Vladimirs. MIHAILOVS: Viņi atvēra durvis

Gaidīt vajadzēja ilgi; cilvēki, domājams, atradās tālu, turklāt zināms laiks bija nepieciešams, lai kāds no viņiem pagūtu uzvilkt skafandru. Beidzot lūka lēni atvērās; uz šīs vecās mašīnas — kuģim noteikti bija vairāk nekā des­mit gadu, lai gan kosmosa mašīnu mūžs lielāko tiesu nav garāks par suņa mūžu — lūka nevērās vis uz leju, vei­dojot platformu, un arī nepašķīrās uz abām pusēm, bet gan, šarnīrsviru vilkta, atvirzījās uz iekšu. Kādreiz šādas konstrukcijas lietoja, un, ja parakņātos atmiņā, droši vien izdotos atcerēties, kad īsti un kādos kuģos. Bet Sīveram šobrīd nebija ne vaļas, ne patikas kavēties atmiņās; vi­ņam bija konkrēts, pie tam ļoti svarīgs uzdevums, un mākslu koncentrēties Sīvers bija apguvis jau sen.

Uz ievilktā vāka fona parādījās cilvēks skafandrā; spriežot pēc garā auguma, tas bija stostiķis. Izstiepis uz priekšu kreisās rokas saliekto delnu, viņš ar labās rā­dītājpirkstu paklaudzināja pa lodziņā redzamo pulksteni un draudīgi pavicināja pirkstu, acīm redzot, likdams no­prast, ka viņiem atvēlētais laiks nav beidzies. Sīvers no­žēloja, ka nebija agrāk painteresējies, kāda diapazona viļņus rūdas vedēji izmanto sakaru uzturēšanai skafan­dros. Mirkli padomājis, viņš arī parādīja savu pulksteni un dažas reizes novēcināja tam pāri plaukstu, it kā teik­dams, ka laikam patlaban nav nekādas nozīmes un viņa nācienam ir pavisam cits iemesls. Pēc tam pastiepa stosti- ķim mazo urbi un ar diviem pirkstiem apzīmēja vajadzīgo diametru, likdams saprast, ka tas varētu būt lielāks par pieciem milimetriem. Garais brītiņu vilcinājās, tad, droši vien uzminējis reportiera vajadzību, paņēma urbi un ar žestu aicināja Sīveru ienākt tamburā. Sīvers jau gribēja pārkāpt slieksni, bet, palūkojies uz savu dozimetru, no šī nodoma atteicās: kuģī fonam noteikti jābūt augstākam nekā ārpusē, un jau šeit tas bija pietiekams, lai ar to va­jadzētu rēķināties. Sīvers noraidoši pamāja ar roku. Ga­rais saprata, tūdaļ atkāpās, un lūkas vāks atkal pavirzī­jās uz priekšu, noslēdzot ieeju kuģī.

Minūtes piecpadsmit nācās pagaidīt: Sīvers šo laiku pavadīja lejā, netālu no kuģa — tur kā nekā fons bija vājāks.

Beidzot lūka no jauna atvērās. Gārais iznāca uz sliekšņa, pagaidīja, kamēr Sīvers uzkāpj augšā, pasniedza repor­tierim mazo urbi un vēl vienu — tieši tādu, kāds bija va­jadzīgs. Pateicības žestā Sīvers piespieda rokas pie krū­tīm, bet garais atbildes vietā paklanījās. Mazā spuldzīte, kas bija iedegusies, tiklīdz atvērās lūka, apgaismoja sliek­sni un trapa augšējo pakāpienu; vārs gaismas stariņš krita arī uz vecmodīgo, gandrīz lodveida ķiveri un ļāva saburtot pusizdzisušu vārdu, no kura bija saglabājies tikai balsiens «Sau…». Sīvers zināja, ka zem viņa ķiveres prožektora ar zelta krāsu uzsmidzināts kuģa nosaukums «Lādoga». Acīm redzot, rūdas vedēju dēvēja par «Sauli» vai tamlīdzīgi. Labi vēl, ka ne par «Galaktiku» — vecos laikos pat sīkiem kuģīšiem mēdza dot dižus, skanīgus vārdus. Sīvers pacēla roku atvadu sveicienam un devās prom, bet garais no sliekšņa vēl labu bridi lūkojas viņam pakaļ.

Kaut gan urbis bija manāmi notrulināts, darbs tagad veicās ātrāk. Pēc stundas kanāls zem stacijas durvīm bija izurbts, kabelis ievilkts un Bregs to noblīvēja ar vakuumā ātri sacietējošu masu. Sīvers atviegloti uzelpoja.

— Esam nopelnījuši pa kokteilim, — viņš iesaucās.

— Neatteikšos, — piekrita Bregs.

— Atnes. Vispār mums, liekas, nāksies mobilizēt «Lādogas» resursus: astronauti diezin vai gribēs dze­sēt slāpes ar tādu suslu, kādu dzēruši tie trīs no «Sau­les». " v

— Kāpēc no «Šaules»?

— Tā laikam sauc viņu kasti. — Sīvers iesmējās un sāka pārcilāt kabeļa neskaitāmās dzīslas.

Viņš pieslēdza telekameru tālvades pulti, tad monitoru, pašas kameras un jau ķērās pie «Lādogas» raidstacijas tālvades pults, kad beidzot Bregs atnesa glāzes ar dze­sēto sulu maisījumu.

— Vai bārmens bija sabojājies? — jautāja Sīvers, ņem­dams glāzi.

— Nē, — Bregs sacīja. — Es ilgi lauzīju galvu, bet šo nosaukumu nevaru atcerēties. «Saule» — nē, tādu no­teikti nekur neesmu sastapis.

— Un tomēr «Saule». Tā tur bija rakstīts. Dziestoša saule. Vai vēl labāk: Saules aptumsums. Korpuss tā apsvi­lināts, ka baidījos uzsist pa bortu — likās, urbis tam va­rētu izskriet cauri. Tiesa, tur, kur bija strādājis pulētājs, metāls atkal sācis spīdēt. Tāpēc šoreiz viņi, acīm redzot, vēl aizvilksies sveikā līdz Titānam, bet nākošajā reisā, varu derēt, inspektors viņus nelaidīs. — Sīvers apskatīja radiostacijas fidera dakšu. — Mazliet izļodzījusies. Tūlīt nostiprināšu, bet tu tikmēr atpūties, jo vajadzēs vēl uzstā­dīt kameras ārpusē. Vai arī labāk uzstādi kameras un pēc tam atpūties, — Sīvers veicīgi rīkojās ar skrūvgriezi. — Kameras uzstādīt tu taču proti?

— Ne jau pirmo gadu lidoju ar telereportieriem, — atrūca Bregs un kārtējo reizi devās uzvilkt skafandru.

Sīvers palīdzēja viņam apģērbties un atkal ķērās pie darba. Bregs paņēma divas kameras un nozuda tamburā.

Sīvers izolēja salaiduma vietu un vēroja, kā mīkstā lenta salīp, veidojot cietu apvalku. Tad ieslēdza radiostacijas tālvades pulti un kā pēdējo pievienoja monitoru strāvai un antenas kabelim. «Nu viss ir kārtībā,» viņš nopriecā­jās, saberzēja rokas un iedarbināja monitoru. Bregs tik­mēr bija paspējis uzstādīt kameras un tagad, noņēmis ķiveri, atgriezās ģērbtuvē.

— Tā, nu varam atpūsties, — teica Sīvers.

— Ja neesmu vajadzīgs, labāk iešu samontēt jauno au­tomātu.

— Pagaidi, — Sīvers iebilda, — tūlīt sarīkosim ģenerāl­mēģinājumu, tajd varēsi iet. Iedzer vēl kādu kokteili un atnes arī man pie reizes.

Viņš iedarbināja «Lādogas» radiostaciju. Telpu piepil­dīja vienmuļš troksnis. Bija ieslēgts diapazons, kurā rai­dīja «Zilais Putns».

— Tūdaļ pārbaudi beigšu un izsaukšu Zemi. Paziņosim, ka viss ir kārtībā, — Sīvers teica un paskatījās uz indi­katora bultiņu, kura viegli svārstījās. Pēkšņi viņš nodre­bēja: caur traucējumu sprakšķiem izlauzās vārds. Balss bija skaļa, taču stipri aizsmakusi un ļoti neskaidra.

— Attālums… — Sīvers pačukstēja.

Vēlreiz atskanēja skaļa čērkstoņa, bet Sīvers jau bija ieslēdzis noskaņošanās automātiku. «… Nolaidīsimies,» sēcošā balsī teica skaļrunis. «Apstiprinājumu negaidu, seanss pēc divām stundām, sveicam jūs, Zeme, mīļie, stop.» Čērkstoņa spēji pieauga, tad noplaka.

Bregs pieskrēja, izšļakstīdams no glāzēm dzērienu. Sī­vers sajūsmā paskatījās uz viņu un klusi sacīja:

— Tie ir viņi.

— Liekas, ļoti tuvu.

— Pēc divām stundām droši vien būs klāt! Re, kā stei­dzas! Nākamo sakaru seansu viņi grib rīkot šeit. Bet mēs to izdarīsim viņu vietā! — Sīvers nepacietīgi samīņājās, it kā grasītos tūlīt kaut kur skriet. — Bet rūdas vedējs vēl ir te? Nu gan viņiem būtu laiks aizvākties.

Sīvers ieslēdza monitoru un pagrieza kameras rūdas vedēja virzienā. Kuģa apvalks tagad bija tīrā, lūka aiz­vērta. Augšā lēni rotēja paraboliskais antenas režģis. Pēkšņi iedegās un atkal nodzisa navigācijas ugunis, tad iedegās vēlreiz un vairs netika nodzēstas.

— Skaties, — sacīja Sīvers, — rūdas vedējs, liekas, startē. Arī viņi, acīm redzot, uztvēruši raidījumu. Tātad steidzināt nevajadzēs. — Viņš pat sāka just kaut ko līdzīgu simpātijām pret šiem vīriem, kas visu bija tik labi sapratuši. — Izsaucu Zemi!