Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Fiziķis jau kuru reizi izskatīja ierakstus no Zemes. Vi­ņam patika domāt ģeometriski, un viņš uzticējās savām konstrukcijām, kurās katrai līnijai bija jāizteic noteikta fizikāla būtība — gluži kā formula simboliem. Karačaro­vam līnijas nozīmēja to pašu, ko «pluss — mīnuss» Dīra- kam, — zīme, kas to pamudināja paredzēt pozitrona esa­mību. Dīraks ticēja algebrai, Karačarovs — ģeometrijai.

Viņš apgrieza lapu un atkal sāka zīmēt. Elogrāfs līda augšup, atstājot aiz sevis vijīgu līkni. Tā sasniedza aug­šējo punktu un sāka slīdēt lejup. Apakšējais punkts. Ta­gad to vajadzēja atkal pagriezt uz augšu. Bet te elogrāfs apstājās. Fiziķis drūmi skatījās uz tā elektrodu, kas bija piespiests pie papīra. Pēc tam apņēmīgi sāka vilkt līniju atpakaļvirzienā: viļņa vietā, kā to zīmē bērni, uz papīra parādījās cilpa, vilnis iegriezās sev iekšpusē — un radās tā pati trešā līnija, kuras fiziķim trūka. Tā tas varēja izskatīties…

Bet Karačarovs vēl nejuta to iekšējo apmierinājumu, kas parasti viņam lika manīt, ka uzdevums atrisināts pa­reizi.

Viņa attēlotā līnija nevarēja pārtrūkt vai nokļūt strup­ceļā: īstenībā robežai starp telpu un līdztelpu nekur ne­bija pārrāvuma. Kur tad līnija gāja tālāk?

Viņš neapņēmīgi virzīja elogrāfu. Cilpa turpinājās, līnija, kustoties augšup, šķērsoja pati sevi un gribot ne­gribot sāka nolaisties. Iznāca kaut kas līdzīgs rakstītam «M», kam viduslīnijas veido cilpu. Un, lai ieietu savā telpā, kuģim ir jāšķērso arī šī jaunā līnija, tad šķērso- jumu skaits atkal kļūtu pāra skaitlis, bet zīme izmainītos un kļūtu normāla.

Nē, tas vēl nebija viss …

Tāds slēdziens atkal bija pretrunā ar fiziķa intuīciju, kas teica, ka būtība slēpjas tieši šajā cilpā. Kaut kas vēl nebija atrasts …

«Kas tad?» viņš nodomāja, juzdams, ka tūlīt, tūlīt sa­pratīs, un piepeši tiešām saprata, un pat ierūcās labsajūtā.

Viņu pārņēma tā spārnotā izjūta, kāda rodas, kad darbs veicas un domas ir skaidras. Tādos brīžos viņam bija žēl, ka problēma jau ir atrisināta: gribējās domāt vēl un vēl.

Fiziķis ar dūri uzsita pa lapiņu. Viņi varēja izdarīt ne­pāra skaitu šķērsojumu, ja pāriet robežu tieši tur, kur cilpas abas līnijas krustojoties savienojas vienā punktā. Tādā veidā uz kādu brīdi kuģis izrādījās līdztelpā jau ar normālu zīmi, pēc tam šķērsoja ceturto līniju, bet tas bija trešais šķērsojums, un izgāja normālā telpā — ak vai! — ar pretējo zīmi.

Telpa un līdztelpā droši vien bija izliektas kaut kādu spēku nejaušas sakritības dēļ. Tātad vajag vēlreiz attie­cīgā veidā izliekt telpu, — lauku jaudu un konfigurāciju pie tam var izskaitļot, — ; un iziet vēlreiz caur savieno­juma vietu. Un viss!

Uzdevums veikts, solījumi izpildīti, cerības attaisnotas!

Karačarovs sajuta, ka ilgāk vairs nevar palikt viens. Viņš atvēra durvis un izsteidzās no kajītes. Salonā bija daži cilvēki; Karačarovs skatījās viņos un nevarēja izru­nāt ne vārda. Ari viņi skatījās fiziķi, un fiziķa sejas iz­teiksme, kuru greznoja nevaldāms, nekontrolējams smaids, izteica viņiem vairāk kā vissīkākie paskaidro­jumi, kurus tie tik un tā nebūtu sapratuši. A Grūti pateikt, kurš pirmais iekliedzās «Urā!», bet nā­kamajā brīdī šo saucienu uztvēra visi.

Mila metās fiziķim ap kaklu. Tas bija negaidīti, Kara­čarovs pat atkāpās soli, lai noturētos kājās. Raudzīdamās viņā ar laimīgam acīm, Mila atkārtoja tikai vienu vārdu, vienu jautājumu:

— Jā? Jā? Jā?

Viņš iekliedzās?

— Kur ir kapteinis? Man vajadzīgs kapteinis!

Un metās ārā no salona. Aizmirsis liftu, viņš uzlēca uz ass šahtas vītņu kāpnēm un joņoja augšup, tikko pieskar- damies margām, lecot pāri vairākiem pakāpieniem. Li­kās — viņš lido pa slīpni augšup un kāpnes ar margām viņu tikai vada, neļaujot aizlidot pa vertikāli. Pārējie, pametuši savus darbus — kādi gan te varēja būt darbi? — drāzās pakaļ, dārdinot papēžus pa metāla pakāpieniem un" piekliedzot šahtu ar izsaucieniem, kādi diez vai bija dzir­dami kuģī pat pirmajā izmēģinājuma starta dienā.

Salonā palika tikai Petrovs. Kopējais prieks aizrāva arī viņu, un pirmajā brīdī viņš, tāpat kā pārējie, pielēca kājās un kliedza kopā ar visiem. Bet, kad pasažieri metās uz izeju, Petrovs neapņēmīgi pagāja, apstājās un atkal ieņēma savu ierasto vietu.

Viņš aizsmēķēja cigareti, izpūta dūmu strūklu un ar skatienu sekoja, kā tā virpuļojot un gaistot paceļas uz klimatizatoru. Cik savādi, Petrova skatiens izteica nevis prieku, bet skumjas. Jebkurš prieks sagādā kādam arī skumjas, jo pasaulē viss acīmredzot atrodas līdzsvarā un enerģijas daudzums tajā ir nemainīgs, ja tikai tā nepie- plūst mums no citām kosmosa dimensijām, kā daži uz­skata. Bet prieks un skumjas — kā enerģija un viela — ir tikai vienas un tās pašas esamības divas izpausmes.

Cilvēki aizmirsa pusdienot, to vajadzēja viņiem atgā­dināt. Pret vakaru viņi gandrīz vai krita no kājām, vaka­riņās ar grūtībām tika galā ar nazi un dakšiņu, bet no rītiem smeldza viss ķermenis, galva bija pielijuši ar sma­gumu un acis lipa ciet. Cilvēki lepojās ar savu nogurumu, un katrs centās izdarīt vairāk par citiem, lai fiziķa — gal­venā un labākā cilvēka uz kuģa maz saprotamās līnijas un formulas kļūtu par realitāti. Un, lai arī ne visi bijuši laimīgi uz Zemes un citām planētām, tomēr ikvienam tagad likās, ka nepatikšanas tur bijušas sīkas, nebūtiskas, bet ikvienam no viņiem bija jābūt laimīgam jau tāpēc vien, ka viņš ir dzīvojis starp cilvēkiem, un viņš varēja dzīvot gan uz Zemes, gan uz jebkuras no apdzīvotajām planētām.

Viņi strādāja neprātīgā aizrautībā. Un fiziķis bija vis­aizrautīgākais. Baudot visu mīlestību, viņš nožēloja vie­nīgi, ka uzdevums nav bijis, divreiz grūtāks, jo tagad, kad tas bija atrisināts, visa sarežģītība Karačarovam likās sa­domāta, baiļu iedvesta (lai arī dvēseles dziļumos viņš zināja, ka tā nav, un tāpēc jutās vēl labāk). Viss mācīto vīru pulks uz Zemes nebija spējis nonākt pie tiem secinā­jumiem, pie kuriem viņš bija nonācis šeit vientulībā pil­nīgi patstāvīgi, un tas pildīja viņu ar lepnumu.

Dienas režīms bija mainīts; šajā pasaulē, kur saule ne- uzlēca un nenorietēja un diennakts pēc vēlēšanās varēja ilgt arī trīsdesmit sešas stundas, viss bija viņu varā. Zoja izgudroja aizvien jaunus tonizējošus dzērienus. Viņa zi­nāja, ka cilvēki tā ilgi strādāt nevarēs, bet pašlaik viņi nemācējā darboties citā ritmā — ar citu ātrumu, ar ma­zāku atdevi.

Strādājošiem bieži pievienojās kapteinis. Viņam parā­doties, Zoja katrreiz viegli sarāvās, ja arī neredzēja, viņu ienākot. Bet rūgtums viņas dvēselē ar katru reizi bija jūtams mazāk, un Zoja par to priecājās.

Retāk par citiem Karačarova eksperimenta sagatavo­šanas kopējos darbos piedalījās stūrmanis Lugovojs un nekad inženieris Rudiks. Bet inženierim jau tā bija pie­tiekami daudz rūpju, un stūrmanim droši vien netrūka savu — stūrmaņa darbu: kuģis taču atradās izplatījumā, ko vajadzēja uzmanīgi novērot.

Tā gāja dienas.

*

Pie durvīm klauvēja —uzstājīgi un skaļi. Lugovojs ne­gribīgi atrāvās no ekrāna un palūkojās pulkstenī. Ātri pagājis laiks pustumšajā sakaru kabīnē, ko apgaismoja tikai lielā ekrāna vēsā gaisma, —• sēdēšana tā priekšā pa­mazām kļuva par galveno stūrmaņa nodarbošanos. Te bija savs jaukums — sēdēt atrautam no visa, pustumsā un censties uztvert citas civilizācijas, kas droši vien ek­sistē. Lai arī rezultātu pagaidām nebija, Lugovojs zināja, ka_ atklājumi nenotiek uzreiz..* Klauvēšana turpinājāsf stūrmanis aizkaitināts uzkliedza: