Vladimirs MIHAILOVS: VIŅPUS DURVĪM

Rudiks izdzēra malku un ar baudu izpūta karsto gaisu. Lai arī cik savādi tas būtu, bojātās baterijas viņam ne­maitāja garastāvokli. Lai ko tur augšā runātu, varēja iz­tikt arī bez baterijām. Par augšu Rudiks uzskatīja visu, kas atradās virs energodzinēju korpusa. Tādu viņu ierau­dzīja Ustjugs — apmierinātu, ar tējas glāzi rokā. * — Tas esi tu, — inženieris sasveicinājās. —■ Sēdies! Vai tēju gribi?

— Labprāt, —■ piekrita Ustjugs. — Vai tiki galā ar pa­sažieriem?

■— Kur nu! —■ sacīja Rudiks un atmeta ar roku.

&= Laba daudz nevajag, r—■ apņēmīgi noteica kapteinis.

— Pasažieri kā jau pasažieri, bet baterijas, es domāju, ir svarīgākas. Vai nebūtu laiks ķerties pie atjaunošanas?

Inženieris brīdi klusēja, pēc tam drūmi sacīja:

— Ko nozīmē — atjaunot? Parūpēties, lai tās izskatītos kārtībā, droši vien var, lai gan tas prasa laiku.

— Vai tikai lai izskatītos?

— Par pārējo neviens neņemtos galvot. Pārāk sarežģīti. Ja vēlies, vari ieskatīties manās tabulās. Blokiem jau tā bija divkārša pārslodze. Bet plātnes sen vajadzēja mai­nīt — pēc to .grafika reiss no Antoras bija beidzamais. Protams, izturības rezerve tām bija. Tās nostrādāja tei­cami: vēl trīs ieejas — izejas virs normas — tas nav maz. Bet tagad, kā pats redzēji, daļu no plātnēm vajag izmest. Pārējām tātad jāuzņemas slodze, kas lielāka par normālo. Cik ilgi tās izturēs? Tu nezini, es nezinu, un pat «Sigma» nezina.

— Bet ja ieliktu jaunas?

— Viegli pasacīt… Man nav nācies to darīt. Tas ir apkalpojošās brigādes darbs. Un viņi jau arī lika gata­vas. Protams, pamēģināt var. Bet vai tās strādās un kā? Nezinu.

— Tātad — nekādu iespēju? Neticu.

— Neesmu teicis, ka nav nekādu. Bet iespējas mēdz būt dažādas. Mašīnas — gluži kā mēs… — tas bija Ru- dika iemīļotais temats. — Tu pats zini, izmisuma brīdī mo­bilizējot visas rezerves, cilvēks var izdarīt to, par ko nor­mālā stāvoklī pat neuzdrošināsies domāt. Tāpat arī mašī­nas. Izmisuma stāvoklī… Tikai — kur tas ir?

— Kādā tad mēs, tavuprāt, atrodamies?

— Nē, tu mani nesaprati. Es nesaku, ka mūsu stāvok­lis būtu normāls. Bet mums nekas nedraud — nekas tāds, kas prasītu acumirklīgu mobilizāciju. Pieņemsim, ka tā ir novirzīšanās no tēmas. Lūk, konkrēti: «Sigma» aprēķi­nājusi, ka cerības uz bateriju normālu darbību zem slo­dzes ir mazākas par pusi. Var riskēt, bet var arī neriskēt. Mēs vedam pasažierus. Pēc reglamenta risks nav pieļau­jams. Piekrītu, ka reglamentu mūsu stāvoklī varētu arī neievērot. Bet kā vārdā? Ja Karačarovs mūs atkal pār­vērtīs cilvēkos, tad, iespējams, būs jēga riskēt. Bet pa­gaidām jēgas neredzu.

Viņš mirkli klusēja.

— Ja liksi man sagatavot mašīnu pārejai,, es to sagata-.

vošu. Darīšu, ko varēšu. Bet panākumus garantēt nevaru. Vispār — kā izlemsi.

— : Bet, ja fiziķim veiksies, vai tad būs kādas izredzes?

Rudiks pašūpoja galvu.

— Iespējas paliek tās pašas. Bet tad nedrīkstēs neris­kēt. Tad mums neviens neatļaus burtiski ievērot regla­mentu.

— Kas tad mums var neatļaut? — Ustjugs sabozās.

— Kaut vai sirdsapziņa. Nepacietība. Vienalga, kas. Bet vispār — tu esi kapteinis, tu arī komandē.

Ustjugs padomāja.

— Un komandēšu arī, — viņš norūca. — Ar laiku.

Ar laiku. Ne tagad. Pašlaik atliek cerēt uz Karačarovu. Kapteinim tas likās savādi — cerēt nevis uz sevi un sa­viem puišiem, bet uz kādu citu. Nedroši.

Pa to laiku lai viņam tomēr iešļircina šīs zāles. Dvē­sele kļūs mierīgāka. Būs divreiz mazāk neatrisinātu pro­blēmu.

Tā viņš domāja, atgriežoties no energodzinēju korpusa un saglabājot kapteiņa stāju.

Sarunu viņš izdzirda nejauši, iedams gar bāru pasa­žieru klājā. Mila un Narevs. Viņas skanīgo balsi neva­rēja sajaukt ne ar Veras kontraltu, ne ar labi nostādīto aktrises meco. Nerunājot nemaz par Zoju — viņas balsi kapteinis nekad nesajauktu ne ar vienu citu.

Ustjugs neviļus apstājās, lai arī tas nebija labi. Viņš nez kāpēc izbijās, ka Mila un Narevs viņu ieraudzīs at­vērtajās durvīs, un viņam kļuva neērti, ka viņš redzējis abus kopā.

— t .. Jūs paliekat viena. Es to nevaru paciest. Kāpēc jūs negribat man uzticēties?

— Jūs kļūdāties, es jums ticu. Bet jūs man nekādi ne­varat palīdzēt. %

— Nav tiesa. Es varu palīdzēt. Es taču visu saprotu. Un, lai arī es nekad neesmu viņu redzējis…

— Par ko jūs?

— Par jūsu dēlu.

— Nevajag. Es aizliedzu.

— Uzklausiet taču mani. * ? Jums ir ar kādu par viņu jārunā. Un jūs neviens nesapratīs tā, kā es.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— ; Vai tad jūs neredzat — kāpēc?

•— Klusējiet! — Mila steidzīgi sacīja. — Klusējiet!

— Jūs zināt, ka es jūsu dēļ darīšu visu, ko varēšu. ? i un pat vairāk: to, ko nevar izdarīt, pie kā neķersies ne­viens, izņemot mani.

— Es nezinu, ko jūs ar to domājat. Bet Jūs kļūdāties, ja domājat ar to man palīdzēt: es cenšos aizmirst…

— Atgriešanos?

— Visu. Gribu dzīvot šodien ..;

— Bet šodienā esmu es!

•— Man nav neviena, — viņa vienaldzīgi teica.

— Ticiet… ticiet, arī es būtu priecīgs, ja varētu ne­domāt par jums. No šīm domām man nekļūst vieglāk. Bet nevaru, nevaru …

Zāles nepalīdz, nodomāja kapteinis. Arī viņam. Bet citiem?

— Es gribu uz Zemi, — runāja Mila. — Pie dēla. r5

— Vai domājat, ka tas ir reāli?

— Jā! Es ticu doktoram Karačarovam . ? ?

— Bet vai tas ir atkarīgs tikai no viņa?

— ; Nesaprotu.

— Iespējams, ka tā ir pat labāk. Bet atcerieties: ja ne­viens, pat Karačarovs nevarēs jums palīdzēt, — to izda­rīšu es. Bet tad ..»

Beidzot viņi aizvēra durvis.

*

Kādu mirkli likās, ka Zoja un kapteinis metīsies viens pie otra, apkampsies, sāks runāt muļķības, kuru jēga nav vārdos, bet balsī, elpā, skatienā. Mirklis pagāja; abi noturējās. Ustjugs norija kamolu kaklā. «Es tevi mīlu,» viņš gribēja sacīt, «stiprāk nekā jebkad…» Un sausi noprasīja:

— Kāpēc «Anemo» neiedarbojas? Ko tu ar to esi izda­rījusi?

— Es to vienkārši iznīcināju, — viņa nevērīgi teica, acumirklī uztvērusi vajadzīgo toni. —• Visas rezerves.

— A, tad redz, kā! Nekas. Sintezēsim.

— Neizdosies: recepte arī iznīcināta.

Ja viņa būtu vīrietis, kapteinis diez vai savaldītos. Ta­gad viņš tikai sakoda zobus.

— Tu dusmojies, ka neizpildīju tavu norādījumu? Bet ārsts, tāpat kā tiesnesis, nepakļaujas nevienam,,

— Tu neko nesaproti. Jebkurā brīdī viss var uzliesmot, un tad sāksies .?

— Nekas ari nav apdzisis. Un, kā redzi, visi ir dzīvi. Vai tu baidies?

— Jā, un nekaunos atzīties. Mans pienākums ir sagla­bāt cilvēkus. Un tavs arī.

— Es to izpildu. Saudzēju cilvēkus, nevis tikai domā­jošu bioloģisku vienību.

— Tu. ī . tu iedomājies, ka labāk par mani zini, kas uz kuģa ir vajadzīgs un kas ne?

— Nē, tu nepaguvi man iemācīt visas savas pārgud­rības — mēs pārāk maz bijām kopā…

— Un tāpēc tu uzstājies pret mani?

— Ne pret tevi! Es cīnos par sevi, un, ja mana attiek­sme pret tevi ir daļa no manis, tad es cīnos, lai to sagla­bātu, nevis nožņaugtu.

Viņas attieksme pret mani, skumji nodomāja Ustjugs. Interesanti, kāda tā ir: mīlestība vai naids?