. Sirmgalvis nicīgi papurināja galvu. Tad jauneklis pats metās pie pults. Taču Vecākais aizšķērsoja viņam ceļu un ar bargu, pavēlošu žestu lika atgriezties savā vietā.

— Jāstrādā! — sirmgalvis kā skaldīt noskaldīja. — Jāstrādā, kamēr vēl ir laiks!

Ko šie vārdi nozīmē, Igors saprata tikai dažas sekundes vēlāk, kad adata — šaurs virzītu delta staru kūlis bija sa­gatavots darbam. Šī adata spēja izlauzties cauri jebkādai dabiskai vai mākslīgai aizsardzības sistēmai. Tā līdzinājās skalpelim ķirurga rokās… Vecākais sākotnēji laikam bija iecerējis divus eksperimenta posmus: vispirms iz­taustīt Dzērves ar vielisku zondi, bet, ja atklātos, ka šie veidojumi nav vieliskas dabas, pamēģināt tos zondēt ar staru adatu, kurai nenovēršami vajadzēja izjaukt ener­ģijas sablīvējuma iekšējo līdzsvaru un izraisīt tā pilnīgu vai daļēju sabrukumu… Tagad viņš, acīm redzot, bija nolēmis no pirmā posma atteikties. Gan tāpēc, ka nešau­bījās par savas hipotēzes pareizību, gan arī tāpēc (un tas bija galvenais), ka diviem mēģinājumiem varēja nepietikt laika. Delta adatas trieciens… Sirmgalvja roka jau snie­dzās pēc staru fokusēšanas slēdža, un jauneklim tikai pē­dējā mirklī krītot izdevās to atvirzīt.