Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.

— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?

Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uz­virmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz mugu­ras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.

— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?

— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.

— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!… Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?

— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.

— Vai jūs to redzējāt?

— Redzējām. Bet…

— Nu?

— Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaig­znīti.

— Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?

— Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astrono­miskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.

— Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lie­liski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?

— Nevarēju, — Arve sacīja. — Hronokārs pagalam. Un arī visa saimniecība. Radiācijas lēciena brīdī ener­ģētiskie ekrāni neizturēja… Bet cilvēki veseli.

Koļina seja, šķiet, pārakmeņojās. Priecīgais smaids tajā sastinga kā lava pēc vulkāna izvirduma.

— Palikuši akumulatori, — Arve lietišķi konstatēja. — To pietiks apmēram divpadsmit stundām. Mēs pārāk cieši tuvojāmies mirklim, kad notika radiācijas lēciens… Starp citu, es nedomāju, ka zvaigznīti mēs nebūtu pama­nījuši. Tās vienkārši nebija.

— Nieki… — Koļinu pašreiz nodarbināja daudz no­pietnākas problēmas. — Mums jāizlemj, ko tagad darīt…

— Atvediet enerģiju, — Arve sacīja. — Mēs paši to nespēsim; darba pilnas rokas. Divpadsmit stundās jūs no­teikti pagūsiet… Es tā arī teikšu savējiem.

Koļins gribēja Arvi aizturēt. Bet, kamēr viņš cēla roku, sirmais zinātnieks jau bija uzlicis ķiveri un gaiss atkal uzvirmoja tai vietā, kur Arve tikko bija stāvējis.

— Pulcēšanās signālu… nekavējoties! — Koļins, gan­drīz nekustinādams lūpas, norūca.

Tā ir nolāpīta situācija. Mēs ceļojam svešā pagātnē, bet neko būtisku mainīt tur nevaram. Vēl jo mazāk mēs to varam savā pagātnē. Pārāk niecīga spiedienu star­pība … Notikumus aptverošais laiks ir tik blīvs, ka tajā var ielauzties, vienīgi izmantojot gigantisku spiediena starpību. Par pašu notikumu ietekmēšanu nav ko sap­ņot — tā prasītu tādus enerģijas daudzumus, kas nekad nav bijuši un diezin vai jebkad būs cilvēces rīcībā. Tā­dēļ ari nevar atgriezties un brīdināt draugus, lai tie ne­līstu peklē. Tāpat diemžēl nav iespējams sasiet rokas un kājas šim slīmestam, lai…

Koļins pietupās un ar pirkstiem aizspieda ausis. Pulcē­šanās signāls! Pat tiranozauru rēcieni, salīdzinot ar to, izklausījās kā liriska vakara dziesma …

Pirmās no biezokņa iznāca meitenes — notašķītiem ap­ģērbiem, saskrāpētām rokām un jautrām sejām. Apkrāvies ar dažādiem instrumentiem, viņām sekoja Vans Sajezi.

— Visi sanākuši? — Koļins pārlaida klātesošajiem ašu skatienu. — Nu tad klausieties! Pirmo reizi, kopš pieda­lāmies ekspedīcijās, esam nokļuvuši tādā situācijā… Tā ir… ļoti nepatīkama… jā, ļoti nepatīkama apstākļu sa­gadīšanās. Arve, Homfelds un Džordans silūrcT guvuši lie­lus panākumus. Te ir ziņojums… — Viņš uzlika roku ka­batai, it kā gribēdams ar šo žestu apliecināt savu vārdu patiesīgumu. — Bet… grupu piemeklējusi nelaime. Tā zaudējusi hronokāru un enerģijas rezerves. Aizsargek- rāni darbosies vēl divpadsmit stundas… Sizovs, kā jūs zināt, atgriezīsies tikai pēc trim diennaktīm. Grupai draud dehronizācija.

— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…

— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…

— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs ne­esam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hro­nokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciā­lists …

— Tūlīt paskaidrošu. Būtībā tas ir uzdevums no ele­mentārās laika teorijas mācību grāmatas. Mērķis: glābt ekspedīcijas rezultātus un, protams, ari tās dalībniekus. Līdzekļi: šeit, mezozojā, esošie enerģijas krājumi un mūsu hronokārs. No trim ekspedīcijas mašīnām var rēķināties tikai ar šo.

— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.

— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — di­vām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.

Ņina nopūtās.

— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…

— Tātad šī izeja neder.

— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriez­ties arī vēlāk.

Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rā­dīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu. Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…

— Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.

— Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.

— Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to ne­būs grūti.

— Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.

Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

— Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģi­nāt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pus­ceļā …

— Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …

— Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — bū­tībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …

— Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu pa­spēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņem­šanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …

— Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.

— Citas izejas mums diemžēl nav. Ar maksimāli at­vieglinātu hronokāru jāmēģina atgriezties tagadnē. Ener­ģijas konteinerus Sizovs tikmēr būs jau iekrāvis un va­rēs tūlīt steigties atpakaļ. Tad viņš noteikti paspēs.