Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Lugovojs zināja, ka viņu tie neierobežo.

Kapteinis Ustjugs joprojām veica kuģa ikdienas ap­gaitas. Viņš bija kapteinis, neviens nepārkāpa viņa rīko­jumus un neaizskāra tiesības. Bet, kā tas mēdz būt, kad cilvēku likteņi ir atkarīgi nevis no oficiāla vadoņa, bet gan no cita cilvēka, kapteiņa vara lielā mērā bija kļu­vusi formāla. Viņš vēl valdīja, bet vairs nebija saimnieks, un pats to juta.

Ustjugs zināja:' ja viņš šodien nozustu, to uzreiz ne­ievērotu, bet ievērojuši pārāk neuztrauktos. Ja nu vie­nīgi Zoja?…

Savādi: viņi abi ir pieauguši cilvēki, bet nevarēja viens otru saprast. Būtībā viņam bija vairāk iemeslu ap­vainoties: viņš bija rīkojies sabiedrības interesēs. Un, kamēr viņa to nesapratīs, veltīgi ir mēģinājumi abiem izlīgt. Vai tas vispār vajadzīgs? Pie kā tas novedīs?

Jā, toties Karačarova nozušana visos iedvestu šausmas. Tā tam jābūt, protams, no viņu redzes viedokļa, v?

Kapteinis veica apgaitas un katru reizi ilgi uzkavējās energodzinēju korpusā, tajā klājā, kurā atradās bateri­jas. Pašlaik viņš apstājās šauras akas priekšā, kurā no­zuda margas. Viņš ar kāju sataustīja skavu un, pagrie­zies pret sienu, sāka kāpt lejup. Kad viņa acis bija vienā līmenī ar grīdu, viņš ievēroja kādu baltu ripiņu. Ustjugs izstiepa roku. Monēta. Kapteinis to iebāza kabatā, nesa­prazdams, kā tā varējusi šeit nokļūt: šajā korpusā pasažie­riem nav ko darīt — un kur te gadījusies monēta? Tirdz­niecība uz kuģa nenotiek. To varētu izmantot, teiksim, kaut vai skrūvgrieža vietā. Bet Rudikam ir instrumenti — un kas vēl, izņemot inženieri, interesējas par līdztelpas aparatūru?

Paraustījis plecus, kapteinis nokāpa pie baterijām. At­kal ieskanējās automātu balsis. Kapteinis visus raportus jau zināja no galvas un pat atšķīra blokus pēc balsīm.

… Viņi būtu izmisuši bez fiziķa. Bet Karačarovs var dot tikai glābšanas ideju. Kas to realizēs?

Tas ir pa spēkam tiem, kas vada kuģi.

Ja viņi pašlaik izzudīs, tad nepalīdzēs nekāda fizika. Cilvēki aizvadīs mūžu šajā pašā Visuma nostūrī, mocīda­mies, tādēļ ka nespēj sasniegt iecerēto.

Tā kādreiz zeltrači, atraduši zeltu, nomira badā un aiz slāpēm, jo tur, kur viņi atradās, par zeltu neko nevarēja nomirkt.

Ustjugs pasmīnēja. Bez Karačarova nekas nav sasnie­dzams. Bet vai bez ekipāžas var?

Jā, viņš tūlīt nodomāja. Bet arī ar ekipāžu, ja sabojā­tas baterijas, tālu netiksi.

Baterijas, baterijas. Tās vajadzīgas par katru cenu.

Arējās plātnes ir sadegušas, tas sen skaidrs. Bet tālāk? Cik daudz jaudas saglabājies? Varbūt ir jēga riskēt, un šis risks atmaksāsies?

Kapteinis iegāja trešā bloka sektorā.

Izolācija te bija kārtīgi notīrīta. Kāds jau bija interesē­jies.

Rudiks — kurš gan cits?

Nē. Rudiks noteikti būtu ziņojis. Inženieris zina reg­lamentu. Bet vakar te vēl nekas nebija aiztikts. Šodien Rudiks nav šeit bijis: nodarbojas ar sintezatora profilaksi.

Ir bijis kāds cits. Turējis pirkstos monētu. Atskrūvē- jis … Ko atskrūvējis?

Kapteinis sāka apskatīt sektoru — ; uzmanīgi, sistemā­tiski, pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Un atrada.

Kāds bija atskrūvējis sinhronizatora paneli. Skatījies, vai aparāts nav izgājis no ierindas. Aizvēris, bet nav ieskrūvējis skrūvīti līdz galam. Rudiks tā nedarītu. Viņš zina, ka neviens to nekontrolēs, tāpēc viss jāveic godam.

Kāds cits gribējis pārliecināties, vai baterijas var at­jaunot vai, gluži otrādi, nevar. Bijis zinātājs: aplūkojis plātnes un ieskatījies sinhronizatorā. Tomēr nav pārāk pieredzējis: tādā veidā pārbaudīt sinhronizatoru nav jē­gas — no ārpuses nevar spriest, vai tas ir kārtībā vai nav. Tomēr bijis gudrs: savlaicīgi attapies, ka atgriešanās pie cilvēkiem atkarīga ne tikai no fiziķa.

Bet vispār — kas tur sevišķs! Nu, te bijis kāds, ielīdis aiz ziņkārības. Reglamenta pārkāpums, protams. Bet paš­laik tas nav galvenais.

Galvenais — apjēgt visu. Nolikt visu savā vietā, atšķe­tināt, izsvērt. Saprast, kas notiek, kas nepieciešams un ko nevajag darīt.

Zoja. Jāpanāk, lai viņa saprastu? viņš tā rīkojies ne jau sevis dēļ. Viņas, visu pārējo dēļ. Tiklīdz cerības sāks attaisnoties, tikko kuģis tuvosies Zemei, Ustjugs ies pie viņas un lūgsies. Jāpanāk, lai viņa arī domās no viņa neatteiktos. Lai gaidītu, kā gaida tos, kas tālumā; tas, ka viņš ir blakus, neko negroza. Lai viņa nedomātu ne par vienu citu…

Piepeši viņš sāka briesmīgi steigties. Izmetās gaitenī. Izstiepa roku uz interkoma kārbiņu starpsienā. Un ap­stājās.

Kas viņam ienācis prātā? Kas tā par liriku? Vēl vakar viņš saņēma kārtējo «Anemo» devu. Tāpat kā visi pā­rējie, kā pati Zoja. Tāpēc šādas domas vispār nedrīkstēja viņu mocīt.

Organisms, ar zināmu pašapmierinātību viņš nodomāja. Stiprs organisms. Stabila psihe, tā protams, nav viegli pieveicama. Acīmredzot deva ir nepietiekama.

Tagad viņš apņēmīgi izsauca^medicīnisko nodaļu.

— Zoja … sveika.

— Es klausos. Vai jūs ko vēlaties?

Viņam pat aizrāvās elpa no viņas balss — cik ilgi viņi nebija viens ar otru runājuši? Viņš ieturēja pauzi, lai nedrebētu balss. Viņa nepacietīgi atkārtoja:

— Kas jums vajadzīgs? Hallo!

Ustjugs saņēma spēkus.

— Es sakarā ar «Anemo».

—■ Jā? — viņa pēc brīža atsaucās.

— Vai jūs nevarētu palielināt devu.?, man?

-— O, protams, — viņa noteica pēc brītiņa, viņas balss Ustjūgam likās savāda. — Kas ir, vai nepalīdz?

Viņš gandrīz būtu vientiesīgi atbildējis: nē, nepalīdz, bet laikus attapās.

— Nē, kāpēc gan … Zināt ko, es ieiešu.

; — Jā, lūdzu.

Viņš pamāja, lai gan viņa to neredzēja. Izlīda no bate­riju nodalījuma. Bet pirms došanās uz medicīnisko no­daļu viņš nolēma izdarīt vēl vienu vizīti, kas arī bija ļoti svarīga situācijas noskaidrošanai.

*

Ja uz kuģa bija kāda vieta, kur pilnīgi neskarta sagla­bājusies ne tikai iekārta, bet arī kārtējam reisam ierastā gaisotne, tad tas bija inženierpostenis, kura saimnieks un vienīgais iedzīvotājs bija Rudiks.

Šeit valdīja klusums, kuru tikai retumis pārtrauca mēr- ierīču un aparātu klikšķi un klusā zuzoņa. Lai arī kuģa dzinēji jau sen vairs netika ieslēgti un «Valis» turpināja savu lidojumu pēc inerces, lielākā daļa iekārtu turpināja darboties, lai dzīve uz kuģa neapstātos. Tie bija gan gra- vigēni, kas nodrošināja pievilkšanas spēka normālu spriegumu, un enerģijas uzkrājēji, bez kuriem nevarētu

normāli darboties ne gravigēni, ne sintezatori, bet no tiem bija atkarīga cilvēku eksistence: tie bija vienīgie barības, ūdens un pat gaisa avoti, jo neierobežotā ener­ģijas krājuma dēļ gaisu kuģī bija izdevīgāk un vien­kāršāk sintezēt nekā attīrīt ķīmiski vai bioloģiski. Sinte­zatoru un ar tiem saistīto utilizatoru apstāšanās novestu pie tā, ka cilvēki dažu dienu laikā ietu bojā starp atkri­tumiem, nosmaktu, ogļskābās gāzes saindēti… Jopro­jām neizslēdzās klimatizatori, darbojās mehāniskās sis­tēmas, kas atviegloja pārvietošanos pa kuģi, darbojās ārējās kontroles un aizsardzības iekārtas, gatavas sav­laicīgi novērst šīs apdzīvotās pasaules sadursmi ar jeb­kuru ķermeni, kas tuvotos no āra. Ne uz mirkli neizslē­dzās arī kontroles sistēma.

Kā vienmēr, blakus pultij vārījās tējkanna, un svaigās tējas smarža bija jūtama jau pa gabalu no posteņa ne­lielās telpas. Ierasti iekļāvies savu mehānismu pasaulē un vēlreiz pārliecinājies, ka visas dzīvības nodrošinā­šanas sistēmas strādā saskaņoti un bez traucējumiem, Ru­diks izlēja atdzisušo tēju un uzlēja jaunu. Vajadzētu, pro­tams, taupīt, bet tējas dzeršana postenī bija sena un tra­dicionāla inženieru privilēģija, un ikviens no viņiem ātri pierada pie šī dzēriena tā, ka nepieciešamību atteikties no svaigas tējas uztvertu traģiski. Tējas glāze uz inže­niera pults parasti nozīmēja, ka viss kārtībā, dzīve rit normāli. Un patiesi — inženiera pienākumi gandrīz ne­bija mainījušies salīdzinājumā ar to, ko viņam nācās da­rīt katrā reisā un pat reisu starplaikos, kad kuģis gulēja finiša orbītā pie maršruta gala planētas, gaidot jaunu piekraušanu un izrāvienu uz vēl vienu tālu sistēmu.