Vladimirs MIHAILOVS - VIŅPUS DURVĪM

Bet man ir Jurītis, un mātes jūtas es varu izjust tikai pret viņu.

Es esmu viena, un tas ir slikti. Un būšu viena, kamēr mēs neatgriezīsimies uz Zemes.

Kas notiks ar mums visiem? Kaut nu ātrāk .-i.»

*

Neviens negribēja spēlēt futbolu. Tā bija nelaime.

Nekādas, pat vissliktākās atsauksmes par futbolu un par sportu vispār nebija varējušas satricināt Jeremejeva uz­ticību šai spēlei, pat vairāk kā spēlei — pasaules uzska­tam. Bet agrāk viņš nebija sastapis tādu attieksmi pret savu darbu: materiāli nodrošinātajā sabiedrībā, kāda ek­sistēja uz Zemes, sports bija viens no svarīgākajiem dar­bības veidiem, un neviens vairs nedomāja, vai no tā ir kāds konkrēts labums, vai tā ir tikai izrāde, kas ieguvusi sev neatbilstošu nozīmi. Sportam nebija mākslas statusa—* tā statuss izsenis bija augstāks. Agrāk par to izvairījās skaļi runāt, bet tagad pamazām pārstāja to slēpt.

Un tāpēc Valentīnā radīja izbrīnu, ka viņš pēkšņi izrā­dījās starp cilvēkiem, kurus galvenokārt uztrauca pavi­sam kas cits.

Viņš saprata, ka nepieciešams atgriezties uz Zemes. Pieradis pie dzīves svaigā gaisā, pie plašajiem stadio­niem un treniņnometņu zaļā klusuma, viņš vairāk nekā jebkurš cits izjuta un pārdzīvoja tā visa trūkumu. Kuģa zāles griesti, lai arī augsti, viņu nospieda, saules gaismas, silta vēja, jūras šalkoņas trūkums viņu nomāca. Viņš juta, ka nevar samierināties ar šo sterilo pasauli, kas bija līdzīga slimnīcai un tāpēc izraisīja antipātijas.

Tikai uz Zemes viņš varēja atrasties komandā, īsto draugu vidū. Tikai tur viņš varēja iesist vārtus un just,, ka tas ir viņa dzīves aicinājums.

Tomēr viskarstākā vēlēšanās nokļūt uz Zemes nevarēja būt par iemeslu, kāpēc sports pēkšņi vairs neinteresēja cilvēkus. Un ne fiziķi vien. Tie paši cilvēki, kuri, kuģim lidojot uz Zemi, ne vienu reizi vien meklēja Jeremejeva sabiedrību, uzsāka sarunas par sportu un ar interesi uz­klausīja viņa paskaidrojumus un nostāstus, tagad uzvedās tā, it kā sports vairs neeksistētu.

Jeremejevam tas likās sevišķi netaisni tagad, kad viņš vairāk par citiem juta vajadzību pēc izpratnes un līdzjū­tības: viņam bija atņemts ne tikai sports, viņam, šķiet, bija atņēmuši arī sievu.

Valentīns nedomāja par to, ka neviens nav vainīgs vi­ņas vēsumā. Viņš tikai juta, ka palicis viens: gan futbols, gan sieva ir viņu pametuši, un aplami domāja, ka Milas rīcībā vainojama viņa sabiedriskā stāvokļa maiņa; viņa dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu aizstāt visu, ko viņš bija zaudējis.

Glābiņš atradās uz Zemes. Viņš bija gatavs darīt visu, lai tikai tuvinātu atgriešanās dienu. Bet no viņa neko neprasīja. Un Jeremejevā aizvien spēcīgāk nostiprinājās liekā cilvēka apziņa.

Viņš pamazām apjēdza, ka visus cilvēka darbošanās veidus var iedalīt tādos, kas cilvēkiem ir vajadzīgi vien­mēr, un tādos, kas ir nepieciešami tikai noteiktos apstāk­ļos. Viņa darbs piederēja pie otrās grupas, un tam šeit nebija attiecīgo apstākļu.

Šādas domas viņu vajāja, kamēr viņš ierasti rikšoja pa skrejceliņu apkārt zālei, izdarot izrāvienus, metot kūleņus un atkal turpinot skrējienu. Ar iesildīšanos vajadzēja radīt labu, spēles prieka pilnu garastāvokli, kāds nepie­ciešams treniņā.

Zālē ienāca Istomins un nosēdās uz zemā soliņa pie sie­nas. Tas jau bija skatītas, un Jeremejevs kāpināja tempu. Pēc tam, sizdams bumbu, piegāja un apsēdās blakus rakstniekam.

— Jums tagad derētu uzspēlēt, — viņš uzrunāja rakst­nieku. — Pakustēties, iesildīties. Vai ne?

Istomins pieklājīgi pasmaidīja.

— Jā, — viņš sacīja galīgi nevietā. — Jaunībā es par to sapņoju. Bet nebija dotumu. Toreiz es pārdzīvoju.

Jeremejevs priecīgi pamāja. Tādas runas viņš bija dzir­dējis ne vienu reizi vien, tās bija viņa dzīves sastāvdaļa: cilvēki gribēja iekļūt lielajā sportā un nedaudz apskauda Valentīnu, bet viņš izvairījās, runāja par šīs profesijas grūtībām, taču dvēseles dziļumos lepojās. Viņš piebilda:

— Dzīvē ir taču arī citas nodarbošanās. Visi nevar spēlēt.

Rakstnieks paraustīja plecus, domājot savu domu.

— Es jau ilgus gadus rakstu grāmatas, — viņš klusi, it kā pie sevis noteica. — Tagad esmu sarakstījis vēl vienu — par sen pagājušiem laikiem. Bet grāmata taču vienmēr ir par mūsdienām. Jebkura vēsturiska grāmata uzrakstīta nevis par pagātni, bet par to, kā šodien sapro­tam šo pagātni, ko tajā izceļam, ko atstājam bez uzmanī­bas. Būtībā esmu uzrakstījis par mums: mēs pašlaik atro­damies tādā stāvoklī, kādā bija arī mani antīkie varoņi. Viņu pasaule bija šaura, taču tas viņus nenomāca: doma bija brīva, viņi jutās stāvokļa saimnieki un bija laimīgi. Varbūt arī mums te meklējama izeja? Mēs atrodamies ār­pus mūsu civilizācijas robežām, aiz augstās motoru un skaitļotāju kultūras robežām; vai gan mums jāiet tās pē­dās? Kultūrai ir organiski jāizaug no konkrētiem apstāk­ļiem;" vai nevajadzētu bez aizspriedumiem paraudzīties visapkārt, lai tos apjēgtu? Un saprast, kā tajos vajag dzī­vot? Par to ir mana grāmata, bet to neviens negrib la­sīt. — Istomins pavīpsnāja. — Pat Inna.

— Tas ir saprotams, — padomājis sacīja Jeremejevs. — Mēs gaidām, kad varēsim atgriezties uz Zemes. Kādēļ mums vajadzīgs kas cits?

Istomins pasmīnēja.

— Solīts makā nekrīt… — viņš nomurmināja.

Jeremejevam piepeši kļuva žēl Istomina: viņš ne tik

daudz saprata, cik sajuta, ka arī šim cilvēkam atņemts kas ļoti liels un svarīgs. Un arī sieviete droši vien viņu pievīlusi. Viņš sacīja, vēlēdamies palīdzēt un piedāvā­dams to vienīgo iespēju, kas viņam bija:

— Vai gribat trenēties divatā? Tas ir aizraujoši. Es jums parādīšu šādus tādus paņēmienus, nenožēlosit.

Istomins, kā pamozdamies no domām, paskatījās viņā.

— Vai uz Zemes es varēšu spēlēt ar meistariem? —; viņš smaidīdams vaicāja.

— Tur jūs nespēlēsit, — teica Jeremejevs. — Tātad spēlējam?

Rakstnieks kā mierinādams pieskārās viņa rokai.

— Es jūs nevaru apspēlēt un neuzvarēšu, bet, ja sāksit piemēroties man, piekāpties —■ kāda jēga? Nē… Fut­bols —= tas ir morāli līdzsvarotiem cilvēkiem.

Jeremejevs drūmi pamāja.

—i Pagaidiet, =-3 teica Istomins. —■■ Kāpēc tieši mēs?

Kas?

~ Bet ja nu to darītu nevis mēs? Nevis cilvēki? Esmu dzirdējis, ka kuģa tilpnēs esot sarežģīti mehānismi. Var­būt to vidū būs antropoīdi?

Roboti?

— Cilvēkveidīgie, biomehāniskiē. Viņi var darīt visu ko — droši vien arī spēlēt futbolu. Atrodiet tos, apmā­ciet! Lai arī tie nav cilvēki, tomēr…

—^ Jā, protams, — kūtri piekrita Jeremejevs.

Viņi sēdēja klusēdami, domājot katrs savu domu.

Pēc tam Istomins piecēlās un teica:

— Es nu iešu.

• Velns parāvis! — iesaucās Jeremejevs. —= Ja mēs nenokļūsim uz Zemes, nezinu, kas ar mani notiks. Dažreiz gribas samalt visu druskās. Kā lai dzīvo?

— Kā dzīvot, — sacīja Istomins, — to gan es nezinu.

Viņš lēni devās uz izeju. Valentīns pavadīja viņu ar

skatienu, pēc tam pataustīja pulsu: viņš neaizmirsa kon­troli. Pulss bija normāls, tomēr strādāt Jeremejevam vairs negribējās, arī kājas, šķiet, kļuvušas smagas.

Viņš pat nenolika bumbu vietā. Izgāja no zāles un de­vās klejot pa kuģi, kura tilpnēs vajadzēja būt robotiem.

*

Kaut kā pietrūka.

Kajītē, ņemot vērā viņa augumu, bija par šauru, lai staigātu, tāpēc Karačarovs tagad soļoja pa salonu. Tur, protams, sēdēja Petrovs, kūpošs kā mazs vulkāns, bet at­tālāk Inna Perlinska —s sakņupusi, klusa. Kaut kāds nieciņš — amulets, vai, — garā ķēdītē karājās aktrisei kaklā, un Perlinska te spēlējās ar šo mantiņu, te atkal aprima, cieši tajā skatīdamās un kā transā mazliet šūpo-, dāmās. Karačarovs nikni staigāja, līdz Petrovs nomur­mināja: