Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

*

Salona stūrī joprojām sēdēja Petrovs, un viņa cigare­tes dūmi slīpi vilkās uz klimatizatora pusi. Istomins vi­ņam priecīgi uzsmaidīja.

— Esmu pabeidzis savu grāmatu, — viņš teica.

— Ak tā, — atsaucās Petrovs, nepaceldams acis no plates, uz kuras bija attēlota kāda shēma.

— Jā, — sacīja Istomins, atlaizdamies krēslā un sap­ņaini skatīdamies griestos. — Beidzot lielais darbs ir pa­beigts.

Petrovs kārtīgi nokratīja pelnus pelnutraukā. Viņš vien­mēr pelnus kārtīgi nokratīja pelnutraukā, tomēr pelni bija viņam visapkārt: uz krēsla, uz biksēm, uz krūtīm.

— Par ko tā ir? — viņš vienaldzīgi vaicāja.

— Mana joma ir vēsture, — rakstnieks labprāt pa­skaidroja. — Laikmets, lai cik tas savādi, atgādina mūsu pašreizējo stāvokli. Es runāju par antīko cilvēci.

Šoreiz Petrovs pagriezās pret Istominu un uzmanīgi paskatījās uz viņu.

— 1 Sen pagājušo dienu ēnas, — viņš teica. » Būtu jūs labāk uzrakstījis… — Viņš apklusa. —• Kaut vai par to, ka cilvēkam palikusi sieva — kaut kur ļoti tālu. Jauna, daudz jaunāka par pašu. Trausls stādiņš… Viņa nevar viena — viņai vajag kādu, ap ko vīties, ar sirdi piekļauties. Bet uz planētas domā, ka viņš ir gājis bojā. Viņa ilgi nepaliks viena: skaista un maiga sieviete, tādas mīl aizrautīgi. Bet cilvēks ir dzīvs un varbūt vēl atgriezī­sies. Cer atgriezties un zina, ka viņa droši vien būs ar citu. Piekļauties un pakļauties — tāds ir viņas raksturs. Bet viņš to atceras, atceras… — Petrovs strauji iegrūda cigareti pelnutraukā. — Labāk par to būtu uzrakstījis…

— Jā, protams, — bez sevišķas iedvesmas Istomins runāja tālāk. — Tēma liekas interesanta.' Tikai tā ir beletristika, bet es nodarbojos ar nopietnām problēmām. Jūs tātad aizraujaties ar tehniku?

— Vai jums kāds palika uz Zemes?

— Neviens, kas sāktu sevišķi sērot.

Istomins to noteica sausi: viņš jau bija sapratis, ka saruna nenotiks, un jutās aizskarts.

— Vai gribat, lai nolasu vienu fragmentu? —- viņš tomēr noprasīja. — Tas man vēl pagaidām arī pašam patīk.

Petrovs aizdedzināja jaunu cigareti un mainīja stāvokli krēslā.

—■ Varbūt jūs tomēr pamēģinātu par to cilvēku un viņa sievu: ko" viņam tagad darīt? Vai viņa atgriezīsies pie tā? Vai arī pieradīs pie cita?

— Kā es to varu zināt? — dusmīgi izmeta rakstnieks un piecēlās.

Petrovs bezpalīdzīgi paskatījās uz viņu un steidzīgi novērsa acis. Savāds cilvēks, nodomāja Istomins. Kāpēc viņš lido, kur viņu dzen? Nekad par to nav runājis. Iz­skatās, it kā viņš šeit būtu vislaimīgākais, bet īstenībā iz­rādās — viņu pārņēmušas ne pārāk jautras domas. Kāda nekonsekvence, bet no izskata — vienkārša, atklāta dvē­sele .. i

Viņš droši vien par to būtu domājis vēl, bet bija dzir­dami soļi. Atvērās durvis, ienāca Narevs ar plakanu kasti, no kuras rēgojās vadi. Viņš pamāja rakstniekam un piegāja pie Petrova.

— Cik ilgi vēl, ak, Katalīna? —: viņš drūmi noprasīja. — : Atļaujiet painteresēties, kāpēc jūs rokaties šajā te, ja jums jāpārzina strāvas kabeļa piēvadīšana?

— Bet ko tad es daru? — atvaicāja Petrovs.

— Jūs atļaujaties izklaidēties ar tūristu klāja sadzī- # ves elektroapgādes shēmu. Bet tas nav jūsu funkcionālais pienākums.

Petrovs negaidot noskaitās.

— Kas jums par daļu? — viņš prasīja, caur pieri ska­tīdamies sarunas biedrā un bārstīdams pelnus uz grīdas. — Domāju, ka doktors Karačarovs to zinās labāk nekā jūs.

— Doktors tik un tā jūs atsūtīs pie manis, = teica Narevs. — Tā ka esiet tik laipns, nezaudējiet laiku un nodarbojieties ar to, ko es lūdzu.

Viņš pamāja, it kā pieliekot punktu.

— Ak, jums nu gan ir manieres, — norūca Petrovs.

— Ko — manas manieres?

—: Neko.

— Esiet tik laipns un strādājiet bez nervozēšanas, — teica Narevs un pagriezās pret rakstnieku.

— Vai drīkstu apjautāties, maestro, kā jums klājas? Jūs pat pie pusdienu galda vairs neesat redzams.

Istomins kautrīgi pasmaidīja.

; Es pabeidzu grāmatu, — viņš sacīja.

— Tas ir brīnišķīgi, — atsaucās Narevs, — ; jūs šaus­mīgi iepriecinājāt mūs. Bet, pats saprotiet, patlaban mums tam nav laika. Jā, atklāti sakot, jums arī vairs nevaja­dzētu atrauties no sabiedrības: darbs taču ir kopējs, bet man liekas — nokļūt uz Zemi jums gribas ne mazāk kā visiem pārējiem.

Viņš pamāja un gāja uz durvīm. Istomins apjucis pa­skatījās uz Petrovu.

s — Ko jūs visi esat tik nervozi? — viņš noprasīja.

Petrovs neatbildēja: viņš ieklausījās. Pēc tam noteica:

— Ahā, nāk.

^ Kas? — nesapratnē vaicāja rakstnieks.

— Kas? — pārjautāja Petrovs. — Protams, viņš.

Soļi un sarunu troksnis aiz durvīm tuvojās.

*

Galvenais uz kuģa tagad bija mīlestība. Mīlestība uz fiziķi.

Pašlaik viņš straujiem soļiem ienāca salonā, ar pus- mežonīgu skatienu vērdamies tieši sev priekšā. Rakst­nieks ievēroja, ka fiziķis ir sakrities; retie mati kā nimbs stāvēja ap galvu.

Viņu pavadīja vairāki cilvēki: Zoja, Mila, Jeremejevs un inženieris Rudiks. Zoja turēja fiziķi aiz rokas. Viņš centās atbrīvot pirkstus, bet Zoja turēja stingri un tur­pināja gaitenī iesākto frāzi:

— … Neiznāks. Jūs pēc pusdienām gulēsiet, un es pati to uzmanīšu.

Fiziķis īsi iesmējās it kā ieķērkdamies un atkal pa­rāva roku. Zoja teica:

— Pēc tam jūs nodarbosieties ar Valentīnu. Valentīn, padzenājiet mūsu doktoru, kā nākas, piespiediet viņu uzspēlēt bumbu. Citādi viņš neizturēs, no pārpūles no­kritīs. — Viņa pagriezās pret fiziķi un turpināja skaidri, gandrīz vai atdalot zilbes: — Nogāzīsities, vai sapratāt? Bet kā tad mēs bez jums?

— Nu, doktor, — sacīja Mila. —- Godavārds, jūs ne­pavisam par mums nedomājāt.. * Mēs esam ar mieru gaidīt vēl nedēļu, lai tikai ar jums nekas nenotiktu.. ?

Fiziķis beidzot izrāva roku un pakustināja pirkstus.

— Nu, ko jūs, patiešām, — viņš sacīja. — Vai es esmu kas sevišķs? Neuztraucieties, viss būs kārtībā, bet jūs gan varētu nevis staigāt man pakaļ, bet palīdzēt tiem, kas strādā lejā: tur stūrmanis ir viens pie sintezatora.. Ј

— Mēs izdarīsim visu, — sacīja Mila. — Tikai jūs.i?

— Es Lugovojam teicu, — Narevs viņu pārtrauca, — lai viņš tur pārāk neaizraujas ar spolēm. Lai tikai saga­tavo materiālu, tālāk mēs paši redzēsim. Citādi vēlāk vajadzēs pārtaisīt…

— Jā, — teica fiziķis. — Tas ir pareizi.

— Doktor, pietiks darboties! — Zoja paaugstināja balsi.

— Nu labi, — neapmierināti norūca Karačarovs. — Ļau­jiet man pirms pusdienām vismaz ieiet dušā — vai varr būt jūs mani mazgāsiet arī?

Visi iesmējās, it kā būtu pateikta nez kāda asprātība.

Istomins apjucis skatījās. Viņš saprata tikai to, ka fiziķis tagad kļuvis par sabiedrības centru, tās cerību un tātad arī valdnieku. Cilvēkiem ir raksturīgi meklēt un atrast sajūsmas objektu, bet sajūsminājušies viņi ne­zina mēru. Un, ja vien rakstnieks nekļūdījās, fiziķim tas patika, viņa balsī jau ieskanējās kaprīzi toņi, kādi rak­sturīgi cilvēkam, kas ne tikai ļauj citiem par sevi prie­cāties un sajūsmināties, bet arī pats priecājas un sajūs­minās par sevi un nemaz pārāk necenšas to slēpt.

Tomēr, protams, atgriešanās uz Zemi, dzīvē, bija tā vērta. Un, ja Karačarovam patiesi izdosies solījumu iz­pildīt, viņa slava būs pelnīta.