Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Narevs neviļus iesmējās: vārdi «mājās tupētājs» nebija sevišķi piemēroti cilvēkam, kas pusi savas dzīves pava­dījis Visumā, pārvarēdams simtus un tūkstošus parseku lielus attālumus. Rudiks pamāja.

— Jā gan, — viņš turpināja, — tā tas ir. Uz Zemes taču arī mēdz būt mājās tupētāji? Bet Zemes orbitālais ātrums ir trīsdesmit kilometru sekundē, Saules ātrums at­tiecībā pret Galaktikas centru — divsimt septiņdesmit. Bet māja lido, un cilvēks sēž mājās, tātad viņš ir mājās tupē­tājs. Vai ne?

— Jā, -—.piekrita Narevs.

— Katrs uztver dzīvi savādāk. Atļaujiet, es jums vēl ieliešu. Sen esmu ievērojis — no tējas noskaidrojas doma.

*— Inženier, — teica Narevs. — Atļaujiet ko pavaicāt.;

— Jūs neesat ierindā — un es neesmu komandieris. Jautājiet! Tikai pateikšu uzreiz un godīgi: ja jūs atkal par baterijām, tad neko jaunu no manis nedzirdēsit.

•—-Es par ko citu. Ja nemaldos, jūs lidojat jau gadus divdesmit piecus? •— Pagājušajā mēnesī sākās divdesmit sestais.

— Tātad… uz Zemes jūs gaidīja komisija? Inženieris ilgi neatņēma glāzi no lūpām. Narevs to

izmantoja.

I — Medicīniskā, bet pēc tam kadru komisija, vai ne? Cik es zinu — divdesmit pieci ir galējā robeža, r. I Rudiks vienā rāvienā izdzēra glāzi un nolika uz galda, to stipri piesizdams; viņa skatiens, pievērsts viesim, bija drūms.

i — Tātad, — viņš secināja, — jūs uzskatāt, ka es ne­cenšos noregulēt baterijas tāpēc, ka negribu atgriezties uz Zemes? Ja jūs nebūtu pasažieris, mēs parunātos dūru valodā… Kā jums varēja ienākt prātā, ka kaut viens no ekipāžas sāks domāt par sevi, ja runa ir par cilvēku glāb­šanu!

i— Ar prieku atvainojos. Bet glābšana taču nevar būt atkarīga tikai no Karačarova!

| — Lai no kurienes tā nāktu, :— Rudiks dusmīgi sacīja, j— varat būt pārliecināts — ja būs kaut mazākā iespēja, jūs nogādās, kur nākas, i — Patīkami dzirdēt, — atsaucās Narevs.

— Pie tā arī paliekam.

§ — Labi. Esmu pateicīgs par interesanto sarunu. ; — Ienāciet vēl, — pieklājīgi uzaicināja Rudiks.

— Noteikti.

— Un tomēr — labāk palīdziet fiziķim. Citas iespējas neviens no mums pagaidām neredz.

Narevs arī neredzēja, bet bija pārliecināts: ja būs ne­pieciešams, viņš mācēs atrast tādu iespēju vai, ļaunākajā gadījumā, tādu izdomāt.

*

^ Sveicināta, Zoja, — negaidīti kautrīgi bilda fiziķis. Viņš to bija sagaidījis pie hospitāļa kajītes, kur joprojām gulēja Karskis. Ieiet viņas istabā viņš negribēja: to va­rētu ievērot citi.

— Sveicināts, doktor! Vai slikti jūtaties? —■= Zoja bija acīm redzami satraukta.

145

— Manuprāt, jā.

6 — 2004

— Ejam!

Ārsta kajītē viņa apsēdināja Karačarovu ūz krēsla.

— Stāstiet! Vai jūtat nogurumu? Galvassāpes? Aparāti liecina, ka viss normas robežās, bet gadās…

— Manuprāt, fiziski esmu vesels …

— Ceru. Bet izmeklēšana nekaitēs. Vienu mirkli…

Fiziķis pašūpoja galvu.

— Pagaidiet, Zoja! Es negribu, lai mani piebāztu ar zālēm un pētītu pret gaismu. Man tas nav vajadzīgs. Man jūs esat vajadzīga.

— Nesaprotu, — viņa sadrūmusi teica.

— Beidziet. Vai jums nepieciešams, lai es izpildu visu rituālu? Pagaidiet, uzklausiet! Pirms stundas es vēl nesa­pratu, ko tas nozīmē. Pēc tam apjēdzu: bez jums man ne­kas neizdosies.

— Tas nav godīgi!

— Kāpēc? Runāt taisnību vienmēr ir godīgi.

—Vai jūs nopietni domājat, ka kuģa liktenis ir atka­rīgs no tā, kā es izturēšos pret jums?

— Un ja tā ir?

— 1 Tā nav — jūs to labi zināt.

— : Es runāju nopietni.

Zoja jau ievilka krūtīs elpu, lai vienā vilcienā pateiktu Karačarovam visu, ko viņš pelnījis: ka viņa to nemīl, ka viņas mīlestība nav ne prēmija, ne medaļa par nopel­niem … Bet, palūkojoties viņa nelaimīgajā sejā, viņai sanāca smiekli: nē — nav donžuāns, nav arī siržu lauzējs, vienkārši puišelis, aiz kautrības nekaunīgs un ļoti smiek­līgs. Viņa gandrīz vai pasmaidīja; viņam patiešām pašlaik bija grūti, visi skatījās uz viņu, visi gaidīja, bet viņš pats droši vien bija nonācis strupceļā, un viņam bija vajadzīga palīdzība un atbalsts. Te pat nav kam padomu prasīt, nav neviena fiziķa; viņa, protams, nevar dot padomu, bet uz­mundrināt, izrādīt līdzdalību — tas ir viņas spēkos.

Vai tad viņa to nevēlējās? Palīdzēt, iedvesmot, pavadīt karagājienā, kā to darīja seno laiku sievietes. Tā ir viņas godkāre. Un viņš nav gļēvulis, šis smieklīgais un aizkus­tinošais Karačarovs: nebaidījās atnākt pie viņas parunā­ties par to, no kā kuģa saimnieks — kapteinis Ustjugs at- vairījās rokām un kājām. Ja viņš patiešām aizvedīs cil­vēkus uz-Zemes, viņa, Zoja, varēs sev ar tīru sirdsapziņu sacīt: tas ir arī mans nopelns. Jebkurā vīrieša uzvarā

vienmēr ir sievietes daļa —- un šī daļa ir lielāka, nekā domā. Daudz lielāka . $ i

Viņa izelpoja.

— Domāt par sevi es jums nevaru aizliegt. Ja tas jums palīdz…

Viņš saņēmās.

— Jūs… jūs spārnojat mani. Jūsu dēļ esmu gatavs izdarīt visu.

— Man gribas uz Zemi, — viņa sapņaini teica. —■- Ak, ja jūs zinātu, kā man gribas uz Zemi!… Man tagad lie­kas, ka visa mīlestība ir palikusi uz Zemes, bet te ir tikai dzelzs sienas un tukšums… — Zoja viņam noglāstīja galvu. — Mīļais doktor, aizvediet mūs tur!

— Lai tūlīt jūs pazaudētu? — viņš noburkšķēja.

—■• Neziņu! — Viņa paraustīja plecus. — Varbūt arī ne. Domājiet par mani. Cilvēki vienmēr jūt, kad un kā par viņiem domā. Un nav pret to vienaldzīgi.

Viņa nolaida roku, un fiziķis piecēlās.

— Es domāšu, — viņš apsolīja. — Bet jūs par mani arī, labi? Un — vai drīkstu jūs noskūpstīt?

— Nē, protams, — viņa smaidīdama teica. — Vai tad tur jāprasa atļauja?

e*

147

Viņš neviļus atbildēja ar smaidu Zojas smaidam, izgāja un devās pa gaiteni prom. Velns viņu zina, varbūt tomēr vajadzētu viņu noskūpstīt? Ar sievietēm vienmēr ir sa­režģīti.

*

Lugovojs ieslēdzās sakaru kabīnē. Pastiprinātājs un fil­tri bija ieslēgti, ekrāns gaišs. Darbojās vienvirziena ante­nas pievads, un, skatoties indikatorā, varēja iztēloties, kā tās paraboloīds lēni griežas divās plaknēs, veidojot bez­galīgu viļņotu līniju. Ekrāns bija tukšs, ja ieskatījās, sīka ņirboņa zibēja pa tā virsmu, bet tas bija normālais galak­tiskais fons — mazums, ko laida cauri filtri.

Ekrāns ir tukšs ne pirmo un ne arī pēdējo dienu. Bet agri vai vēlu attēls parādīsies.

Stūrmanis centās iztēloties, kāds būs šis attēls. Naivi bija domāt, ka visā kosmosā izmanto to pašu izvērsuma un pārraides principu. Tomēr signāls, lai kādā veidā no­raidīts, pamatots uz gravitācijas lauku pielietojumu, neiz­

bēgami izdalīsies haosa vidū. Tālāk Iedarbosies «Sigma» un sāks kombinēt. Galvenais — noteikt virzienu.

Par to bija iņteresanti domāt, minūtes un stundas ne­manāmi aizritēja šajā saspringtajā gaidīšanā. Stūrmanis gaidīja. Viņš bija jauns, viņam bija daudz laika, un, kaut

ar lielu nepacietību, viņš tomēr gaidīja.

*

Karačarovs sēdēja pie galda, ar skatienu ieurbies līkņu izraibinātā lapā. Sinusoīda augšupejošā līkne, pēc fiziķa domām, apzīmēja pāreju līdztelpā, lejupejošā — izeju no tās. Sinusoīds dalīja lapu divās daļās, augšpusē atradās normālā, apakšā — svešā telpa. Kuģim bija jāiet pa hori­zontālu taisni, šķērsojot līknes. Šķērsodams augšupejošo, tas neizbēgami nonāca līdztelpā. Un te sākās fiziķa hipo­tēzes: bet ja nu katru reizi, pie tādas pārejas viela maina savu zīmi? Un otrādi, veicot atpakaļceļu — šķērsojot lejupejošo līkni, kuģis atkal atguva normu, un tāds arī ieradās galapunktā? Ja šī doma ir pareiza, kas tad vaja­dzīgs, lai ierastos normālā telpā ar apgrieztu zīmi? Šķēr­so jumu skaitam ir jābūt nepārim. Trim. Un pie tam kaut kādā veidā nav jāpaliek līdztelpā.