Vladimirs. MIHAILOVS: Viņi atvēra durvis

— Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.

Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.

— Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.

— Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa to­mēr nokļūs mājās…

— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gā­juši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapra­tīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Bū­tībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.

— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atli­doja? Vai daudzi?

— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pārie­sim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš iz­stiepa roku kaut kur sānis.

— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.

— Nopietns remonts?

— N-nē, nekā sevišķa.

— Tātad drīz lidosiet projām.

Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautā­jums.

— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sa­cīja.

Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.

— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?

— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirk­stiem salmiņu.

— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pa­mirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.

Pēc brīža atskanēja jautājums:

— Mēs tra-aucējam?

Sīvera smaids kļuva vēl platāks.

— Tā iznāk. «Zilais Putns» nolaidīsies uz pāris dieni­ņām, lai pirms iebraukšanas gala stacijā šeit mazliet uz­spodrinātos un sapostos. Saprotiet taču! Atgriežas varoņi, kas ilgus gadus nav bijuši dzimtajā pusē…

— Nu jā, — teica trešais, — un mēs tātad traucējam.

— Nē, nē, vecie zēni, lūdzu nepārprotiet, — Sīvers cen­tās ievērot visas diplomātiskā takta prasības. — Savā no­zarē arī jūs droši vien esat varoņi. Un tomēr zināma star­pība ir. Viņi pirmie izlauzās ārpus Saules sistēmas robe­žām! Bet jūs te esat tā iepletušies, ka «Putnam» nebūs kur nosēsties. Vai jums maz ir priekšstats, kas tas par mil­zeni? Bez tam, neņemiet ļaunā, es teikšu atklāti — ierau­dzījuši tādu zārku, viņi tūlīt nodomās: «Re, kā pateicīgā cilvēce mūs sagaida — ar sarūsējušu dzelzs lādi un ko­mandu, kurai pat nav formas tērpu.» Starp citu, esmu at­lidojis tāpēc, lai no šejienes organizētu tiešu pārraidi. Reportāžu. Un šai svinīgajā reportāžā jūs, patiesību sa­kot, neiederaties… Tāpēc vēlreiz lūdzu jūs — neņemiet ļaunā! Bet saprotiet — katram jādara savs darbs, un ne­vajag citiem radīt liekus sarežģījumus…

Divi uzmanīgi klausījās, viens, paslēpis seju plaukstās, joprojām gulēja. Pēc brītiņa trešais sacīja:

— Tātad liels kuģis?

— Vai jūs nekad to neesat redzējuši? — Sīvers jautāja.

— Un jūs?

— Kad viņi startēja, es vēl mācījos… Bet man ir fo­togrāfija no mūsu arhīva. Diemžēl rakurss nav visai iz­devīgs. — Viņš izvilka no kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda.

Stostiķis apskatīja attēlņ, teica:

Jā… — Un atdeva kartiņu trešajam.

Arī tas apskatīja attēlu un nomurmināja: — Jā…

— Un vēl, — Sīvers turpināja, — viņu apkalpē astoņi vīri. Bet šeit ir tikai desmit istabas. Astoņi no «Zilā Putna», es un mans pilots …

— Kā sauc jūsu pilotu?

— Bregs, — sacīja Sīvers. — Tāds pavecāks vīrs.

— Pa-azīsti?

— Nē, — trešais atbildēja. — Varbūt kādreiz ir dzir­dēts. Neatceros. Tātad jūs esat divi? Bet kur tuvinieki un draugi?

— Es taču pirmīt jums paskaidroju: īstā sagaidīšana notiks uz Zemes. Tur būs visi. Mans uzdevums — tikai pārraidīt reportāžu.

— Tādā gadījumā, — skatīdamies uz stostiķi, teica .tre­šais, — varbūt tiešām pasteigsimies?

— Tu vie-ienmēr steidzies… — stostiķis pa pusei pār­metoši ieminējās.

— Nu, kā tad būs? — Sīvers jautāja.

— Labi, — trešais sacīja. — Mēģināsim iekļauties jūsu termiņos. Ja jau tā sagadījies …

— Pareizi, vecie zēni, — teica Sīvers. — Vēl pagūsiet izgulēties. Lai gan, es skatos, jūsu kolēģis arī te veltīgi nezaudē laiku. — Viņš pamāja ar galvu uz gulētāja pusi. — Starp citu, kā viņu sauc?

Jautājums nebija uzdots nejauši: cilvēkus, kas paši ne­uzskata par vajadzīgu stādīties priekšā, pēc vārda pa­rasti netaujāja, bet gulētājs stādīties priekšā, saprotams, nevarēja, tāpēc pieklājība neliedza apjautāties.

— Viņu? Krajs, — mirkli pavilcinājies, atbildēja tre­šais. Viņš tagad runāja ļoti klusi, lai gulētājs, izdzirdis savu vārdu, nepamostos, kā tas mēdz notikt ar cilvēkiem, kas pieraduši pie pēkšņas modināšanas.

— Krajs, — Sīvers domīgi atkārtoja; nē r tāda nebija «Zilā Putna» apkalpē. — Nu tad norunāts?

— Traucēt mēs negribam, — teica trešais un, uzskatī­dams, ka saruna ir galā, palūkojās pulkstenī, acīm redzot, lai noteiktu brīdi, kad būs notecējušas viņiem atvēlētās divpadsmit stundas. — Jā, lai nepiemirstos, — viņš pie­vērsās stostiķim, izvilka no kabatas kārbiņu ar tabletēm, iedeva vienu biedram un otru viebdamies norija pats.

— Sporamīns? — jautāja Sīvers.

— Antirads, — trešais negribīgi atbildēja. — Mašīna mazliet izstaro.

Sīvers saprotoši palocīja galvu un tūdaļ pat atcerējās, ka «Lādogas» tilpnēs ir medikamentu kārbas, tai skaitā viena ar antiradu. Dažas sekundes viņš svārstījās.

— Vai jums antirada ir daudz?

— Jums vajag?

— Vispār fons te tiešām paaugstināts …

Trešais klusēdams pasniedza Sīveram tableti. Sīvers to norija, ar atvieglojumu konstatēdams, ka «Zilā Putna» ļaudis savas zāles tagad saņems līdz pēdējai tabletei.

— Piesardzīgais vienmēr paliks sveiks, — sacīja tre­šais.

Viņš piecēlās dīvaini palēninātā tempā un smagnējiem soļiem, it kā nestu uz pleciem veselu planētu, piegāja pie sienas, uz kuras bija uzgleznota diezgan šabloniska Zemes ainava. Plastmasas grīda, saskaroties ar sienu, veidoja nelielu reni, kurai laikam vajadzēja iezīmēt uz sienas gleznotā strautiņa turpinājumu. «Strautiņš uz Japeta,» no­domāja Sīvers, «ir gan ideja! Aiz šīs sienas droši vien at­rodas vannas istaba. Bet varbūt vannas nav, ir tikai duša…» Vīrs no rūdas vedēja ar pirkstu iebakstīja ainavā.

— Tā nekas, — viņš teica un paskatījās uz Sīveru, it kā gaidīdams apstiprinājumu.

Ainava bija šķebinoša, bet Sīvers neiebilda: viņš prie­cājās, ka saruna noritējusi bez sarežģījumiem; tērēt laiku šo «ormaņu» estētisko koncepciju iztirzāšanai viņam ne­bija ne mazākās vēlēšanās. Trešais iesmējās, un viņa lūpu kakti aizvilkās gandrīz līdz pašām ausīm, bet vērīgajā skatienā iedzirkstījās jautrība. Sīvers to pamanīja un brī­nījās: vēl nupat šie cilvēki viņam likās vienādi neizteik­smīgi — laikam taču noskrandušajām drēbēm viņš bija veltījis vairāk uzmanības nekā sejām… Izdarījis šo se­cinājumu, Sīvers sajuta kaut ko līdzīgu pašpārmetumam, bet šajā mirklī zvans iedžinkstējās, signalizēdams, ka sta­cijā kāds ir ienācis. Tas varēja būt tikai Bregs ar kame­rām, tāpēc Sīvers piecēlās un izgāja gaitenī sagaidīt pi­lotu.