Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

— Visapkārt, — Juris dziedāja, — stalti koki, lai gan iespējams, ka tie nemaz nav koki. Un augšā liela, dzel­tena saule. Cik šeit tveicīgs! Bet tur stāv Koļins, lielais hronofiziķis. Viņš rauc uzacis. Viņš ir dusmīgs. Ko viņš pateiks man? Ko izdarīs? …

— Tūlīt to uzzināsi, — Koļins caur zobiem norūca. — Taču vispirms, lielais māksliniek, pasaki, kas nosvili­nāja mūsu hronokāra restu?

— Kas nosvilināja restu? — Juris apstājās desmit so­ļus no Koļina, vairs neizrādīdams ne mazāko vēlēšanos tuvoties viņam. — Kā lai es to zinu? … Varbūt Līna… Vai Ņina… Vai Zoja… Ei, nenāc klāt! — Pēdējos vār­dus solists nobēra zibens ātrumā.

Koļins saviebās.

— Labāk neuzvelsim vainu citiem. Vienmēr ir lietderī­gāk atzīties pašam.

— Ko lai dara, — Juris žēlabaini iebilda, — ja es tie­šām nezinu, kas sadedzināja restu? — Viņš cik spēdams iepleta zilās acis, un tagad ne vien tās, bet pat vasaras raibumi, kas klāja puiša seju kā zvaigznes skaidras, nak­snīgas debesis,- šķita protestējam pret tik drausmīgu, ne­pelnītu apvainojumu. — Vai tad es neprotu vadīt hro- nokāru?! Un, ja protu, tad taču ir skaidrs, ka es nevarēju to izdarīt! Loģiski? Kā tu domā? …

Koļins nepakustējās, tomēr viņa izskats joprojām ne­vēstīja nekā laba. Juris nopūtās.

— Protams, esmu gatavs tev palīdzēt, augsti godātais vadītāj. Ja vēlies, pašrocīgi apmainīšu restu. Lai notiek! Man vienmēr ir nācies labot to, ko citi salauž. Tāds ir mans liktenis… — Jaunekļa seja izstaroja cildenu mieru un pašaizliedzību, it īpaši, kad viņš piebilda: — Toties traukus manā vietā lai nomazgā Vans Sajezi.

Vieglprātība plus vīrišķības trūkums… Ir gan rak­sturs! Koļins nopūtās. Cik labi būtu ekspedīcijā, ja neva­jadzētu visu laiku noņemties ar šo puisi, kas spēja kuram katram samaitāt garastāvokli…

— Būt tev par priekšnieku ir ļoti apšaubāms prieks,— viņš sacīja, bargi uzlūkodams jaunekli. — Starp citu — es pacentīšos šo faktu atspoguļot arī ekspedīcijas darba pārskatā.

— Es taču jau eju, — Juris steidzīgi nomurmināja. — Kur glabājas mūsu rezerves resti?

— Tas ir jāzina katram ekspedīcijas dalībniekam! — Koļins, ar pūlēm valdīdamies, paskaidroja. — Jāzina tā, lai — naktī pamodināts, ne mirkli nedomādams — varētu atbildēt: «Rezerves resti glabājas kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi.» Cilvēks, kas to nezina, nevar piedalī­ties ekspedīcijā uz Zemes pagātni. Saprati?

— Protams, kā tad! — Juris izmeta un, trīs reizes pa- lēcies uz vienas kājas, aizjoza pie hronokāra.

Koļins pašūpoja galvu, pagriezās un lēni aizsoļoja uz otro pozīciju, kur no rīta vēl bija stāvējis Sizova hrono- kārs. Tur viņš apsēdās uz nogāzta stumbra un iegrima do­mās.

Kad darbi veicās, varēja atļaut sev tādu atelpas brīdi: pasēdēt tāpat vien un vērot, kā līdzīgi strautiņam klusi burbuļo plūstošais laiks. Šeit, dziļajā mīnusā, tālajā, ne­iedomājami tālajā Zemes pagātnē tas bija jūtams skaid­rāk nekā jebkur. Sirds neviļus sažņaudzās, domājot par daudzajiem gadu miljoniem, kas ekspedīciju šķīra ņo priekpilnās tagadnes. Tur — īstā dzīve… Bet neko da­rīt, astronauta vieta ir kosmosā, hronofiziķa vieta — mī- nuslaikā.

Precīzāk — vienā no laika šahtām, kur, pateicoties ma­zākam vides blīvumam, ielauzties pagātnē ir vieglāk nekā citur. Un šahtā numurs divi, mezozoja līmenī, patlaban arī atradās šī ekspedīcijas grupa.

Tai vajadzēja noskaidrot, kāpēc radiācijas līmenis uz mūsu planētas šajā laikmetā atkal krasi mainījies, un uz­zināt, vai tieši šī iemesla dēļ toreiz izmiruši gigantiskie rāpuļi. Salīdzinot vairāku — gan tuvākā, gan arī vēl tā­lākā pagātnē strādājošo — grupu iegūtos datus, varētu noteikt, kā radiācijas lēcieni ietekmē evolūcijas procesu, un — pats galvenais*— izdibināt, kas īsti izraisa tādus lēcienus: pārnovu uzliesmojumi vai citi — pagaidām ne­zināmi faktori.

Tāpēc ekspedīcijā piedalījās zoologi un botāniķi, radio- fiziķis un astronoms, un, saprotams, hronofiziķi. Un arī Jurka, kas patiesībā vēl nebija zinātnieks, bet ļoti gri­bēja par tādu kļūt.

Tomēr diezin vai tas viņam izdosies. Kaut gan puisim, liekas, ir tieksme uz zooloģiju, taču tieksmes vien nepie­tiek, vajadzīgs raksturs. Un tā viņam nav. Turklāt Juris nesaprot, ka zinātne ir nopietns darbs, nevis jautra ro­taļa …

Labi, ka tādu puišu ekspedīcijā nav vairāk. Gan tajā grupā, kas, pārvietodamās hronokārā par miljoniem gadu turp un atpakaļ, pētī silūra trilobītu uzplaukumu un bojā eju, gan abās grupās, kuras atrodas samērā tuvākā pa­gātnē, strādā tikai nopietni ļaudis.

Sevišķi grūti ir pēdējām: katrā — pa vienam cilvēkam. Petjka un Ters. Abi vientuļi. Tik vientuļi, cik vien cil­vēks var būt, ja no otra to šķir gadu miljoni…

Kaut gan, patiesību sakot, mēs visi šeit esam vientuļi. Ja atgadītos kas nopietns, mums nelīdzētu ne pagātne, ne arī nākotne… Hm… Vai puisis tiešām jau paspējis apmainīt restu? Tik ātri?

Juris palēkdamies skrēja šurp. Viņa lūpas rotāja uz­varētāja smaids. — Tātad apmainījis, — nodomāja Ko­ļins. — Viss kārtībā. Labi, ka Sizovs aizbraucis. Citādi viņš noteikti nebūtu nocieties, neizmetis sarkastisku pie­zīmi par dažu mīnushronistu sagatavošanas kvalitāti. Taču Sizovs droši vien jau tuvojas tagadnei. Izdarīs pro­filaktisko remontu un atvedīs enerģiju …

Koļins aizspieda ausis. Nē, šoreiz tas nebija tirano- zaurs, bet gan Juris, kas lika izskanēt apdullinošam kau­jas saucienam.

— Pietiek, — Koļins īgni norūca. — Man jau skaidrs…

— Diez vai. — Juris pavīpsnāja. — Varbūt augsti go­dātais priekšnieks man paskaidros, uz kāda pamata viņš piedalās ekspedīcijā?

Koļins sarauca uzacis. Atkal šie muļķīgie joki…

— Tam, kas nezina, kur glabājas rezerves resti, taču nav tiesību piedalīties ekspedīcijā, vai ne?

— Nu, un?

— Augsti godātais vadītājs to, acīm redzot, nezina. Kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi restu nav. Tur vispār nekā nav. Sekcija ir tukša. Rests glabājās citā sek­cijā, virs durvīm. Un, ja vien man nebūtu tāda pēdu dzinēja talanta, priekšniecībai nāktos krietni pasvīst…

— Pagaidi ar savu tarkšķēšanu, — Koļins viņu nepa­cietīgi pārtrauca. — Par kādu sekciju tu fantazē? Virs dur­vīm restu nekad nav bijis. Sainis glabājas tur, kur es teicu.

— Var jau būt. Tikai saiņa tur nav. Un nav arī citur. Es atradu vienu vienīgu restu. Tur, kur es teicu.

Koļins piecēlās un rūpīgi nopurināja bikses.

— Tūlīt es tev parādīšu …

Platiem soļiem viņš devās pie hronokāra, jau iepriekš iztēlodamies, kā tūlīt no skapīša izvilks plakano saini, kas drošības dēļ pārklāts ar melnu, valkanu masu, pabā­zīs šim pienapuikam restu zem deguna un sacīs… un sa­cīs… un…

Viņa rokas iztaustīja sekciju: sākumā lēni un mierīgi, tad ātrāk un beidzot pavisam ātri, ar trīcošiem pirkstiem. Iebāzt skapītī vienlaikus galvu un rokas nevarēja, tāpēc Koļins izvandīja sekciju, pagriezis seju sānis un savilcis to sasprindzinātā grimasē. Pēc brīža viņš atliecās, izbrīnā paskatījās uz plaukstām un teica:

— Nekā nesaprotu …

Juris smīkņāja. Koļins tikmēr sāka pārmeklēt nākošo sekciju. Uz grīdas tika izlidināti aizsargtērpi un veļa, tad — konservi, trauki un citi virtuves piederumi. Kravas tilpnē sekciju bija daudz, un Koļina seja kļuva aizvien drūmāka. Beidzot bija iztukšots arī pēdējais skapītis. Uz grīdas pacēlās kārbu, burku, drēbju, kasētu, rezerves ba­teriju, pannu un tamlīdzīgu priekšmetu piramīda. Restu tajā nebija.