Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Viņš uztvēra fiziķa skatienu un negaidot uzsmaidīja tam — ne tā kā agrāk, kā līdzīgs līdzīgam, bet pa jau­nam, mazliet lišķīgi. Uzsmaidīja — un par to pats uz sevi noskaitās.

— Ā, maestro, —- draudzīgi, bet tomēr, kā ievēroja rakstnieks, mazliet nevērīgi teica Karačarovs. — Tātad esat bagātinājuši pasaules literatūru? īstā laikā. — Viņš pagriezās pret Zoju, kas viņu nepacietīgi raustīja aiz piedurknes. — Neuztraucieties, es visu izpildīšu. Lai jums būtu patīkami un, atklāti sakot, arī tāpēc, ka tuvākajā laikā man būs vajadzīgi spēki…

Viņš īsi pamāja un nozuda savā kajītē. Viņam tūlīt sekoja Narevs. Palikušie, priecīgi smaidot, saskatījās.

—= Acīmredzot ilgi vairs nebūs jāgaida, — teica Jere­mejevs. — Būtu labi, ja paspētu līdz jaunās sezonas sā­kumam. Citādi pēc tam arī netikšu pamatsastāvā.

— Labi, draugi, ; — sacīja Zoja. — Vera ir pie slim­nieka, tā ka viņas vārdā es lūdzu nenokavēt pusdienas. Maestro, kā jūs jūtaties? Mēs par jums piemirsām — tik daudz darba …

—■ Paldies, — 1 atbildēja Istomins. — Labi. Grāmatu pabeidzu.

—■ Kādreiz uz Zemes, ~ teica Zoja, — jūs uzrakstīsiet grāmatu par mums visiem, par mūsu bailēm un cerībām.

Vai ne?

— Es vispār.i; — rakstnieks iesāka, bet tūlīt pats sevi pārtrauca: — ; Nu, protams, uzrakstīšu!

— Un par mūsu doktoru Karačarovu, — sacīja Mila. — Tas ir tāds cilvēks… Ja nebūtu viņa… es nezinu … —

/

Viņa apjuka un apklusa. Zoja ar smaidu palūkojās viņā.

Nabaga fiziķis, ne bez skaudības nodomāja rakstnieks. Viņu rausta uz visām pusēm, un viņam nav glābiņa. Bet kā Narevs cenšas…

*

Narevam bija dīvaina sajūta: viegla un priecīga. Un viņš zināja, ka tas bija ne tikai tāpēc, ka radusies iespēja nokļūt uz Zemes. Tajā bija savas labās un savas sliktās puses. Viss saistījās ar Milu.

Dvēseles dziļumos ceļotājs par sevi smīkņāja? līdz šim ar viņu nekas tamlīdzīgs nebija gadījies, aizraušanos viņš pārdzīvoja viegli. Pašlaik bija savādāk.

Viņš nedomāja un neapjēdza, ka viens no iemesliem, kāpēc radušās simpātijas pārauga daudz spēcīgākās jū­tās, bija kapteiņa aizliegums.

Narevs uzskatīja, ka mīlestības aizliegums vērsts tieši pret viņu. Un droši vien ne bez pamata: ja nebūtu viņa sadursmes ar Jeremejevu, kapteinis, iespējams, arī neie­jauktos to cilvēku attiecībās, kuri bija uz «Vaļa» borta. Tā vai citādi, Narevs attiecināja aizliegumu uz sevi, un tas izrādījās pietiekami, lai vēl neskaidrās tieksmes pār­taptu dziļās jūtās.

Tas tāpēc, ka Narevs vienmēr bijis opozīcijā pfet varu, lai arī kāda tā būtu, un pret šīs varas rīkojumiem, lai cik tie būtu saprātīgi un savlaicīgi. Tas sakņojās viņa raksturā. Narevs to apzinājās un bija ar sevi apmieri­nāts.

Mīlestības aizliegumu viņš uzskatīja par muļķību, tā­pēc, to Narevs drīz vien saprata, ka draudzīgajam rīko­jumam nebija tādu seku, kādas varēja sagaidīt.

Viņš lieliski zināja, kas ir «Anemo» (Narevs vispār daudz ko zināja), un viņam nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, ka šis līdzeklis kaut kādu iemeslu dēļ neiedar­bojas. Viņš to secināja no cilvēku attieksmes pret Kara- čarovu, no attieksmes, kuras pareizi uzskatīja par mīles­tību. «Anemo» vajadzēja vispār nomākt emocijas, padarīt cilvēkus pret visu vienaldzīgus: ne jau velti šis līdzeklis bija tikai tālo reisu kuģu aptieciņās un arī vienīgi tad, ja kapteinis bija uzmanīgs. Līdzeklis nebija nomācis mī­lestību uz fiziķi, tātad tas vispār neiespaidoja psihi.

Narevs bija pārsteigts, ka to nav ievērojuši arī citi. Pēc tam viņš saprata un pavīpsnāja. Visa vaina slēpās cil­vēku ieradumā ticēt. Viņi zināja, ka emocijām jābūt no­māktām, un ticēja, ka tās ir nomāktas, lai ari ikviena pa­sažiera uzvedība liecināja pavisam ko citu.

Sapratis, ka ir iemīlējies, Narevs nekavējoties nolēma, ka aizliegums ir bijis kļūda un muļķība. Bet tas nozīmēja, ka no kapteiņa varēja sagaidīt jaunas kļūdas un jaunas muļķības, — vispār tas saskanēja ar Nareva viedokli par varu.

Kapteiņa kļūdas vajadzēja paredzēt un gatavoties tās neitralizēt. Narevam to neviens netika uzdevis, bet vi­ņam patika tieši tāds darbs, kuru viņam neviens nav uz­devis un par kuru nevienam nav jāatskaitās. Līdzīgi rak­sturi ir bijuši visos laikmetos. Bez tam Narevam bija vēl kāda raksturīga īpašība, kas noslīpējusies gadu gaitā: viņš nejutās labi telpās un situācijās ar vienu izeju, un rezerves variantu un izeju meklēšana bija ja ne gluži viņa kaislība, tad katrā ziņā izteikta vajadzība. Un viņš nolēma Milas un arī pārējo vārdā nodarboties ar tādiem meklējumiem, ja ne fiziķim, ne kapteinim ar ekipāžu ne­izdosies atrast ceļu, lai atgrieztos dzīvē. Narevs uzskatīja, ka ar dažām detaļām viņš tiks galā labāk nekā visa eki­pāža; ja viņš būtu gadus desmit vecāks, viņš, iespējams, tā nedomātu — un, kas zina, droši vien kļūdītos.

Protams, Milai viņš neteica ne vārda un vispār centās viņai neapnikt. īstai mīlestībai vajadzīgs pavisam maz, dažkārt pilnīgi pietiek ar apziņu, ka tā eksistē.

Taču uz meklējumiem rosina ne tikai jūtas — un Na­revs nebija vienīgais, kas meklēja citu izeju, citu iespēju izkļūt no tā grūtā stāvokļa, kādā viņi visi atradās.

Ekipāžai bija vairāk darba nekā pārējiem. Tomēr Lu- govojam izdevās aprēķināt vajadzīgās kontūras, un tagad viņš tās pamazām montēja kopā. Bija nepieciešama su- pertāla, supersupertāla uztvere, kāda vēl nekad nav bi­jusi. Bet ne velti viņš tik ilgus gadus bija darbojies sakaru jomāl

Tagad tā nebija tikai aizraušanās. Kas zina, varbūt visu cilvēku liktenis atkarīgs no stūrmaņa. Labi, ja fiziķis iz­pildīs solīto. Bet ja ne? Tad noderēs supertālie sakari.

Stūrmanis bija pārliecināts, ka izplatījumā vienmēr klīst attēli, kas iešifrēti elektromagnētisko viļņu visās iespē­jamās svārstībās un amplitūdās. Ļoti vāji, gandrīz ne­tverami signāli, bet dažreiz tālajos reisos uz ekrāniem pavīdēja kaut kas tāds, kas varēja arī nebūt vienkāršs troksnis. Apbruņojies ar viltīgāku makšķeri, šos signālus droši vien var notvert un izpētīt.

Šajā galaktikas stūrī signāli no Zemes un citām ap­dzīvotajām planētām nevarēja nokļūt: tas bija viens no tā sauktajiem neproduktīvajiem virzieniem, kurā atradās zvaigznes ar Zemes tipa dzīvībai nāvējošu starojumu. Un, ja te izdosies kaut ko uztaustīt, tad tie noteikti būs at­tēli un zīmes, kas nākuši no citām civilizācijām. Vai tādas- vispār eksistēja? Pagaidām šis jautājums attiecās nevis uz zināšanu, bet gan ticības jomu: to varēja apstiprināt, tikpat loģiski varēja arī noliegt, bet ne tiešu pierādījumu, ne arī noliegumu nebija. Dažs labs neticēja; Lugovojs uz­skatīja par labāku ticēt.

Lugovojs domāja, ka starp tādām civilizācijām varētu gadīties arī kāda «Valim» līdzīga. Radītas uz antivielas pamata. Augsti attīstītas. Pie tām arī varētu meklēt pa­līdzību.

Lugovojs nolika mikrolodāmuru, ar mazītiņu piesū­cekni pacēla trauslu kristāliņu, rūpīgi, caur lupu rau­goties, novietoja to vietā. Kad pastiprinātājs būs gatavs, vajadzēs sēsties pie filtra aprēķiniem. Bet pēc tam varēs sākt medības.

Visi tic fiziķim, Lugovojs domāja. Bet viņš, Lugovojs, ir iemācīts autoritātēm neticēt. Jāmeklē pašam. Nav jā­baidās domāt. Taisnība ir tam, kas drosmīgāks, ko neie­robežo aizspriedumi.