Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

Bregs atbildēja:

— Droši vien viņiem derdzās leģendas. Viņi gribēja izgulēties vai pasēdēt, iemērkuši kājas ūdenī. Viņu kuģī taču nav strauta.

Nostiprinājuši kravu, abi uzkāpa augšā un novilka ska­fandrus.

— Jā, — sacīja Sīvers. — Uz Japeta viņi atrada strautu. Bet ainava bija draņķīga.

— Tas viņiem nebija svarīgi, — iebilda Bregs. — Vi­ņiem bija vajadzīga Zeme. Bet tagad pievērsīsimies darba terapijai: apmaini šos automāta blokus.

— Labs ir, — Sīvers steidzīgi piekrita, izņēma blokus un sāka to vietā iemontēt jaunus. Nometis uz grīdas kār­tējo nosvilināto detaļu, viņš pēkšņi iesaucās: — Nē, tas nevar būt! Tie nebija viņi. Tur nebija cilvēka ar uzvārdu Krajs. Noteikti nebija! Vari pārbaudīt rokasgrāmatā! — No atvilktnes, kurā glabājās instrukcijas un tehniskās pa­ses, viņš izvilka biezu sējumu un pasniedza Bregam. — Še, skaties!

— Kāpēc? — Bregs atbildēja. — Es arī tāpat tev ticu.

— Nav, — sacīja Sīvers. — Saproti, nav!

— Bet pameklē šo uzvārdu citā vietā, — Bregs do­mīgi ierunājās. — Pārbaudi, vai tāds nav bijis «Lidojošās Zivs» apkalpē.

— «Lidojošās Zivs»?

— Jā, tās pašas, kura neatgriezās.

Paraustījis plecus, Sīvers atšķīra grāmatu. Viņš atrada nodaļu par «Lidojošo Zivi», izlasīja to un ilgi klusēja.

— Kas viņš tur bija? — Bregs pēc brīža jautāja.

— Stūrmanis, — Sīvers, tikko kustinādams lūpas, at­bildēja.

Abi atkal klusēja.

— Viņi nolaidās, — teica Bregs. — Nolaidās, lai glābtu Krāju, vienīgo, kas bija palicis dzīvs. Tā tam arī jābūt.

— Nolaidās uz Liganta un … atkal startēja?!

— Tā iznāk, — sacīja Bregs. — Ne uzreiz, protams… — Viņš noliecās, paņēma nākošo bloku un sāka to iztīt no iesaiņojuma.

— Tātad dzīvi ir palikuši tikai trīs, izglābto ieskaitot? Un viņi spēja vadīt kuģi?

— Jā, — atbildēja Bregs. — Gulēt viņiem nebija laika.

— Bet, bet, — Sīvers sarauca pieri, — atgriezties taču vajadzēja astoņiem!

Bregs skumji paskatījās uz Sīveru.

— Mēs esam optimisti, — viņš teica. — Un, dzirdot skaitli «trīs», labprāt pieņemam, ka trīs ir gājuši bojā un

3i

ka atgriezīsies astoņi. Taču reizem iznāk otrādi. — Viņš paņēma no Sīvera bloku un to rūpīgi nostiprināja.

— Pēc tavām domām — labāk būt pesimistam? — Sī­vers aizvainots jautāja.

— Nē. Tikai optimismam šai gadījumā ir cits pamats: trīs cilvēki atgriezušies no turienes, no kurienes saskaņā ar visiem likumiem atgriezties nevarēja neviens! — Bregs pieskrūvēja automāta paneli, novāca instrumentus un teica: — Varam lidot.

— Krajs ir akls, — Sīvers teica, — viņš nekad vairs ne­redzēs zvaigznes. Es domāju, ka redzi viņš zaudējis rak­tuvēs.

— Nē. — Bregs pakratīja galvu. — Raktuvju tuvumā piloti nekad neatstāj kuģus. Tur cilvēku vispār nav, tikai automāti.

Sīvers piemiedza acis.

— Klausies, — viņš jautāja, — ja tu būtu visu laiku bijis kopā ar mani,vai tu būtu uzminējis, kas viņi tādi ir?

Bregs brīdi vilcinājās:

— Domāju, jā. Manās acīs katrs pilots ir varonis. Pat tāds, kas nav bijis uz Liganta, bet tikai vedis rūdu no Ja- peta uz Titānu. Arī sistēmā daudz kas var atgadīties…

Sīvers nolieca galvu.

— Ko man sacīs uz Zemes? — viņš murmināja. — Mani tagad nekur vairs nesūtīs.

— Kāpēc ne? — Bregs mierināja. — Gan jau sūtīs… pēc kāda laika. Bet viņi — viņi gan nekad vairs neatgriezī­sies Saules sistēmā un nenolaidīsies uz Japeta. Tā notiek tikai reizi mūžā, un mūsu lidojums droši vien būtu varējis beigties citādi. — Viņš vairākas reizes iededzināja un no­dzēsa navigācijas ugunis, signalizēdams «Uzmanību!», kaut gan lejā nepalika neviena, kam šis brīdinājums būtu vajadzīgs.

— Es gribēju… — Sīvers izmisis ierunājās.

— Ko tu man skaidro! — Bregs viņu pārtrauca.

Tad pilots uzlika roku uz startera, un tūdaļ automātiski ieslēdzās drošības sistēma.

— Darbojas, — Sīvers vāji pasmaidīja.

— Tagad darbosies ilgi, — Bregs atbildēja. — Vēro ekrānus…

Izplatījums ir bezgalīgs — nevis tukšums, kādu cilvēki iedomājās senatnē, bet gan kosmiska telpa, kurā brāzmo enerģijas lauku virpuļi, telpa, kas zvaigžņu tuvumā it kā ieliecas un tālu no masīvajiem spīdekļiem atkal iztaisno­jas, neaptverama vide, kurā kuģis pazūd tikpat viegli kā protons okeānā.

Kuģis bija mazs. Viegls un slaids, plaši ieplestu mež- ģīņveidīgu konstrukciju spārnots, tas kā lidojoša zivs uz­šāvās pār gravitācijas vētru bangām, bremzēja un, ieti­nies varenu aizsarglauku plīvuros, traucās tālāk — uz priekšu, bēga un līkumoja, tomēr neatlaidīgi turpināja uzsākto ceļu. Kuģa korpusa kristāliskās zvīņas blāvi vi­zēja Galaktikās zvaigžņu mirdzumā.

Tiesa, arī izplatījums reizēm šķita mierīgs. Taču kuģa iekšienē miers un klusums valdīja vienmēr. Pat tad, kad tas šķērsoja subgalaktisko gamma staru plūsmu un automātu artērijās virmoja miljoniem elektroimpulsu, ko­mandpunktā, salonā un kajītēs nekas neizjauca rāmo no­skaņu; zaļgandzeltenās sienas atspoguļoja maigi izklie­dētu gaismu, bet matētie griesti un baltā grīda izstaroja tādu pašpaļāvību un mieru, kādu ļaudīm spēj iedvest tikai absolūti balta virsma. Mehānismu lielum lielā daļa bija apslēpta kuģa dzīlēs, tāpēc kibernētisko ierīču drudžaino steigu kosmonauti nejuta, tāpat kā neuztvēra nemitīgo sprādzienu orģijas dzinēju sprauslās.

Mierīgi bija arī cilvēki — tie divi, kas atradās kuģī. Viens no viņiem tāpēc, ka nenieka nezināja par bries­mām, ar kādām saistīts lidojums, otrs — tāpēc, ka šīs briesmas pazina pārāk labi. Un tas bija gluži dabiski, jo vienīgi šajos zināšanu polos ir iespējams patiess miers.

Aparātu vienmuļā melodija šķita gandrīz nedzirdama komandpunkta klusumā, ko tikai retumis pārtrauca sarunas, kuras parasti izbeidzas teikuma vidū un atsakas tā­pat — no teikuma vidus …

— Savas vārdamāsas tās tomēr neaizstās… — nolie­cies pār filmotēku, jaunākais pēkšņi sacīja.

Vecākais neatbildēja. ŠI vīra prasme klusēt likās tik­pat fenomenāla kā viņa vecums. Asais skatiens, gludā sejas āda, vingrās kustības — viss liecināja par jaunek­līgu možumu un spēku. Tikai vērīgi raugoties, varēja pamanīt, ka viņa smagnējos plakstos iegūlies nogurums. Tikai uzmanīgi ieklausoties, varēja sadzirdēt, ka viņa vārdi dažkārt neviļus pārvēršas par čukstiem. Un tikai pamazām radās pārliecība, ka šis cilvēks ir ļoti, ļoti vecs. Bet tad vēl jo grūtāk bija ticēt, ka viņš ir tas pats Ve­cākais, kura vārds iemūžināts gan prozaiskās mācību grāmatās, gan poētiskās leģendās — turklāt ne vien Sau­les sistēmā, bet arī citos Galaktikas novados.

Garajās klusēšanas stundās jaunākais paspēja atmiņā pārcilāt daudzus šo leģendu fragmentus. Tā viņš guva aizvien pilnīgāku priekšstatu par vīru, kas savas tālās jaunības dienās bija devies izplatījumā un joprojām ne­bija no turienes atgriezies. Nebija atgriezies tāpēc, ka mē­nešos un pat gados, ko Vecākais lidojumu starplaikā pa­vadīja uz Zemes, viņš — tā vismaz ļaudis apgalvoja — domājis tikai par izplatījumu un arī uz dzimtās planētas redzējis tikai zvaigžņotus sapņus …

Sirmgalvis bija izmēģinātājs. Un, ja senatnē lidmašīnu izmēģinātāji lielākoties bija ne vien lidotāji, bet arī inže­nieri, tad zvaigžņu kuģu izmēģinātājam vēl jo vairāk va­jadzēja būt kosmonautam un reizē — zinātniekam. Tā bija izmirstoša, gandrīz jau izmirusi profesija. Aizvien mazāk palika cilvēku, kas arvien ātrākos, pilnīgākos kuģos vie­natnē šķērsoja izplatījumu: vienatnē tāpēc, ka sabiedrība varēja atļauties riskēt ar daudziem automātiem, bet ne­kādā ziņā — ar daudzu cilvēku dzīvībām.