Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-3 Ķēniņa atgriešanās

Pēdīgi viss bija galā. Teju septiņi desmiti razbainieku gulēja zemē beigti, kāds ducis bija saņemti par vaņģiniekiem. Deviņ­padsmit hobiti bija krituši, savi trīs desmiti — ievainoti. Nomai­tātie razbainieki tika sakrauti ratos, aizvilkti uz vecajām smilšu bedrēm un tur aprakti — Kaujas bedrēs, kā tās pēcāk tika iedē­vētas. Kritušie hobiti tika guldīti kopus kapā piekalnītē, kur vēlāk tika uzsliets liels akmens un iekopts lekns dārzs. Tā noslē­dzās Dalienas pēdējā, 1419. gada Upmalas kauja, vienīgā pēc 1147. gada kaujas Zaļkalnos, Ziemeļājos. Galu galā, kaut arī kritušo, par laimi, bija pavisam maz, tā izpelnījās atsevišķu nodaļu Sarkanajā grāmatā, un visi, kas tur kāvās, ietika Vārdu rulli, un Dalienas vēsturnieki kala kaldami, to no galvas mācī­damies. Maļļu dzimtas slava un vērā ņemamā augšupeja datē­jama ar šo pašu laiku, taču lai nu kā, Ruļļa augšgalā allaž bijuši karakungu Meriadoka un Peregrlna vardi.

Ari Frodo piedalījās kaujā, tomēr zobenu no maksts viņš neizvilka un galvenokārt raudzīja pieklusināt hobitu dusmas par to, kas viņiem nodarīts — lai viņi nenogalē pretiniekus, kuri ieročus nosvieduši. Kad kauja bija gala un viss norīkots, Merijs, Pins un Sems viņam piebiedrojas, un visi kopā atgriezās pie Maļļiem. Viņi iebaudīja vēlu launagu, un tad Frodo ar nopūtu bilda: — Nu ko, tagad laikam derētu tikt galā ar to "priekšnieku".

— Kā tad! Jo drīzāk, jo labāk, — Merijs atsaucās. — Un ne­domā te iztaisīties par labiņo! Viņa dēļ te tie razbainieki atvā- kušies, viņa dēļ te viss sapostīts!

Maļļu saimnieks sapulcēja divus dučus dūšīgu hobitu. — Ej nu sazini, vai Tuntmalē patiesi razbainieku nav, — viņš teica. — Mums par to nav ne jausmas. — Tā nu viņi devās ceļā — kājniekos. Priekšgalā soļoja Frodo, Sems, Merijs un Pīns.

Ap sirdi viņiem bija tik smagi kā vēl nekad. Priekšā slējās augstais dūmenis, un, jo tuvāk vecajam Hobitonas miestam otr­pus upei, jo ciešāk abpus ceļam rindojās jaunuzslietie būceņi un atbaidošākas priekšā izauga dūmojošās dzirnavas — milzīga ķieģeļu būve, samūrīta upes krastā, straumē atridama kūpošus, smirdošus notekūdeņus. Visi koki Upmalas ceļa malā gulēja, nogāzti garšļaukus.

Pārgājuši pāri tiltam un pavērušies kalnup, viņi palika vai bez elpas. Ar skatu, kas atklājās acīm, nevarēja mēroties pat tas, ko Sems bija Spogulī redzējis. Vecā klēts rietumpusē bija no­plēsta, tai vietā virknējās nodarvotas barakas. No kastaņām vairs nebija ne vēsts. Vaļņi bija izgrauti, dzīvžogi izrauti ar sak­nēm. Izdangāta zālienā stāvgrūdām bija sagrūsti lieli rati. Kur senāk bija Maztunti, tagad vīdēja smilšu un grants bedres. Tunt­malē vispār nebija saskatāma — to aizsedza būceņu puduris.

— Nogāzuši! — Sems iekliedzās. — Viesībkoku nošķibljuši! — Viņš pastiepa roku uz to pusi, kur reiz slējās koks, zem kura stā­vēdams, Bilbo bija teicis atvadu runu. Apcirsts un nokaltis tas gulēja garšļaukus. Un, it kā līdz ar to būtu lūzis pēdējais salmiņš, Sems izplūda asarās.

Taču raudas aprāvās, jo ieskanējās smiekli. Pret dzirnavu pazemo mūri atslējies, tur stāvēja sabozies hobits ar drūmu ģīmi un melnām rokām. — Kas ir, Sem, neiet pie sirds, ko? — viņš ieirdzās. — Tu gan no bērna kājas esi bijis mlkstmiesis. Es jau domāju, ka esi aizburājis ar kādu no tiem kuģiem, par kuriem mēdzi pļurkstēt, sak, tālu, tālu. Ko ta' atkūlies atpakaļ? Mums te, Dalienā, tagadiņ darba pillas rokas.

— Redzu, redzu, — Sems atteica. — Mazgāties vaļas nav, toties laika, cik uziet, ko sienas stutēt. Tik redz, Smiltaka jaunkungs, man te, miestā, šadi tādi rēķini kārtojami, tā ka gana jau būs zobus rādīt — ka pašam neiznāk par dārgu!

Teds Smiltaks pārspļāva mūrim pāri. — Tak ej tu galīgi! — viņš nošķendējās. — Man tu ij pirkstu piedurt nedomā! Es esu ar priekšnieku draugos. Šis gan tevi nogrābs kā likts — pavārsti tik man vēl muti!

— Ko tur ar dulburi struleties, Sem! — Frodo iesaucās. — Kaut nu citi hobiti nebutu par šitādiem palikuši! Tad nu gan posts būtu lielāks par visu, ko lamzaki nodarījuši!

— Tu, Smiltak, esi neģēlis un bezkauņa, — ierunājās Merijs. — Un nejēdz ar' neko. Mēs tieši dodamies augšā kalnā, lai no­vāktu tavu mīļo priekšnieciņu. Ar lamzakiem jau esam tikuši galā.

Teds palika kā uz mutes kritis, jo tieši tobrīd ieraudzīja pulku hobitu, kas, klausīdami Merija majienam, uzsoļoja uz tilta. Iespru­cis atpakaļ dzirnavās, viņš aizjoza, skaļi ragā pūzdams.

— Pietaupies nu! — Merijs nosmējās. — Man ir kas labāks. — Pacēlis savu sudraba ragu, viņš to pielika piē lūpām, un skaņais pūtiens aizvilnīja līdz pašam kalna galam, to sadzirdēja visi Hobitonas alās, būdās un noplukušajās mājelēs, hobiti izsteidzās laukā un gavilēdami, ar skaļām klaigām devās atnācējiem nopa­kaļ uz Tuntmali.

Ielas galā bars apstājās, bet Frodo ar draugiem devās tālāk, pēdīgi nonākdami reiz sirdij tik mīļajā vietā. Dārzā stāvgrūdām slējās nojumes un būdas, daža laba rietumpuses logiem tik tuvu, ka gaisma tur galīgi netika iekšā. Ik uz soļa vīdēja atkritumu kaudzes. Durvis no vienas vietas klāja skrambas, zvana ķēde karājās plika un vientulīga, piezvanīt nemaz nebija iespejams. Klauvē, cik gribi, atbildes nebija. Pēdīgi viņi pagrūda durvis, un tās atvērās. Jāiet vien bija iekšā. Gaiss tur bija sasmacis, viss pieganīts un nesakopts. Izskatījās, ka tur labu laiku neviens nav ne kāju spēris.

— Kur tad tas nabaga Lodo nolīdis? — Merijs ieprasījās. Visas istabas apstaigājuši, viņi tur neuzgāja nevienu dzīvu dvē­seli, tikai peles un žurkas. — Varbūt teikt, lai pārmeklē tās būdas?

— Te jau vēl ļaunāk nekā Mordorā! — bilda Sems. — Daudz ļaunāk, kad tā skatās. Tā sakot, iegraužas prātā, jo te tak mājas, un atmiņā vēl viss, kā te bij' pirms tam.

— Jā, no tiesas Mordorā , — Frodo sacīja. — Te Mordorā pa­strādājusi. Sarumans taču no sākta gala Mordoras labā strā­dāja — pat tad, kad domājās pats savā labā pūlamies. Un tāpat ar tiem, ko Sarumans apmājis — ari Lodo.

Merijs apjucis ar riebumu nopētīja istabu. — Vācamies laukā! — viņš skubināja. — Butu es zinājis, ko tas Sarumans sa­strādājis, es to tabakmaku būtu viņam rīklē iesprūdījis.

— Katrā ziņā! Kā citādi! Tomēr to tu vis neizdarīji, un tā nu — laipni lūgtum mājās! — Un tur, durvīs, stāvēja pats Saru­mans, no skata labi noēdies un bezrūpīgs, acīs viņam sprikstīja ļaunīgs prieks un uzjautrinājums.

Frodo piepeši piemeklēja atskārta. — Šarkuns! — viņš izsaucās.

Sarumans nosmejas. — Ak tad to vārdu jau esat dzirdējuši, ko? Izengardā, cik zinu, tā biju iedevēts. Laikam tak mīlēdami bija tā mani iesaukuši. Mani gan te ieraudzīt necerējāt, ja?

— Es ne, — Frodo atzinās. — Kaut to jau varēja paredzēt. Saru­mans vēl it lēti var ko sariebt — tīri ļaunprātības dēļ. Gendalfs jau brīdināja — kas tāds var notikt.

— Skaidrs, ka var, — Sarurnans atteica, — un nav runas par niekiem vien. Ui, ka apsmējos — atradušies hobitu smalkuči, klidzina, vai zina, līdzi tiem dižmaņiem tik drošprātīgi, tik pašapmierināti! Sak, izkūlušie sveikā, tagadiņ springu, springu mājā un klusām, mierīgi padzīvosimies. Sarumanam, redz, māja pagalam, šis lai iet, kur acis rāda, bet mūsējai lai neviens ij pirk­stu nedur klāt. Kur ta'! Gendalfs tak neko tādu ij nepieļaus!

Sarumans atkal iesmējās. — Gendalfs, ko? Kad moris šim darbu padarījis, lai iet, no kurienes nācis! Bet jums atliek pīties astē, tūļāties, muldēt vienā muldēšanā, jāt ar līkumu, kur tais­nais ceļš priekšā. Tad nu es spriedu, ja reiz šie tādi dunduki, es aizsteigšos pa priekšu, lai šie dabū mācību. Sak, laime nelaimē. Butu man drusku vairāk laika un ļaužu, mācība būtu sūrāka iznākusi. Tomēr pamanījos sastrādāt šo to, ko, ij visu mūžu pū­lēdamies, nejaudāsiet nedz vērst par labu, nedz padarīt par nebi­jušu. Tīri remdēšos, par to domādams un pieminedams, kas man nodarīts.