Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Droši vien šī doma bija lasāma viņa sejā, jo Zoja teica:

— Tev vienalga, ko es tagad domāju un jūtu. Bet tā, kā bija, vairs nebūs. Ar to arī beigsim.

Viņš gribēja vēl ko sacīt. Nepateica. Pagriezās. Viņa priekšā bija durvis. Durvis, viņš nodomāja. Pārāk bieži pēdējā laikā nākas aizvērt durvis aiz sevis. Bet kur atro­das durvis, kas ir jāatver?

Viņš gāja prom pa gaiteni, cenšoties, lai soļi skanētu pārliecinoši, ritmiski, itin kā viņam būtu injicētas zāles un tagad visas nepatikšanas šķiet smieklīgas — nav vērts par tām domāt, jādomā par kaut ko nopietnāku.

Pirmajā nedēļā Karačarovs problēmu neanalizēja. Viņš domāja par sevi. Noskaņoja savus nervus un smadzenes lēni un neatlaidīgi — kā vissarežģītāko instrumentu. Tas bija grūts darbs, panākumi mijās ar šaubām un bailēm. Tad fiziķis koncentrēja uzmanību sīkumiem, viegli atri­sināmām detaļām. Mazas uzvaras iedrošināja, palīdzēja saglabāt ticību sev.

Kad šaubas sāka mocīt aizvien retāk, Karačarovs no­lēma, ka var sākt darbu.

Pēc tam viņš vairākas dienas studēja to sanāksmju pie­rakstus, kurās Zeme izšķīra viņu likteni. Viņš necerēja atrast tajos ko tādu, kas palīdzētu darbam, bet godprātīgi izanalizēja, kas tur tika runāts, lai pēc tam varētu no tā visa novērsties.

Tad pienāca kārta teorijai. Kad viņš bija apguvis visu, kas glabājās kuģa gandrīz neizsmeļamā informatori ja kristālos, viņš juta, ka var spert soli ne svešās pēdās, bet jaunā virzienā.

Karačarovs vēl nezināja, kāds būs atrisinājums, bet in­tuitīvi juta, ka tas ir tuvu un būs pareizs. Intuīcijai fiziķis uzticējās tāpat kā matemātikai, lai arī citādi. Intuīcija sniedza pārliecību, un savā pārliecībā viņš labprāt dalījās ar citiem. Cerība, ko viņš izraisīja cilvēkos, savukārt at­griezās pie viņa paša un bija, iespējams, viens no pama­tiem, uz kura balstījās viņa zemapziņas pārliecība par pa­nākumiem.

Un tomēr — kaut kā pietrūka, lai gūtu panākumus.

Karačarovs dzīvoja tagad jaunu, līdz šim nezināmu dzīvi. Viņam patika būt uzmanības centrā un zināt, ka ikviens viņa vārds cilvēkos rada optimismu. Agrāk kolēģi ticēja nevis viņam, bet pierādījumiem, kas izteikti sim­bolos, skaitļos un nedaudzos vārdos. Tagad ticēja nevis formulām — tās šeit neviens nesaprata, bet tieši viņam —■ cilvēkam.

Viņš baidījās radīt cilvēkos vilšanos. Dažkārt šīs bailes, pašam nemanot, lika Karačarovam izrādīt lielāku pārlie­cību, nekā viņam patiesībā bija un nekā viņš izteiktos speciālistiem.

Bet, ja arī viņš izrādīja nedaudz vairāk optimisma, nekā pieļāva mēra un atbildības sajūta, viņam likās, ka ir uz to tiesības.

Kā tad pietrūka?

Pašlaik, ieslēdzies kajītē un apgūlies iemīļotajā pozā uz dīvāna — atmetis rokas aiz galvas —, Karačarovs ga­tavojās atkal iedziļināties tajos domu un minējumu kom­bināciju meklējumos, kam bija jānoved pie pareizā lē­muma. Viņš pat pasmaidīja, iepriekš tīksminādamies par baudu, kādu sagādās pārdomas par abstraktām pro­blēmām.

Karačarovs negribēja sev atzīties, ka smaids bija tikai viens no paņēmieniem pārliecināt sevi par veiksmi. Ne jau pirmo reizi viņš iepriekš izjuta prieku par veiksmi, bet pagaidām ne soli nebija pavirzījies uz priekšu.

Viņš bija gatavs darbam. Vai viņš necentās paildzināt savu atrašanos sabiedrības uzmanības centrā? Bet jaunat­klāsmei pašai par sevi bija tāda vērtība, kas ne ar ko citu pasaulē nav salīdzināma. Noteikumi? Tie bija lieliski. Atbildības sajūta? Tagad tā vairs nebaidīja, bet gan sti­mulēja.

Tomēr kaut kas to traucēja, un viņš nevarēja saprast — kas.

Karačarovs īgni uzsita ar dūri pa dīvānu. Vēl reizi.

Klauvējiens pie durvīm bija it kā atbilde uz viņa si­tieniem.

Uz pirmo fiziķis neatbildēja, cerēdams, ka tas bijis ne­jaušs klauvējiens un neatkārtosies. Bet tas atskanēja atkal.

— Nu? — fiziķis norēcās.

Tas bija Jeremejevs. Rokā viņš turēja tīkliņu ar bumbām.

— Ir laiks, ir laiks, — viņš smaidīdams teica.

Fiziķis sajuta neapturama niknuma uzplūdus.

— Ejiet pie velna ar savām spēlēm! — viņš ieaurojās.

Valentīns atturējās no asas atbildes: sports viņam bija

iemācījis jūtu disciplīnu, turpretī zinātne galvenokārt māca disciplinēt tikai domas. Diskusija kā kontakta forma ir dabiska zinātniskā konferencē, bet nepieņemama, pie­mēram, tiesneša un spēlētāja attiecībās. Dziļi aizskarta­jam Jeremejevam smaids nodzisa.

— Ejam, — viņš spītīgi teica.

Fiziķis kādreiz bija aizrāvies ar futbolu, pēc tam viņam vairs neatlika laika. Pat tajos gados, kad spēle bija aiz­raujošs notikums, viņam ne prātā nenāca sportu vērtēt tikpat augstu kā fiziku, kur nu vēl iekļaut savu interešu lokā. Futbols bija spēle, fizika — zinātne. Karačarovs nekad nebija iedomājies, ka arī zinātnē ir daudz kas no spēles, jo tā attīstās pēc noteiktiem likumiem, kuti nav nekas absolūts, bet pašu cilvēku radīti ērtības labad.

—•• Nekur es neiešu! — viņš nokliedza. — Vai patie­šām jūs domājat, ka cilvēkam, kas strādā, ir vajadzīgs šis idiotisms?

■=*» Nu, kā zināt, ==e pēc īsa klusuma noteica Jeremejevs. — Bet velti gan. Futbolā nav apmāna.

Viņš izgāja, un fiziķis, kā jau vienmēr pēc emociju sprādziena, jutās iztukšots, reiba galva un bija kauns. Viņš izlamājās, piecēlās un sāka ģērbties^

*

Mila rakstīja?

«Šonakt es redzēju sapnī, ka spēlējos ar kaķēnu, glāstu to, glāstu bez gala — un esmu ļoti laimīga. Pamodos un, protams, kaķēnu neatradu. Biju sarūgtināta līdz asarām un ilgi nevarēju tikt vaļā no skumjām. Mums it kā ir viss, kas vajadzīgs, bet īstenībā — cik gan nabagi mēs esam! Ne kaķa, ne suņa, nekā dzīva, izņemot mūs pašus. Es visu mūžu neesmu ieredzējusi zirnekļus, bet tagad, liekas, būtu priecīga, ja kāds noaustu tīklu kajītes stūrī. Bet viņu nav, un viņiem nav kur rasties. Lai gan, ja padomā, —• kam man zirnekļi? Un tomēr pietrūkst.

Atcerējos, kā rudenī zem kājām čaukst dzeltenās lapas.

Un putni? Es jau sāku aizmirst, kā tie dzied. Lai gan arī uz Zemes tos klausījos ne pārāk bieži, bet tur tas bija savādāk. Tur varēja aizbraukt uz mežu un paklausīties.

Par Jurīti nemaz nerunāju: tas sāp, sāp vienmēr.

Laiks iet ļoti lēni. Dienas ir bezgalīgas. Varbūt mums patiešām ir cits laika tecējums? Es pajautātu doktoram Karačarovam, bet viņš ir tik aizņemts, un viņu nedrīkst traucēt.

Cik ilgi var gaidīt?

Liekas — pacietība iztek pa pilienam un viss kaut kā izbāl… Un vēl…

Valentīns kļūst aizvien tālāks. Varbūt es attālinos? Katru dienu es domās izmēru atstatumu starp mums un redzu, ka arvien grūtāk saprasties.

Ļoti baidos, ka viņam pārāk daudz nozīmēja tuvība —a tā, kuras pašlaik nevar būt. Slikti, ja tā būtu. Ne tāpēc,- ka man negribētos, bet tādēļ, ka nevar viss uz tā balstī­ties. Tas ir ļoti rūgti.

Man ļoti daudz nozīmē, ka mēs ar viņu vairs nesapro- tamies. Valentīns nezina un nevar iedomāties, ko man nozīmē Jurītis. Es viņu saprotu, bet no tā vieglāk nekļūst. Un, kad es sāku skumt pēc mazuļa, Valentīns man nekādi nevar palīdzēt. Ne jau tāpēc, ka viņš nemācētu izteikt jūtas: es tās justu, pat ja viņš klusētu. Bet viņš neko tam­līdzīgu nejūt. Lai ari viņš nav vainīgs, man ir sāpīgi un rūgti.

Es domāju, ka pusei vīriešu sieva ir kā māte, otrai pu-* sei — kā meita. Valentīnam — māte: viņš gaida atbalstu* Narevam otrādi •— viņš pats ir gatavs atbalstīt.