Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

— Atceros … — jaunākais atkārtoja. — Jūs bijāt tur …

— Jā, es tur biju.

— Uz «Sogdiānas»…

— Atkal jūs jaucat. Es izmēģināju «Džordāno». Tas bija «Beta-0,5» klases kuģis. Mēs sasniedzām Eiridiki un devāmies atceļā…

— Jūs, liekas, gribējāt kaut ko teikt par draudzību? — jaunākā balsī skanēja viegls aizvainojums. — Arī tagad taču gadās, ka draugi iet bojā. Vai atceraties Korinteru? Uz šīs planētas aizgāja bojā visa kolonija…

— Jā, mēs vēl neprotam paredzēt novu uzliesmoju­mus, — sirmgalvis atbildēja, — bet es nešaubos: kādreiz iemācīsimies arī to. Starp citu, novas un pārnovas uz­liesmo ļoti reti.

— Bet vai tad kuģa avārija toreiz nebija retums?

— Retums? Protams, arī toreiz kuģi tik bieži vairs ne­gāja bojā. Turklāt «Sogdiāna» bija gluži jauns, lieliski konstruēts kuģis…

«Sogdiānai» bija spēcīgāki dzinēji un varenāks aiz- sarglauks. Tā straujāk uzņēma ātrumu. Un drīz vien «Džordāno» manāmi atpalika.

Tajā dienā, kad attālums starp kuģiem sasniedza des­mit astronomisko vienību un sakariem bija jāpārtrūkst, «Džordāno» pilotu, dabiski, pārņēma skumjas. Viņš pār­raidīja «Sogdiānai» tradicionālo tīra izplatījuma novēlē­jumu un sāka gaidīt. Atbildei vajadzēja pienākt pēc trim stundām. Taču jau pēc pusstundas pienāca nelaimes signāls.

«Džordāno» kāpināja ātrumu līdz iespējamā robežai un nepārtraukti raidīja telpā izsaukuma signālus. No «Sog- diānas» pilota ziņojumiem varēja spriest, ka noticis vis­briesmīgākais — delta lauka ģeneratori sākuši niķoties un vairs nav pakļāvušies izmēģinātāja gribai. «Sogdiā- nas» konteineros delta lauku lietoja antivielas izolēšanai. Tas bija jauninājums, jo agrāk šajā nolūkā izmantoja magnētisko lauku.

Kaut gan «Sogdiāna» bremzēja ar maksimālu intensitāti, «Džordāno» to panāca tikai pēc desmit stundām. Panāca, lai vēl pēdējā brīdī pilots no droša atstatuma ieraudzītu, ka tumšais kuģa korpuss pēkšņi pārvēršas par spilgtu zvaigzni.

* * *

— Vai jums kādreiz ir gadījies novērot anihilācijas reakciju izplatījumā? — sirmgalvis jautāja. — Nē? Tādā gadījumā nenovēlu jums to arī turpmāk. Tas nav sevišķi patīkams skats. It īpaši, ja eksplodē kuģis, kurā lidojusi… lidojis jūsu draugs… Neciešami zils spīdums ilga nepilnu sekundi, pēc tam izslēdzās teleuztvērēju drošinātāji. Bet arī šā niecīgā laika sprīža pietika, lai acīs sariestos asaras un uz brīdi es kļūtu pilnīgi akls …

Viņš atkal pievērsās ekrānam, lēni pagrozīja noskaņo­juma regulatorus un apklusa. Igors nopūtās, piecēlās un atstāja vadības centrāli. Balts gaitenis, kura plašums atgādināja promenādi, veda gar daudzām durvīm. Aiz tām kādreiz atradās kajītes. Tagad kajīšu vietā bija iebū­vēti delta lauka ģeneratori. Visspēcīgākie, kādus cilvēki jebkad radījuši. Tieši ģeneratoru dēļ viņš par katru cenu bija gribējis tikt šajā kuģī. Un tā paša iemesla dēļ viņš arī bija ar mieru paciest visus dīvainā sirmgalvja untumus.

Savā kajītē Igors paņēma divas tenisa raketes un caur salonu devās atpakaļ uz vadības centrāli. Vecākais jo­projām sēdēja ekrāna priekšā un paklusām dziedāja senu dziesmu. Dziedāja slikti, mazliet aizsmakušā balsī, bet droši vien dziesma viņam patika. Igors skaļi aizvēra dur­vis. Sirmgalvis pat neatskatījās. Ekrāns apgaismoja viņa grumbās savilkto pieri un gludi noskūtos vaigus.

— Gaitenī lieliski varētu spēlēt tenisu. Varbūt uzspē­lēsim kādu partiju? Mājās es to darīju katru vakaru…

Sirmgalvis, acīm redzot, neuzskatīja par vajadzīgu at­bildēt. Viņš tikai mazliet sarauca uzacis. Jauneklis vēl­reiz nopūtās, apsēdās iepretim filmotēkai un pievilka tu­vāk katalogu.

— Jāprot gaidīt, — Vecākais pēkšņi ierunājās. — Lūk, es to protu… Ko jūs, piemēram, zināt par Visuma Mel­najām Dzērvēm? Nekā? Protams, nekā! Un tomēr tas ir ievērojami vairāk, nekā toreiz zināja jebkurš no mums. Jūs vismaz zināt, ka tādas ir. Mēs nezinājām pat to.

… «Sogdiāna» pārvērtās par izstarojumu. Tas nebija pirmais gadījums, kad kuģis eksplodēja pasaules telpā, bet vienīgais, pēc kura palika kāds liecinieks. Eksplozijas cēloņi nebija zināmi, un mēs pat nevarējām iedomāties, kādā virzienā tie būtu meklējami, jo arī toreiz kļūmes ar kuģu mehānismiem tik pēkšņi vairs nemēdza notikt. Atce­rieties — ak tā, jūs, protams, to nevarat atcerēties — ka lidojumus uz citām planētu sistēmām atļāva tikai tad, kad astronautikas pirmā problēma bija galīgi atrisināta.

— Ātrums! — jaunākais nenocietās, neiestarpinājis kaut vārdu.

— Ātrums? Nē! Tā ir mūsdienu problēma. Es runāju par citu. Toreiz par astronautikas pirmo problēmu uzska­tīja lidojuma drošību. Un tieši šai sakarā tika izvirzīta hi­potēze par nezināmas izcelsmes enerģētiskiem laukiem, kuri paralizējot zvaigžņu kuģu dzinēju un antivielas kon­teineru aizsargvairogus. Pēc katastrofas ar «Sogdiānu» kļuva skaidrs, ka tie ir delta lauki.

— Ja nemaldos, tā bija jūsu hipotēze …

— Ja nemaldos … — Sirmgalvis skumji pašūpoja galvu. — Jaunieši nekad nekā nezina… Toreiz es vēl nebiju īsts zinātnieks. Vispārīgos vilcienos šī hipotēze radās ag­rāk. Vārdu sakot, kad manas acis atkal kļuva redzīgas, tur vairs nebija ko redzēt. Un tad es ieraudzīju…

Starp citu, vai esat ievērojis, kā lido dzērves? Kaut gan jūs varējāt to arī neievērot. Purvu uz Zemes atlicis maz. Un arī dzērvju vairs nav daudz… Pirmīt jūs par tām ieminējāties droši vien tāpat, aiz gara laika. Tad, lūk, dzērves parasti lido kāsī.

Sirmgalvis apklusa. Zemes dzērves — rudenīgi dzidrs dzeltenums, rīta salnas sudrabotas pļavas un gaisā spār­nots kāsis, kas ik reizes aiznes līdzi kaut ko lielu, neat­gūstamu — tava mūža gadu. Mūsu jaunības Zeme… Zeme, kuras vairs nav, bet kura tik bieži mums rādās sap­ņos, liekot sirdij notrīsēt neizsakāmās ilgās. Savādi. Tu pazīsti ne tikai Zemi. Arī svešu planētu smiltīs ir iemītas tavas pēdas. Un tomēr par savu dzimteni vienmēr uz­skati šauru Zemes stūrīti, savas jaunības Zemi, kuras de­besīs ik rudeni aizslīd dzērvju kāsis …

— Jā, kāsī lido daudzi putni, — jaunākais piebilda. — Tātad uz ekrāniem jūs ieraudzījāt…

— Patiesībā tas bija mazliet savādāk, — sirmgalvis precizēja. — Es neieraudzīju nekā, tikai pamanīju, ka pie­peši nozūd dažas zvaigznes. Pēc brīža tās atkal parādījās. Es nezināju, kas izraisījis šo aptumsumu, bet, goda vārds, man likās, pati kosmosa telpa sprādziena vietā sašķīdusi driskās un nu atkal lēni savienojas. Teikšu atklāti — es nebrīnītos, ja tā būtu noticis. Kaut gan pati doma, ka iz­platījums varētu plīst, šķiet pagalam aplama. Taču šajā gadījumā es jutu, ka gluži nejauši esmu saskāries ar kaut ko jaunu, nezināmu, noslēpumainu… Zināt, reizēm ir tāda sajūta …

— Zinu, — jaunākais sacīja. — Es zinu…

Un tiešām — viņš zināja. Kurā katrā laboratorijā pēc uzbudinātām sejām un starojošām acīm tūdaļ var pateikt: šeit cilvēki ir saskārušies ar nezināmo. Tavas Zemes cil­vēki. Tās Zemes, no kuras tu pazīsti vēl tikai niecīgu da­ļiņu, bet sapņos redzi to visu: Zemi, kurā ir bezgala daudz iespēju diendienā kaut vai mazliet, kaut vai tikai ar pirkst­galiem pieskarties nākotnei, sajust tās elpu, — mūsu nā­kotnes Zemi…

— Labs ir. Pieņemsim, ka jūs zināt… Bet tas arī bija viss, ko es redzēju. Pat teleuztvērēju ultravioletajos un infrasarkanajos diapazonos man neizdevās ieraudzīt nekā cita, izņemot šo īslaicīgo dažu zvaigžņu aptumsumu. Pēc tam es iedarbināju dzinējus, aplidoju visu katastrofas ra­jonu un, nekā neatradis, devos mājup. Tikai vēlāk, pār­lūkodams deltavizoru ierakstus, kuriem lidojumā nebiju pievērsis uzmanību, jo uzskatīju, ka šajos apstākļos tie diezin vai būs noderīgi, pārlūkodams šos ierakstus, es pirmo reizi saskatīju Dzērves.