Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

e—: Gan dienu, nakti runcis mācīts. i j

Fiziķis iesprauslojās, bet neapvainojās un piegāja pie večuka.

—- Vai jūs cigaretes ari sintezējat?

—5 Nē. Man pagaidām vēl ir. Esmu taupīgs cilvēks.

— Iedodiet man, — fiziķis negaidot palūdza.

Viņš nemākulīgi aizsmēķēja, ieklepojās. Vieglāk no tā viņam nekļuva, tikai sāka reibt galva. Nē, tas nebija tas, kas viņam trūka. Viņš šķērsoja salonu un apsēdās blakus aktrisei. Viņa pasmaidīja — profesionāli un reizē kaut­rīgi — un paslēpa amuletu plaukstā.

— Varētu domāt, ka jūs esat kaut ko pazaudējusi, sacīja fiziķis.

Aktrise neatbildēja. Viņa brīdi skatījās Karačarovā, un viņas acīs bija skumjas. Pēc tam viņa nolaida nedabiski garās skropstas.

— Jā, — apjucis teica Karačarovs. — Nu, nekas, nekas.

Kas ir «nekas», viņš pats nezināja. Cilvēki gaidīja. Ko

citu viņš varēja sacīt?

—' Kas jums tur ir? Vai talismans?

Aktrise lēni atlaida pirkstus. Parādījās kas negaidīts? ķēdītē karājās atslēga. Maza, plakana.

— Sirds atslēdziņa? — neveikli pajokoja fiziķis.

Inna pakratīja galvu.

— Nē … mana sirds atslēga ir vienkārša. Bet visbiežāk tā nav aizslēgta.

Viņa to sacīja nopietni, un no tādas atklātības Kara­čarovam kļuva neveikli, lai gan ari viņš pats vienmēr it kā centās runāt tieši.

— Hm, — viņš norūca. — Kas tad tā par atslēgu?

— Mājas.

— Tur, uz Zemes?

— Jā. Māju nav, bet atslēga palikusi..-; —: viņa vārgi pavīpsnāja. — Es pēkšņi attapos, ka man nekas nav sagla­bājies no turienes… no tās dzīves. Ja ceļo, tad arī jauna garderobe, viss jauns: nevazās taču līdzi lupatas. Un izrā­dījās, ka viss ir savākts uz planētām: uz Sēlijas, Anto­ras… Bet no Zemes — tikai šī atslēga. Pat veco somiņu ar visādiem sīkumiem izmetu. Pirms pašas aizlidošanas. Domāju, ka atgriežos mājās.

Viņa pagrozīja atslēdziņu — tā nomirdzēja kā zelta zivr tiņa, piesieta tievā ķēdītē.

— Nu, kāpēc gan tik skumji! — uzmundrināja Kara­čarovs. — Jūs vēl atgriezīsities mājās..;

— Es ticu, — viņa dzīvi atsaucās. — Citādi… — Inna brīdi klusēja, pēc tam tikpat skumji kā iepriekš teicat' — Tikai neatgriezīšos savās mājās.

— Saprotu …

— Diez vai. Dzīves pieredzi nez kāpēc vērtē vīriešos, bet sievietēs ne pārāk… Es gribēju teikt pavisam ko citu. Manā mājā dzīvo citi, un viss, kas tur bija palicis, jau aizceļojis droši vien uz utilizatoru. Viss, kas bija vēr­tīgs tikai man: sīkumi, lietas, kas dārgas atmiņu dēļ… Vispār — ko es te runāju … Nevajag.

Viņa strauji piecēlās, .satvēra ķēdīti, ātri to savicināja, pacēla zodu — sāka tēlot mundru sievieti, kuru nebaida nekas: ne gadi, ne vientulība, ne kaut kur tālumā nodzī­vots mūžs… Inna jau grasījās aiziet, bet atgriezās un noliecās pie fiziķa, kurš, protams, atkal bija aizmirsis pie­celties, kad piecēlās sieviete.

— Es jums ticu, mēs visi ticam. Bez ticības mēs neiz­turētu. Tikai nedrīkst gaidīt pārāk ilgi. — Viņa uzticīgi pasmaidīja. — Pacentieties ātrāk!

Karačarovs negribēja kļūt tik atklāts, tas iznāca pats no sevis, viņš noplātīja rokas un sacīja:

— Kaut kā neizdodas …

Viņa noliecās vēl tuvāk; viņš pat sajuta smaržas.

— Vai zināt, kā jums trūkst? Sievietes. Lai paraudātu, pēc tam noguris aizmigtu, ne par ko nedomājot. Nē, es neesmu tieši šajā jautājumā sajukusi — es zinu, ko saku.

Viņa atliecās un devās uz durvīm vingrā meitenīgā gaitā. Vai arī šajā brīdī viņa tēloja, vai varbūt tā sevi izjuta?

— Velns parāvis! — izsaucās fiziķis, juzdams, ka pie­tvīkst.

Petrovs izpūta dūmu strūkliņu un noskatījās Innai pa­kaļ. Kad viņa bija izgājusi, večuks noteica:

— Viņa ir īsta sieviete, varat būt pārliecināts.

1 — Nešaubos, — noburkšķēja fiziķis.

— Laikam gan vienīgā mūsu vidū. Un sajuks prātā, re­dzēsit. Sieviete ir tā, kas nevar bez mīlestības. Uz cilvēku, uz dievu, uz laiku — vienalga, uz ko. Attiecībā uz pārē­jām es šaubos.

— Vai jūs to mācījāt skolniekiem? — Karačarovs nikni noprasīja.

Petrovs pašķielēja uz viņu.

— : Domāšanas inertums, — viņš teica. — Pieņemsim, ka jūs iepazīstina ar cilvēku, kas ir dārznieks, un jūs aiz inerces domājat, ka viņš visu mūžu bijis dārznieks, to ir gribējis un mācījies. Bet varbūt pirms gada vai diviem viņš ir pētījis vulkānus uz Līvijas vai Antenas sistēmā.

— Ahā, — apjucis norūca fiziķis, — tātad jūs esat strā­dājis uz Līvijas?

— Nē. Es vienkārši domāju tēlos. (

— Tad jums jāaprunājas ar Istominu.

— Bet jums — ar doktoru Serovu, — paziņoja Petrovs. — Tieši to jums gribas.

— Vai patiesi? — ironiski jautāja fiziķis,

— Noteikti.

Fiziķis gribēja noskaisties, bet pārdomāja.

— Liekas, tā arī ir, —: viņš drūmi teica. —t Un kas par to?

Petrovs neatbildēja, izvilka no paciņas ieplēstu cigareti un rūpīgi to aizlīmēja ar papīra gabaliņu.

*

Uzbrukums, domāja Narevs. Kaut kāds pirātisks ūzbru- kums. Interesanti…

Viņš gāja uz inženierposteni pie Rudika un smīkņāja. Gāja, lai gan pasažieriem ieiet energodzinēju korpusā ne­bija ieteicams: tas bija pieklājīgs aizlieguma formulējums.

Ieraudzījis ceļotāju, Rudiks likās izbrīnījies un dažas sekundes svārstījās, vai neparādīt viesim durvis. Bet vies­mīlība uzvarēja, un inženieris, stoiski ticis galā ar izbrīnu, norādīja Narevam uz krēslu un sameklēja tīru glāzi.

— Tūlīt, — teica Rudiks, — es jums ieliešu svaigu.

Viņi ilgi un nopietni dzēra tēju, kā darīdami smalku

darbu. Dzerot tēju, bija ērti sarunāties: vajadzīgā brīdī varēja novilcināt atbildi, iedzerot malku un ilgi izgaršo­jot; to Narevs zināja jau sen.

Pagāja minūtes piecpadsmit, līdz viņš ierunājās:

— Jūs reti parādāties augšā.

Rudiks iedzēra, izpūta elpu un paskaidroja:

— Liela saimniecība. — Viņš aplaida ar roku postenim, domādams visu, kas atradās energodzinēju sfēriskajā kor­pusā. — Darba pietiek. Te šis, te tas… Ielejiet, lūdzu, esiet tik laipns!

Narevs ielēja. Tēja bija aromātiska un gandrīz melna, dzert to vajadzēja bez cukura, lai nesabojātu garšu.

— 1 Pie jums, domāju, viss ir pilnīgā kārtībā.

—- M-m, — Rudiks noīdēja, paceļot pie lūpām glāzi.

— Tikai baterijas, — Narevs turpināja.

Rudiks nogaidīja, pēc tam izdzēra un nolika glāzi.

— Jā, baterijas, — viņš noteica un apklusa.

Narevs pagaidīja, pēc tam iemalkoja tēju un arī nolika glāzi.

— Jā, tieši baterijas. Ko jūs par tām teiksit?

Rudiks padomāja, ar abām rokām lēni grozīdams glāzi

uz galda.

— Visu, ko zināju, es pateicu kapteinim, — 1 viņš bei­dzot atbildēja. — Riska pakāpe ir nepamatoti augsta. Mēs riskēsim, ja Karačarovs gūs panākumus. Tikai tādā gadī­jumā.

— Ahā, — piekrita Narevs, — tam ir sava jēga. Var domāt, ka jūs pārāk nesteidzaties uz Zemi.

Rudiks pasvārstīja glāzi plaukstā, bet nedzēra.

— Kas ir Zeme, — viņš nesteidzīgi teica. — Zeme ir vārds. Bet vārds ir simbols. Es pats nemaz neesmu no Zemes. Tikai mācījos tur. Savā novadā sen neesmu bijis; jālido nevis tur, kur gribi, bet, kur sūta. Es lidoju sen. Sis ir trešais kuģis. Nemīlu lēkāt no vienas vietas uz otru. Esmu lidojis ar kuģiem tik ilgi, kamēr tie gar izpla­tījumu noberza bortus. Vispār esmu mājās tupētājs.