Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

Mana dienasgrāmata. Neparedzētais ceļojums. Turp un at­pakaļ. Un kas bija pēc tam.

Piecu hobitu dēkas. Stāsts par Lielvaras gredzenu, Bilbo Tuntaka apkopots pēc tā, ko viņš pats redzējis un no draugiem dzirdējis. Ko darījām Gredzena karā.

Tai vietā ar Bilbo roku vilktās rindiņas beidzās, un Frodo bija pierakstījis klāt:

GREDZENU PAVĒLNIEKA GALS UN

ĶĒNIŅA ATGRIEŠANĀS

(mazļautiņu stāsts, Dalienas Bilbo un Frodo atmiņas, papildinātas ar to, ko viņiem draugi klāstījuši un Viedajie devuši zināt)

Tiklab gabali no sengrāmatām, ko Bilbo tulkojis Rivendellā.

— Padomā, jūs tak, Frodo kungs, teju visu esat pabeidzis! — Sems izsaucās. — Nu gan, jāsaka, esat plēsies vaiga sviedros!

— Es, Sem, esmu pielicis punktu, — Frodo sacīja. — Pēdējās lapas pierakstīsi tu.

Divdesmit pirmajā septembri viņi abi devās ceļā — Frodo sēdēja mugurā ponijam, kas viņu bija atnesis mājup no pašas Minastiritas un nu tika godāts par Nerimšu, bet Semam biedros bija sirdsmiļotais Bils. Zeltojas jauks, skaidrs rīts, un Sems pat neprasīja, kur ceļam gals, — tapat jau bija noprotams. No­griezušies uz Iztekas pusi, viņi pakalniem pari klidzināja uz Biezokņu, grožus palaiduši pavisam vaļīgus. Nakti pārlaiduši Zaļkalnos, viņi divdesmit otrajā septembri pret vakaru laidās lejup pa nogāzi, uz mežmalu. '

— Frodo kungs, vai tik šis nav tas pats koks, aiz kura jūs bedzinajaties, kad Melnais jātnieks tai pirmā reizē uzkūlās? — Sems iesaucās, norādīdams pa kreisi. — Nupat rādās, ka tas bij pa sapņiem.

Krēsloja vakars, un rītos jau iemirdzējās zvaigznes, kad, tikuši garam izkurtējušajam ozolam, viņi pa lazdājos ieaugušo ceļu jāja lejup no kalna. Sems klusēja, atmiņās gremdēdamies. Tad iztrūkās, jo sadzirdēja, ka Frodo zem deguna ko klusiņām dzied — to pašu veco ceļa dziesmu, tikai vārdi bija mazliet pār­grozījušies.

— Bet varbūt tepat blakus gaida Kāds slepens ceļš, kas mazliet baida. Gan pienāks diena — turpu iešu

Un nebīšos, par briesmām smiešu,

Un vedis mani ceļi tāli,

Kur Mēness, Saule, makoņvāli!

Un tālumā uz ccļa, kas no dziļās ielejas stiepās šurp, kalnup, itin kā par atbildi iedziedājās balsu koris:

— A Elberet Gilthoniel, silivren penna miriel

o menel aglar elenath! Gilthoniel, A! Elbereth!

Mēs glabājam sirdi un atmiņā vēl To gaismu, ko vadzvaigzne izlējusi Pār Aizrietiem — tur, uz dzimtenes pusi.

Frodo un Sems apstājušies klusām nosēdās ceļmalas krēslā, un tā sēdēja, līdz ieraudzīja gaišo mirgu, kurā tinās tie, kas tuvojās.

Tur bija Gildors un liels pulks elfu, un, Semam par lielu brī­numu, ar viņiem kopā bija arī F.lronds un Galadriēla. Flrondam mugurā bija pelēka mantija, galva vainags ar zvaigzni pierē, rokā sudraba cītara un pirksta zelta gredzens ar lielu, zilu akmeni — Vilja, no Trejiem pats stiprākais. Bet Galadriēla, sēdēdama baltā kumeļā, mirdzēja balta no galvas līdz kājām, vizēdama kā mā­konis mēnesnīcā, jo pati itin kā izstaroja rāmu gaismu. Viņai pirkstā mirdzēja Nenja — mitrila gredzens ar baltu akmeni, kas zibsnīja kā zvaigzne, ledū kalta. Mazā, pelēkā zirdziņā visiem nopakaļ jāja pats Bilbo, miegā klanīdamies.

Flronds svinīgi un laipni padeva labvakaru, un Galadriēla viņiem abiem uzsmaidīja. — Nu, Semiusa jaunkungs, — viņa teica. — Dzirdu un redzu, ka manu velti tu esi godam licis lietā. Tagad Dalienas zeme būs tik laimes pilna un mīlēta kā vēl nekad. — Sems zemu palocījās, taču atbildēt neko neattapa. Jau bija pie­mirsies, cik ķēniņiene daiļa.

Tobrīd Bilbo pamodās un pavēra acis. — Sveiks, Frodo! — viņš ierunājās. - Paklau, šodien esmu Veco Tuku pārtrumpojis! Tā ka tas nu būtu padarīts. Un nu, man rādās, esmu gatavs vēl vienam ceļam. Tu arī nāksi?

— Jā, nākšu gan, — Frodo sacija. — Gredzena glabātājiem der turēties kopā.

— Kurpu jUs, saimniek? — Sems iekliedzās, pēdīgi atskārtis, kas te notiek.

— Uz Ostām, Sem, — Frodo atbildēja.

— Un es nedrīkstu lidzi, ja?

— Tu ne, Sem. Mazākais, ne pagaidam, un ne tālāk par Ostām. Kaut gan tu jau arī esi bijis Gredzena glabātājos, lai arī īsu brītiņu. Kazi, arī tavs laiks pienāks. Neskumsti nu, Sem! Nevari taču mūžīgi rauties uz pusēm. Tagad būsi vienā gabalā, sveiks un vesels, vēl ilgus gadus. Tev vēl būs daudz prieka un darāmā, un visa kā.

— Jā, — Sems ieteicās, un acis viņam sariesās asaras, — es tak cerēju, ka jūs ar' tagadiņ, pēc visa, kas padarīts, pa Dalienu dzīvosities — gadu gadiem.

— Es jau arī reiz domāju tāpat. Taču esmu savainots par daudz dziļi, Sem. Es raudzīju Dalienu glābt, un nu ta ir glābta, tikai ne man. Tā jau, Sem, mēdz notikt, kad kas svarīgs tiek likts uz kārts: kādam nākas palikt bešā, zaudētājos, lai citiem viss paliek, kā bijis. Bet tu esi mans mantinieks — visu, kas man bijis un būtu varējis but, es atstāju tev. Un tev ir Roze un Elanora, tad nāks mazais Frodo, Rozīte, un Merijs, un Gundega, un Pīns, un, kazi, būs vēl — tiktāl man skats nesniedzas. Tavas rokas un galvu it visur vajadzēs. Mērs būsi, skaidra lieta, ja vien pats par tādu gribēsi būt, un būsi pats slavenākais dārznieks, kāds Da­lienā bijis, un lasīsi Sarkano grāmatu, un dzīvā piemiņā turēsi laikus, kas pagājuši, lai hobiti neaizmirst Lielās Briesmas un savu zemi mīl vēl jo karstak. Un tā tev darba būs pilnas rokas, un priekā tu vadīsi savas dienas gluži kā kurš katrs, kamēr paveiksi un piepildīsi visu, kas tev Stāstā paveicams. Tā, un tagad aiziet! Jāj līdzi!

Elronds un Galadriēla paskubināja zirgus, jo Trešais laik­mets nu bija noslēdzies, Gredzenu varas laiks — beidzies, galā bija stāsti un dziesmas, kur par šiem gadiem vēstīts. Projām devās arī daudzi no diželfiem, kas Viduszemē vairs negribēja palikt, un viņu pulka ar gaišu, sērīgu skumju pārpilnu sirdi jāja Sems un Frodo, un Bilbo, un elfi viņus godināja, paši līdzi priecādamies.

Visu to vakaru un vēl augu nakti viņi jāja taisni cauri Dalienai, tomēr neviens viņus neredzēja, tikai meža zvēri, un te še, te tur kāds vēls ceļinieks manīja zem kokiem ko aizvizam vai atspīdumus un ēnas pārslīdam pār pļavu, mēnesim laižoties uz vakariem. Un, Dalienu atstājuši aiz muguras, gar Balto piekal- nīšu dienvidu pakalniem viņi aizjāja līdz Tāllejām un Torņiem, un tālē tur pletās jūra, un pēdīgi klāt bija Midlonda, Sirmostas pie Lūnas grīvas.

Pie ostas vārtiem pretim bija iznācis Sirdans Burdaris — augumā īsts milzis, ar garu bārdu, sirms viņš bija un vecs, tikai acis mirdzēja vērīgas un spožas kā zvaigznes. Un, viņus uzlūko­jis, Sirdans Burdaris paklanījās un teica: — Nu viss gatavs.

Tad viņš aizveda visus uz Ostām — tur šūpojās balts buri­nieks, un uz piestātnes dēļiem līdzās varenam, pelēkam rumakam kāds stāvēja gaidīdams, viscaur balts. Pagriezies viņš nāca tuvāk, un Frodo ieraudzīja, ka Gendalfs savu Trejgredzenu, vareno Narju, vairs neslēpj — akmens viņam pirksta kaisa sarkans kā uguns. Prombraucējiem uzreiz palika priecīgāk ap sirdi, jo nu bija skaidrs, ka arī Gendalfs kuģos līdzi.

Bet Semam ap dūšu sametās pavisam bēdīgi — jau tā at­vadas solījās būt pagalam grūtas, bet jo smagāk bija tālab, ka viņam vienam pašam vēl bija garais ceļš mājup mērojams. Taču, kamēr viņi tā stavēja, elfi cits pēc cita kāpa uz klāja un kuģi­nieki posās pacelt enkuru, atskanēja pakavu dipoņa un ar skubu piejāja Merijs un Pīns. Un Pīns smējās caur asarām.

— Vienreiz jau tu, Frodo, lūkoji paklusām aizšmaukt, un izgāzies kā veca sēta, — viņš aizrādīja. — Šoreiz — nu, teju, teju. Zini, kurš izpļāpājās? Nē, Sems ne — šoreiz pats Gendalfs!